Kāpēc japāņi mājās sēž un guļ uz grīdas: eiropiešiem tas šķiet dīvaini, bet tajā slēpjas ļoti praktiska loģika

Japāņu mājas daudziem eiropiešiem šķiet neparastas. Tajās bieži nav lielu dīvānu, masīvu galdu, augstu gultu un skapju, kas aizņem pusi istabas. To vietā – zemas sēdvietas, tatami, futoni, tīras grīdas un telpa, kas dienas laikā var pildīt vairākas dažādas funkcijas.

No malas var šķist, ka japāņiem vienkārši patīk minimālisms vai viņi taupa vietu. Daļēji tā ir taisnība, taču iemesli ir daudz dziļāki. Japānā grīda nav tikai virsma, pa kuru staigā. Tradicionālajās mājās tā ir dzīvojamā telpa: uz tās sēž, ēd, atpūšas, uzņem viesus, rīko tējas ceremonijas un guļ.

Tāpēc jautājumam „kāpēc japāņi tik daudz laika pavada uz grīdas?” patiesībā ir ļoti vienkārša atbilde: viņu mājas tam ir īpaši pielāgotas. Grīdas tur ir tīras, pasargātas no āra netīrumiem, bieži klātas ar tatami, bet visa mājas loģika balstās nevis uz lielām mēbelēm, bet gan uz daudzfunkcionālu telpu.

Pirmais noteikums – mājā neiet ar āra apaviem

Japāņu mājās ļoti svarīga ir robeža starp āru un iekštelpām. Ieejot mājoklī, vispirms nonāk īpašā zonā, kur novelk apavus. Šī vieta bieži atrodas zemāk nekā mājas dzīvojamā daļa. Šāda augstuma atšķirība skaidri parāda, kur beidzas āra vide un sākas tīrā mājas telpa.

Eiropietim tas var šķist tikai pieklājības vai tīrības jautājums, taču Japānā tas ir daudz vairāk. Ja mājās ēd, sēž un guļ uz grīdas, tai jābūt patiešām tīrai. Neviens nevēlas ienest ielas putekļus, netīrumus, mitrumu vai smiltis tur, kur vēlāk tiks izklāts futons gulēšanai.

Tieši tāpēc japāņu attieksme pret grīdām ir pavisam citāda. Tās nav tikai pamatne mēbeļu novietošanai. Grīda ir aktīvi izmantota mājas daļa, tāpēc tās aizsardzība sākas jau pie durvīm.

Šim ieradumam ir arī praktiskā puse. Mājā nonāk mazāk netīrumu, ir vieglāk uzturēt tīrību, koka konstrukcijas mazāk cieš no mitruma, bet dzīvojamās telpas ikdienā paliek patīkamākas.

Japāņi sēž uz grīdasAttēls: Ilustratīvs attēls

Tatami nav paklājs – tas ir mājas dzīves pamats

Tradicionālajās japāņu mājās svarīga loma ir tatami. Tie ir īpaši paklājiņi, kas izgatavoti no dabīgiem materiāliem, visbiežāk no rīsu salmu pamatnes un niedru seguma. Tas nav vienkāršs dekoratīvs paklājs, ko var izklāt skaistuma dēļ. Tatami ir dzīvojamās telpas sastāvdaļa.

Uz tatami sēž, guļ, ēd, atpūšas un guļ naktsmieru. Tie nodrošina maigumu, siltumu un skaidru sajūtu, ka šī ir tīra iekštelpu zona. Tieši tatami dēļ grīdas kļūst ērtas ikdienas dzīvei bez augstām mēbelēm.

Interesanti arī tas, ka Japānā istabas lielumu tradicionāli var noteikt nevis kvadrātmetros, bet pēc tatami skaita. Piemēram, istaba var būt sešu vai astoņu tatami liela. Tas parāda, cik cieši šie paklājiņi ir ieauguši mājas kultūrā.

Arī tatami izvietojumam ir savi noteikumi. Tradicionāli izvairās no tāda izkārtojuma, kur četru tatami stūri satiekas vienā punktā. Šādas nianses parāda, ka pat grīdas segums Japānā nav nejaušs – tam ir sava kārtība, estētika un simbolika.

Kāpēc gulta ilgu laiku nebija nepieciešama

Daudzās tradicionālajās japāņu mājās gultas vietā izmanto futonu. Vakarā to izklāj uz tatami, bet no rīta saloka un noliek skapī. Tādējādi naktī istaba kļūst par guļamistabu, bet dienā tā atkal var būt viesistaba, ēšanas vieta vai atpūtas telpa.

Tas ir ļoti praktiski, īpaši mazākos mājokļos. Liela gulta aizņem vietu visu diennakti, pat tad, kad cilvēks neguļ. Futons ļauj to pašu telpu izmantot elastīgi. Šis princips Japānā ilgu laiku bija ļoti svarīgs, jo dzīvojamā platība bieži bija ierobežota.

Eiropietim var šķist neērti katru dienu uzklāt un novākt guļvietu. Taču japāņu mājas kultūrā tā ir dabiska ikdienas rutīna. Kārtīgi salikts futons nozīmē, ka istaba atkal kļūst brīva.

Protams, mūsdienu Japānā daudz kas mainās. Jaunieši arvien biežāk izvēlas rietumnieciskas gultas, dīvānus un ierastākas mēbeles. Tomēr tradicionālajās mājās arī šodien var redzēt pavisam citādu pieeju: nevis mēbeles pārvalda telpu, bet telpa pielāgojas cilvēka vajadzībām.

Zemas mēbeles un tīrāka atpūtas sajūta

Japāņu mājās bieži izmanto zemus galdus, sēdēšanai paredzētus spilvenus un mēbeles, kas neaizēno istabu. Tas rada pavisam citādu telpas izjūtu. Istaba šķiet atvērtāka, mierīgāka un mazāk pārblīvēta.

Šāds interjers nav tikai estētikas jautājums. Dzīvojot tuvāk grīdai, ir mazāk nepieciešamas augstas mēbeles. Zems galds ir piemērots ēšanai, tējas dzeršanai, darbam vai sarunām. Sēdēšana uz spilvena vai tatami kļūst par ikdienas ieradumu, nevis neērtību.

Japāņu skatījumā svarīgs ir arī miers. Sakārtota, tīra un nepārblīvēta telpa palīdz atpūsties. Ja istabā nav daudz priekšmetu, ir mazāk vizuālā trokšņa. Tas īpaši saskan ar tradicionālo izpratni, ka mājām jābūt vietai, kur nomierināties, nevis mantu noliktavai.

Tāpēc grīda šeit kļūst gandrīz par galveno mēbeli. Ja tā ir tīra, silta un pienācīgi kopta, uz tās var darīt to, kam citur būtu vajadzīgas vairākas dažādas mēbeles.

Interesanti fakti par JapānuAttēls: Ilustratīvs attēls

Arī vannas istabai ir cita loģika

Japāņu attieksme pret grīdām redzama pat vannas istabā. Tradicionālā mazgāšanās Japānā atšķiras no rietumnieciskā ieraduma vienkārši iekāpt vannā un nomazgāties. Vispirms cilvēks nomazgājas atsevišķi, bieži sēžot uz maza ķeblīša, un tikai pēc tam iekāpj vannā, lai atpūstos.

Tāpēc vannas istabu projektē tā, lai ūdens varētu brīvi plūst uz grīdas. Tai ir atbilstošs slīpums, kanalizācija, neslīdošs segums un laba hidroizolācija. Tā nav telpa, kur daži pilieni uz grīdas tiek uzskatīti par nelaimi. Gluži pretēji – grīda ir šīs sistēmas sastāvdaļa.

Šāds risinājums ļauj izmantot vannu ne tikai kā vietu, kur nomazgāties, bet arī kā atpūtas rituālu. Vispirms nomazgā ķermeni, pēc tam tīrs cilvēks iegremdējas karstā ūdenī, lai atslābinātos. Šis ir vēl viens piemērs tam, kā Japānā mājas telpas izmanto citādi nekā daudzās Eiropas valstīs.

„Lakstīgalu grīdas” – kad grīdas sargā mājas

Japānas vēsturē var atrast arī ļoti interesantu grīdu piemēru – tā dēvētās „lakstīgalu grīdas”. Tās ir īpaši ierīkotas koka grīdas, kas, pa tām ejot, izdod skaņu, kas atgādina putna čivināšanu.

No pirmā acu uzmetiena tas var šķist skaista arhitektūras detaļa, taču to nozīme bija praktiska. Šādas grīdas darbojās kā aizsardzība – pa tām nebija iespējams pāriet pilnīgi klusi. Ja kāds tuvojās svarīgām telpām, skaņa atklāja kustību.

Šī detaļa lieliski parāda, ka Japānā grīda nebija tikai pasīvs mājas elements. To varēja izmantot drošībai, ikdienas dzīvei, atpūtai, rituāliem un pat arhitektūras kārtības veidošanai.

Mūsdienās šādas grīdas biežāk sastopamas vēsturiskās ēkās vai tradicionālās arhitektūras objektos, taču pats princips joprojām ir interesants: pat vienkāršam dēlim zem kājām var būt nozīme.

Kāpēc eiropietim tas šķiet dīvaini

Eiropā grīdas parasti uztver kā vietu, pa kuru staigāt. Uz tām novieto gultas, dīvānus, galdus, skapjus un krēslus. Sēdēšana uz grīdas daudziem šķiet pagaidu risinājums – bērniem, piknikā, remonta laikā vai tad, kad trūkst vietas.

Japānā tradicionāli bija citādi. Ja grīdas ir tīras, klātas ar tatami, mājās nestaigā ar āra apaviem un mēbeles ir pielāgotas dzīvei zemā līmenī, sēdēšana uz grīdas kļūst pilnīgi normāla. Tā nav grūtība, bet gan sistēma.

Mūsdienu cilvēks no tā var gūt ļoti vienkāršu mācību: mājās nav obligāti jābūt daudz mēbelēm, lai tās būtu ērtas. Dažkārt vairāk brīvas telpas, tīras grīdas, mazāk priekšmetu un skaidra kārtība sniedz vairāk mājīguma nekā vēl viens skapītis vai vēl viens atpūtas krēsls.

Protams, japāņu dzīvesveidu nevajag akli kopēt. Ne visiem ir ērti gulēt uz futona vai sēdēt uz grīdas. Tomēr ideja, ka istaba var būt elastīgāka un mazāk pārblīvēta, noteikti ir uzmanības vērta.

Grīdas Japānā – tā nav zemāk esošā mājas daļa, bet gan dzīves centrs

Japāņu ieradums pavadīt laiku uz grīdas radies ne viena vienīga iemesla dēļ. Tas ir tīrības, telpas taupīšanas, tradīciju, arhitektūras, klimata, estētikas un ikdienas praktiskuma apvienojums. Pie ieejas novilktie apavi, tatami, futoni, zemie galdi un daudzfunkcionālās istabas veido vienotu, skaidru sistēmu.

Tāpēc japāņu mājās grīda nav „pēdējā” istabas daļa. Tā ir vieta, kur notiek dzīve. Uz tās atpūšas, ēd, sarunājas, guļ un koncentrējas.

Eiropietim tas var šķist neparasti, taču japāņiem ilgu laiku tas bija visdabiskākais dzīvesveids. Un, iespējams, tieši tāpēc viņu tradicionālās mājas šķiet tik mierīgas: mazāk nevajadzīgu priekšmetu, vairāk tīras telpas un skaidra izpratne, ka ērtības ne vienmēr sākas ar lielu gultu vai mīkstu dīvānu.