Rūsa zem skaistas krāsas: pirms iegādes šo marku lietotie automobiļi noteikti jāpaceļ uz pacēlāja

Lietots automobilis var izskatīties ļoti kārtīgs: spīdīga krāsa, tīrs salons, skaisti diski, nekādu acīmredzamu bojājumu. Taču lielākā problēma bieži slēpjas tur, kur pircējs īsās apskates laikā nemaz nepaskatās – zem grīdas, sliekšņos, arkās, balstiekārtas stiprinājuma vietās un aiz plastmasas aizsargiem. Rūsa nav tikai neglīti plankumi uz virsbūves. Kad korozija sasniedz nesošās konstrukcijas, automobilis var kļūt ne tikai dārgi remontējams, bet arī mazāk drošs avārijas laikā.

Latvijā šī tēma ir īpaši aktuāla. Ziemā ceļi tiek kaisīti ar sāli, automobiļi pastāvīgi saskaras ar mitrumu, netīrumiem un temperatūras svārstībām, turklāt ievērojama daļa lietoto automobiļu tiek ievesti no valstīm, kuru klimats arī nav saudzīgs pret automobiļu virsbūvēm. No ārpuses šāds automobilis var izskatīties kopts, bet tā apakša gadiem ilgi varēja saskarties ar sāls šķīdumu, sniegu un dubļiem.

Rūsa sākas ne tur, kur mēs to vispirms pamanām

Daudzi pircēji rūsu meklē vienkārši: apiet automobili, apskata durvju apakšdaļu, spārnus, sliekšņus, aizmugurējās arkas. Ja lielu brūnu plankumu nav redzams, šķiet, ka viss ir kārtībā. Taču korozija bieži sākas ne uz skaisti redzamas virsmas, bet starp metāla loksnēm, metinājuma šuvēs, slēgtos profilos un zem plastmasas detaļām.

Visbīstamākais nav neliels sarkanīgs plankums uz spārna, bet situācija, kad metāls sāk sadalīties no iekšpuses. Ārpusē krāsa vēl var izskatīties vesela, taču iekšpusē slieksnis, arka vai stiprinājuma punkts jau zaudē biezumu. Šādi bojājumi nav redzami sludinājuma fotogrāfijās un bieži paliek nepamanīti ātrā apskatē pie daudzdzīvokļu mājas.

Korozijai nepieciešamas trīs lietas: ūdens, skābeklis un elektrolīts. Uz ceļiem par elektrolītu bieži kļūst sāls šķīdums, kas ļoti paātrina metāla sairšanu. Mitrums nokļūst zem krāsas, šuvēs, dobumos un plastmasas aizsargu stūros, un tad sākas process, kuru apturēt kļūst arvien grūtāk.

Ko rāda Zviedrijas testi?

Zviedrijas automobiļu žurnāls „Vi Bilägare“ virsbūvju aizsardzības pret koroziju pētījumus veic jau kopš 1989. gada. Kopā ar Stokholmā strādājošā uzņēmuma „Rostskyddsmetoder“ ekspertiem vairāk nekā trīs desmitgažu laikā viņi ir pārbaudījuši vairāk nekā 500 dažādu marku un paaudžu automobiļu. Tas nav vienkāršs ieskats virsbūvē – speciālisti izmanto endoskopus, pārbauda dobumus, šuves, pārklājuma biezumu, vaska kvalitāti, drenāžu un aizsargmateriālus.

Ražotāju kopējais vidējais vērtējums šajā pētījumā ir 3,1 punkts no 5. Tas nav galīgs spriedums par konkrētu automobili, bet parāda, cik labi ražotājs ir parūpējies par rūpnīcas aizsardzību pret koroziju dažādos modeļos un ražošanas gados.

Starp markām, kuru vidējais vērtējums ir zemāks par kopējo vidējo, minētas „Volvo“ un „Alfa Romeo“ – pa 3,0 punktiem, „Kia“ un „Hyundai“ – 2,9 punkti, „Peugeot“ un „Opel“ – pa 2,6 punktiem, bet „Mazda“ – 2,3 punkti. Tas nenozīmē, ka ikviens šo marku automobilis būs sapuvis, bet nozīmē, ka pirms šāda lietota automobiļa iegādes apakšas un slēpto dobumu pārbaudei jābūt obligātai.

Kāpēc „sliktāka marka“ vēl nenozīmē sliktu automobili?

Ir ļoti svarīgi šos datus nesaprast pārāk primitīvi. Nav tā, ka, ieraugot „Mazda“, „Opel“, „Peugeot“, „Kia“, „Hyundai“, „Volvo“ vai „Alfa Romeo“ emblēmu, no automobiļa uzreiz jābēg. Rūsas risks ir atkarīgs ne tikai no markas, bet arī no konkrētā modeļa, izlaiduma gada, ekspluatācijas valsts, avāriju vēstures, remonta kvalitātes, apakšas mazgāšanas un apkopes.

Automobilis ar vidēju rūpnīcas aizsardzību, kas katru gadu apkopts, mazgāts pēc ziemas un papildus aizsargāts, var būt labāks par modeli ar labu reputāciju, kas desmit gadus braucis pa sālītiem ceļiem un nekad nav pienācīgi pārbaudīts. Tāpēc pircējam svarīgākā nav tikai marka, bet konkrētā automobiļa reālais stāvoklis.

Lielākā kļūda – pirkt ar acīm. Skaista krāsa, tīrs salons un jauni paklājiņi nepasaka, kas notiek sliekšņa iekšpusē. Savukārt svaiga melna mastika uz apakšas dažkārt nozīmē nevis labu kopšanu, bet mēģinājumu noslēpt problēmu.

„Mazda“: marka, kas jāpārbauda īpaši rūpīgi

No minētajām markām sliktāko vidējo aizsardzības pret koroziju vērtējumu saņēma „Mazda“. Īpaši bieži tiek minētas pirmās paaudzes „Mazda 3“ un „Mazda 6“. Šie automobiļi Lietuvā ilgu laiku bija populāri patīkamās vadāmības, diezgan vienkāršās tehnikas un pievilcīgās cenas dēļ, tomēr virsbūves stāvoklis bieži kļūst par to vājāko vietu.

Pirmās paaudzes „Mazda 3“, kas ražota aptuveni no 2003. līdz 2009. gadam, ir pazīstama ar aizmugurējo arku, sliekšņu, durvju apakšējo malu un apakšas koroziju. Ārēji redzams rūsas plankums arkā bieži ir tikai problēmas sākums. Metāls var būt bojāts no iekšpuses, zem plastmasas detaļām un metinājuma šuvēs.

Arī pirmās paaudzes „Mazda 6“ nepieciešama ļoti rūpīga apskate. Riska zonas – aizmugurējās arkas, sliekšņi, durvju apakšējās daļas, apakšrāmji, balstiekārtas stiprinājumi un apakša. Ja automobilis daudzus gadus braucis pa ziemas ceļiem bez papildu aizsardzības, tikai skaisti pārkrāsotas arkas nedrīkst sniegt mierinājumu. Kosmētiskais remonts bieži palīdz tikai uz īsu laiku, un rūsa var atgriezties jau pēc vienas vai divām ziemām.

„Honda“, „Nissan“, „Subaru“ un „Suzuki“: izskats var maldināt

Daži japāņu automobiļi ir slaveni ar uzticamu mehāniku, taču virsbūves aizsardzība ne vienmēr ir tik stipra, kā pircējs vēlētos. „Rostskyddsmetoder“ vērš uzmanību, ka daļa Japānas ražotāju tradicionāli vairāk paļāvās uz ķīmiskiem pārklājumiem, gruntīm un krāsošanu, bet Eiropas ražotāji biežāk izmantoja aktīvāku iekšējo dobumu vaskošanu un tērauda detaļu cinkošanu.

Vecākas paaudzes „Honda Civic“ un „Honda CR-V“ pirms iegādes ir pelnījušas rūpīgu apskati. Jāpārbauda aizmugurējās arkas, sliekšņi, virsbūves apakša, apakšrāmji, balstiekārtas stiprinājuma vietas, bremžu caurulītes un balstiekārtas skrūves. Spīdīga krāsa šeit var maldināt – augšdaļa izskatās pieklājīgi, bet apakšā jau var būt sākušies nopietni procesi.

Tikpat piesardzīgi vērts skatīties arī uz vecākiem „Nissan“ modeļiem, piemēram, „Almera N16“, „X-Trail T30“ vai „Primera P12“. Sliekšņi, aizmugurējās arkas, apakšrāmji, balstiekārtas statņi un degvielas tvertnes stiprinājumi – vietas, kuras obligāti jāpārbauda ne tikai no augšas.

„Subaru Forester“, „Legacy“, „Outback“ un „Suzuki Grand Vitara“ gadījumā papildu risku rada to izmantošanas veids. Šādi automobiļi biežāk brauc pa sniegu, dubļiem, grants ceļiem, mežiem vai lauku māju ceļiem. Pilnpiedziņas sistēma pati par sevi koroziju neizraisa, bet šādi automobiļi nereti saņem vairāk mitruma un netīrumu apakšā un aizsargdobumos.

„Opel“ un „Peugeot“: skatieties nevis uz spīdumu, bet uz sliekšņiem

Vecākiem „Opel Astra“, „Vectra“, „Zafira“, kā arī „Peugeot 206“, „307“, „407“ un dažiem citiem modeļiem arī nepieciešama rūpīgāka apakšas un sliekšņu apskate. Šeit svarīgi ne tikai pamanīt, vai ir rūsa, bet arī saprast, vai tā nav paslēpta zem bieza aizsargpārklājuma slāņa.

Īpaši svarīgi ir pacelšanas punkti. Tās ir nostiprinātas vietas automobiļa apakšā, ko izmanto, paceļot automobili ar domkratu vai servisa iekārtu. Ja tās ir mīkstas, deformētas, ieplaisājušas vai jau tikušas „lāpītas“, tas var liecināt, ka iekšējie sliekšņu pastiprinājumi ir bojāti. Tā nav mazsvarīga lieta – šāds remonts var būt dārgs un tehniski sarežģīts.

Pircējam svarīgi neaizmirst, ka svaigi nokrāsots slieksnis ne vienmēr nozīmē labu remontu. Dažkārt tā ir tikai skaista virsma virs problēmas, kas palikusi iekšpusē. Ja bojātais metāls nav izgriezts, šuves nav atjaunotas, dobumi nav iztīrīti un aizsargāti, korozija atgriezīsies.

Vietas, kas vienmēr jāpārbauda

Pat automobilim ar labu reputāciju var būt bīstamas vietas. Tāpēc pirms lietotas automašīnas iegādes vērts lūgt apskati uz pacēlāja. Vienkārša pieliekšanās pie sliekšņa vai ieskatīšanās arkā neparādīs pilnu ainu.

Vispirms jāpārbauda sliekšņi un domkrata stiprinājuma punkti. Tie bieži rūsē no iekšpuses, tāpēc ārējais plastmasas sliekšņa pārsegs var būt ļoti maldinošs. Tālāk – riteņu arkas, īpaši aizmugurējās, jo tur uzkrājas mitrums, smiltis un sāls.

Obligāti jāapskata durvju apakšējās malas, drenāžas atveres, garensijas un šķērssijas, balstiekārtas stiprinājuma vietas, amortizatoru turētāji, degvielas tvertnes stiprinājumi, bremžu caurulītes, rezerves riteņa niša un priekšējā stikla rāmis. Bremžu caurulīšu korozija jau ir tiešs drošības jautājums, nevis estētiska problēma.

Kā saprast, ka rūsa tika slēpta?

Viena no bīstamākajām pazīmēm – svaigs melns pārklājums tikai vienā apakšas daļā, vienā arkā vai vienā slieksnī. Ja viss automobilis ir vecs, bet viena vieta pēkšņi izskatās „pārāk skaisti“, vērts jautāt, kāpēc. Dažkārt pārdevējs patiešām ir parūpējies par aizsardzību, bet dažkārt šādi pirms pārdošanas tiek maskēti bojājumi.

Aizdomas vajadzētu radīt rupji uzklātam hermētiķim, jauniem plastmasas sliekšņu pārsegiem bez skaidra iemesla, nevienmērīgai krāsas tekstūrai, atšķirīgām spraugām starp virsbūves detaļām, mitruma smakai salonā, slapjam paklājam, kondensātam bagāžniekā vai rūsai ap sēdekļu stiprinājuma skrūvēm. Tās ir pazīmes, ka automobilim var būt vairāk problēmu, nekā redzams pirmajā minūtē.

Krāsas biezuma mērītājs ir noderīgs, taču tas neatklāj visu. Tas parādīs pārkrāsotu spārnu vai durvis, bet nepateiks, kas notiek sliekšņa iekšpusē. Tam nepieciešams pacēlājs, labs apgaismojums, spogulītis un dažkārt arī endoskops, kas ļauj apskatīt slēgtos virsbūves dobumus.

Plastmasa var nevis aizsargāt, bet slēpt problēmu

Mūsdienu automobiļiem ir daudz plastmasas apakšas aizsargu, sliekšņu apdares, arku paplašinājumu un filca skaņas izolācijas elementu. Tie samazina troksni, uzlabo aerodinamiku un aizsargā pret akmeņiem, bet vienlaikus var uzkrāt mitrumu, netīrumus un sāli.

Īpaši bīstami ir filca tipa elementi. Tie var uzsūkt ūdeni un ilgi neizžūt. Ja šāds materiāls pieguļ metālam, korozija sākas zem tā, bet vadītājs neko neredz, kamēr problēma neparādās uz virsmas.

Tāpēc pareiza pretkorozijas apstrāde nav vienkārši „uzpūtu melnu pārklājumu, un viss“. Meistaram jānoņem daļa aizsargu, jāiztīra neredzamās vietas, jāpārbauda drenāža, jāizžāvē metāls un tikai pēc tam jāizmanto piemēroti materiāli.

Vai papildu pretkorozijas aizsardzība ir naudas vērta?

Jā, bet tikai tad, ja tā tiek veikta laikus un pareizi. Pretkorozijas apstrāde ir visnoderīgākā jaunam automobilim vai lietotam automobilim, kuram vēl nav nopietnas rūsas. Ja metāls jau ir zaudējis biezumu vai tajā ir caurumi, nekāda mastika to vairs neatjaunos. Tad vispirms nepieciešams virsbūves remonts.

Pirms apstrādes apakša, arkas un slēptās vietas rūpīgi jānomazgā un pilnībā jāizžāvē. Uz mitra metāla uzklāta aizsardzība var tikai ieslēgt mitrumu zem pārklājuma, un tas situāciju vēl vairāk pasliktinās.

Slēgtiem profiliem, sliekšņiem un durvīm izmanto šķidrā vaska maisījumus, bet ārējām apakšas virsmām – grunti, aizsardzību pret grants šķembām vai elastīgu mastiku. Pēc apstrādes obligāti jāpārbauda, vai nav aizsprostotas drenāžas atveres, jo ūdenim brīvi jāiztek no durvīm, sliekšņiem un citiem dobumiem.

Pēc ziemas automobilis jāmazgā ne tikai no augšas

Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā samazināt rūsas risku, ir pēc ziemas nomazgāt ne tikai virsbūvi, bet arī arkas un apakšu. Sāls paliek uz apakšrāmjiem, balstiekārtas svirām, bremžu caurulītēm, kronšteiniem un šuvēm. Ja tā tur atrodas ilgstoši, korozijas process tikai paātrinās.

Tomēr apakša jāmazgā saprātīgi. Ūdens strūklu nevajadzētu ar pārāk lielu spiedienu vērst uz drenāžas atverēm, durvju blīvēm, elektriskajiem savienojumiem vai ventilācijas vārstiem. Mērķis ir nomazgāt reaģentus, nevis ieliet ūdeni dobumos. Pēc šādas mazgāšanas automobilim labi jāizžūst.

Vislabāk vismaz reizi gadā – pirms ziemas vai pēc tās – apskatīt automobiļa apakšu. Agrīnā stadijā bojātu aizsardzību var salabot lokāli. Kad rūsa jau sasniedz iekšējos paneļus vai nesošos elementus, remonts kļūst daudz dārgāks.

Svarīgākais noteikums, pērkot lietotu automobili

Rūsa nav tikai kosmētisks defekts, ko var „kādreiz salabot“. Tā var ietekmēt automobiļa drošību, remonta izmaksas un pat lēmumu, vai šo automobili vispār ir vērts pirkt. Tāpēc lietota automobiļa pirkšana bez apakšas apskates ir risks, īpaši, ja modelis ir pazīstams ar vājāku aizsardzību pret koroziju vai ir ievests no valsts, kur ziemā uz ceļiem tiek izmantots daudz sāls.

Skaista virsbūve vēl nenozīmē, ka automobilis ir vesels. Patiesais stāvoklis bieži redzams tikai uz pacēlāja, labā apgaismojumā un kopā ar cilvēku, kurš zina, kur meklēt. Ja pārdevējs izvairās no šādas pārbaudes, steidzas, nervozē vai saka, ka „tur nav ko skatīties“, tā jau ir atbilde.

Lietotu automobili var nopirkt ar nolietotu sajūgu, vājākiem amortizatoriem vai kosmētiskiem defektiem – to bieži var salabot. Taču sapuvuši sliekšņi, bojātas sijas, pacelšanas punkti, apakšrāmji vai balstiekārtas stiprinājumi var kļūt par problēmu, kas apēdīs vairāk naudas, nekā automobilis ir vērts. Tāpēc, pirms priecāties par labu cenu, vispirms vērts paskatīties nevis salonā, bet zem automobiļa.