Vecā vāzē atrastā skaidrā nauda radīja jautājumu: kam tā bija iekrāta?

– Pagaidi, vēl neliec to kastē, – es teicu brālim, kad viņš paņēma smago brūno vāzi no mammas viesistabas palodzes.

Dariusam bija četrdesmit septiņi gadi, un viņš jau bija sabāzis melnā atkritumu maisā pusi veco aizkaru, no piedurknēm nopūzdams putekļus. Vāze bija pavisam parasta: saskrāpēta, ar atšķeltu maliņu, bet tās apakšā bija pielipis pelēks putuplasta gabals. Mamma to bija glabājusi gadiem ilgi, reizēm ieliekot tajā ceriņu zarus, lai gan ūdens pamazām izsūcās cauri tikko pamanāmai plaisai. Kad es to sasvēru, iekšpusē kaut kas dobji atsitās.

No vāzes izkrita savīts plastmasas iepirkumu maisiņš, ko apjoza gumija. Tajā bija skaidra nauda – glīti iztaisnotas banknotes, dažas pārlocītas uz pusēm, – un maza balta aploksne bez uzraksta. Mēs abi dažas sekundes stāvējām starp iznestajiem krēsliem, putekļsūcēja šļūteni un kasti ar uzrakstu „trauki, uzmanīgi“. Uz galda dzisa kafija no mammas krūzes, ko Dariuss bija atstājis neizmest.

– Viņa bankām neuzticējās, – beidzot sacīja viņš. – Varbūt krāja bērēm. Vai kādam parādam.

– Bēres jau ir apmaksātas. Bet par dzīvokli viņa teica, ka viss esot nokārtots.

– Mamma daudz ko teica, Rūta.

Viņš to pateica asāk, nekā vajadzēja. Taču abas nedēļas pēc mammas nāves bija tādas: skapīši, zvani, maisi un tie paši jautājumi. Mamma nomira pavasara beigās, būdama septiņdesmit vienu gadu veca. Ne pēkšņi, bet arī ne tik lēni, lai mēs tam būtu sagatavojušies. Dariuss dzīvoja citā pilsētā un atbrauca nedēļas nogalēs. Es, četrdesmit divus gadus veca, dzīvoju desmit minūšu brauciena attālumā, tāpēc pēdējos mēnešos biežāk saņēmu viņas zvanus: nopirkt biezpienu, nomainīt spuldzīti vannasistabā, paskatīties, vai nav iestrēdzis balkona logs.

Aploksnē bija salocīts lielveikala čeks par putraimiem, kaķu barību un lētu trauku mazgāšanas līdzekli. Otrā pusē mammas rokrakstā bija uzrakstīti divi vārdi: „ne tagad“.

Dariuss pacēla lapiņu pie loga.

– Varbūt viņa slēpa, lai mēs to neiztērētu, – viņš sacīja. – Tu zini, kā viņa dusmojās, kad es aizdevu Evaldam.

Pirms gada viņa dēlam bija vajadzīga nauda automašīnai. Mamma toreiz skaļi skaidroja, ka divdesmitgadīgam jaunietim nevajadzētu pirkt mašīnu, ja viņam nav par ko to remontēt. Bet pēc dažām dienām viņa man piezvanīja un jautāja, vai Dariuss ir ļoti satraucies. Tāds nu bija viņas veids.

Tajā vakarā es ieliku naudu savas virtuves atvilktnē, zem rēķiniem par elektrību. Es negribēju to turēt somā un negribēju vest atpakaļ uz mammas dzīvokli. Mans vīrs Mants meklēja baterijas, ieraudzīja sainīti un klusi aizvēra atvilktni.

– Jūs ar brāli izlemsiet, – viņš sacīja.

– Jautājums nav par to. Kam viņa to naudu krāja?

Vecā vāzē atrastā skaidrā nauda radīja jautājumu: kam tā bija iekrāta?Attēls: Wikimedia Commons / Saturday Evening Girls (CC0)

– Iespējams, viņa vienkārši krāja. Bez liela plāna.

Es uz viņu sadusmojos, lai gan varbūt bez iemesla. Mammai parasti visam bija krājumi: saldētavā pelmeņi, skapītī zāles pret galvassāpēm, balkonā burkas. Ja viņa bija ietījusi naudu maisiņā un ielikusi vāzē, man šķita, ka tam noteikti bija iemesls.

Nākamajā dienā es viena atgriezos viņas dzīvoklī. Ārā smalki lija, bet kāpņu telpā zem pastkastītēm kāds bija atstājis slapjus zābakus. Virtuvē es atvēru atvilktni, kurā mamma glabāja receptes, instrukcijas un gumijas no zāļu kastītēm. Starp elektriskās plīts lietošanas pamācību es atradu dažas lapiņas: manas meitas Ievas stundu saraksta kopiju, Dariusa tālruņa numuru, lai gan mamma to zināja no galvas, un kaimiņienes Onas vārdu.

Ona dzīvoja stāvu zemāk. Mamma viņai nesa zupu, kad viņa saslima, bet Ona reizēm atstāja pie durvīm smalkmaizītes. Es piezvanīju. Viņa ilgi neatvēra, pēc tam parādījās džemperī, kas bija aizpogāts nepareizajās cilpās.

– Jūsu mamma man bija teikusi, ka tad, ja man kaut ko vajadzēs, lai vēršos pie viņas, – viņa sacīja, kad es pajautāju par uzrakstu. – Bet es nevērsos. Viņa pati reiz atnesa aploksni. Es to nepaņēmu.

– Kādu aploksni?

– Baltu. Varbūt tādu, kādu jūs atradāt. Viņa sacīja: „Onut, ne tagad, bet var noderēt.“ Es sadusmojos. Teicu, ka neesmu ubadze. Viņa atmeta ar roku un aiznesa to prom.

Atgriežoties dzīvoklī, es domāju, ka šie vārdi uz čeka varēja nebūt domāti viņai pašai. Mamma, šķiet, tā bija teikusi cilvēkiem: ne tagad, bet, ja vajadzēs.

Vakarā es piezvanīju Dariu­sam. Kādu brīdi viņš klusēja, bet otrā galā kāds klabināja traukus.

– Ko tu ierosini? Izdalīt visai mājai? – viņš jautāja.

– Nē. Es vienkārši negribu izlikties, ka zinām, ko viņa vēlējās.

– Labi. Ieskaitīsim kopējā kontā un pagaidām neaiztiksim. Ja atklāsies kādas nenokārtotas viņas lietas, būs no kā.

Man nepatika tas „pagaidām“. Tas izklausījās pēc strīda, kuru mēs tikai atliekam. Tomēr mēs vienojāmies naudu nesadalīt, kamēr iztukšosim dzīvokli un noskaidrosim, vai mamma kādam kaut ko nebija apsolījusi. Dariuss vēl teica, ka varbūt vajadzētu piezvanīt Evaldam. Ne jau naudas dēļ, vienkārši pajautāt, vai vecmāmiņa viņam kaut ko nebija teikusi.

Pēc nedēļas vāze joprojām stāvēja uz palodzes. Dariuss gribēja to aiznest pie konteinera, bet es lūdzu pagaidīt, līdz sakārtosim atlikušos skapīšus. Tā man nebija dārga. Es vienkārši negribēju steigties.

Ar naudu pagaidām neko nedarījām. Reizēm Dariuss uzraksta, vai es jau esmu atradusi ko jaunu mammas papīros. Parasti atbildu, ka ne.