Rudens apavi var uzsūkt mitrumu dažu dienu laikā: viena kļūda tos sabojā ātrāk
„Ai, nolikšu pie radiatora – līdz rītam būs sausi.“ Šāda doma pēc lietainas dienas šķiet gluži loģiska, kad priekštelpā jau palikušas slapjas pēdas, bet no rīta atkal jādodas uz darbu. Tomēr tieši steiga izžāvēt rudens apavus bieži kļūst par to vienu kļūdu, pēc kuras āda sacietē, līme sāk vājināties, bet apavi zaudē formu.
Rudenī apavi reti kad pilnībā samirkst tikai vienas lielas lietusgāzes laikā. Daudz biežāk tie ik dienu pamazām uzkrāj mitrumu: rīta peļķē, vedot suni pa slapju zāli, autobusa pieturā vai ejot no automašīnas līdz veikalam. No ārpuses vakarā tie var izskatīties gandrīz sausi, taču iekšpusē jau uzkrājas mitrums, kurš pa nakti vienkārši nepaspēj izvadīties.
Pēc dažām šādām dienām cilvēks pamana pazīstamu parādību: no rīta apavi ir auksti, zolīte nedaudz mitra, bet parādījusies smaka liek domāt, ka problēma ir tikai netīrumi. Patiesībā tā ir zīme, ka apaviem nepieciešama nevis vēl viena ātra „glābšana“, bet gan pienācīga atpūta un žāvēšana.
Mitrums sākas nevis tad, kad apavi ir pilnībā izmirkuši
Daudzi gaida acīmredzamu nelaimi – stipru lietu, caurmirkušas zeķes vai ūdeni, kas šļakstās no apava. Taču rudens mitrums darbojas klusāk. Slapjš asfalts, migla, peļķes mala un pastāvīgi atdzisušais gaiss atstāj ūdeni ne tikai uz apava virsmas, bet arī šuvēs, mēlītes malās, ap rāvējslēdzēju un zoles savienojuma vietās.
Īpaši ātri mitrumu uzsūc apavi, kurus valkājam ik dienu. Vakarā tos novelk, bet no rīta atkal uzvelk, lai gan iekšpuse vēl nav atdzisusi un izžuvusi. Priekštelpa bieži ir šaura, apavi tiek sastumti cits pie cita, un gaiss ap tiem gandrīz necirkulē. Tā rodas iespaids, ka apavi atpūšas, lai gan patiesībā tie vienkārši turpina lēnām kļūt mitrāki.
Āda pastāvīga mitruma ietekmē var zaudēt elastību, tekstilmateriāls sāk uzkrāt smaku, bet zolīte kļūst nepatīkama pat tad, kad pēda vēl nav slapja. Tas ne vienmēr nozīmē, ka apavi ir nekvalitatīvi. Bieži vien tie vienkārši tiek izmantoti tik intensīvi, ka tiem nav nevienas dienas, lai normāli izžūtu.
Īss stāsts no priekštelpas: no rīta apavi vairs nav tādi paši
Vakarā cilvēks atgriežas mājās ar nedaudz mitriem zābakiem. Viņš ir noguris, rīt gaidāma agra iziešana, tāpēc apavi tiek nolikti pavisam tuvu siltam radiatoram. No pirmā acu uzmetiena risinājums šķiet lielisks: no rīta virsma ir sausa, var apauties un skriet pa durvīm.
Tikai pēc dažiem šādiem vakariem parādās nelielas pārmaiņas. Apava purngals šķiet cietāks, uz ādas var izcelties krokas, zole sāk šķist mazāk stingra, bet rāvējslēdzējs vai šuves tiek pakļauti lielākai spriedzei. Cilvēks dusmojas, jo apavi nav pirkti vakar un maksāja diezgan dārgi, taču problēma bieži vien slēpjas nevis vienā peļķē, bet gan karstumā, ar kuru mēģināts to „uzveikt“.
Pēkšņa žāvēšana apaviem nav tas pats, kas cilvēkam sasilt pēc lietus. Pārāk ātri žūstot, materiāls var sarauties, sacietēt un deformēties. Ja apavi ir salīmēti, karstums var ietekmēt arī vietas, kas no ārpuses nemaz nav redzamas. No rīta tie izskatās sausi, taču ilgtermiņā tieši šāds ieradums saīsina to kalpošanas laiku.

Pie radiatora ir slikti, bet novietot slēgtā skapī – ne labāk
Lielākā kļūda ir slapjus vai mitrus apavus novietot pie tieša siltuma avota: radiatora, sildītāja, cepeškrāsns vai karsta gaisa plūsmas. Šī metode vilina, jo rezultāts ir redzams ātri. Taču apaviem nepieciešama vienmērīga, mierīga žūšana istabas temperatūrā, nevis pēkšņa karsēšana.
Otra galējā situācija – apavi tiek novilkti un uzreiz paslēpti slēgtā skapī vai plastmasas kastē. Tur mitrumam nav kur izgarot, tāpēc pastiprinās smaka, bet iekšpusē veidojas labvēlīga vide nevēlamām pārmaiņām. Vienkārši izsmidzināt smaku maskējošu līdzekli šeit nepalīdzēs, ja pats apavs vēl ir mitrs.
Praktiskākais risinājums, atgriežoties mājās, ir izņemt zolītes, atlaist auklas, ja tādas ir, un apavus viegli piebāzt ar tīru papīru. Papīrs uzsūc daļu mitruma un palīdz apavam saglabāt formu, tikai tas jāmaina, ja ātri kļūst mitrs. Atstājiet apavus sausā, vēdināmā vietā, tikai ne cieši pie karsta radiatora.
Kāpēc vieni var mainīt apavus, bet citi valkā tos pašus
Cilvēkam, kuram ir divi vai trīs rudens apavu pāri, ir vieglāk: viens pāris žūst, bet otrs dodas ārā. Tomēr daudziem tas nav vienkāršs risinājums. Ģimenei ar bērniem rudenī tāpat jārūpējas par vairākiem slapjiem apaviem, senioram var būt grūti katru vakaru tos sakārtot, bet strādājošam cilvēkam bieži vien vienkārši nav laika ilgi domāt par priekštelpā atstātajiem apaviem.
Vēl sarežģītāk ir tiem, kuri daudz staigā kājām, strādā ārā vai ik dienu izmanto sabiedrisko transportu. Viņu apavi saņem vairāk mitruma, netīrumu un temperatūras svārstību nekā to cilvēku apavi, kuri no mājām līdz darbam aiziet dažus soļus. Tāpēc viens un tas pats apavs dažādos ikdienas apstākļos noveco atšķirīgi – nevis īpašnieka nevērības dēļ, bet gan atkarībā no tā, cik daudz darba no tā tiek prasīts.
Arī ražotāji un pārdevēji nevar aprobežoties tikai ar solījumu, ka apavi ir izturīgi pret mitrumu. Cilvēks, izdzirdot šādu frāzi, dabiski sagaida, ka varēs bez raizēm doties cauri slapjam rudenim. Ūdensizturība nenozīmē, ka apavi nav jākopj: tie tik un tā ir jātīra, jāžāvē un atkarībā no materiāla jāatjauno ar aizsarglīdzekļiem.
Labākais noteikums ir vienkāršs: neļaujiet apaviem vakarā kļūt „neredzamiem“. Notīriet netīrumus, izņemiet zolītes, parūpējieties par gaisa cirkulāciju un, ja iespējams, nākamajā dienā izvēlieties citu pāri. Rudens apavi visbiežāk sabojājas nevis vienas peļķes dēļ – tos salauž pastāvīgs mitrums un mēģinājums to izžāvēt vienas karstas nakts laikā.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņasMeklējat vairāk?



Esiet pirmais un sāciet diskusiju.