Pirmais septembris pieaugušo atgriež skolas gaitenī: kāpēc atceramies zvanu un krītu

No rīta pa atvērtu logu dzirdamas bērnu balsis, pagalmā kāds fotografējas ar ziediem, bet pie gājēju pārejas lēni apstājas automašīnas. Pieaugušais steidzas uz darbu, rokā tur kafiju, domās kārto dienas darbus, bet pēkšņi pietiek ar vienu skatu – jaunu mugursomu, baltu kreklu vai skolas pagalmā sapulcējušiem vecākiem. Un viņš vairs neatrodas septembra rītā savā pašreizējā pilsētā.

Domās paveras garš gaitenis ar tumšāku grīdu, klases durvis, pie kurām kautrīgi apstāties, un tas īpašais pirmais zvans. Kādam visspilgtāk atgriežas krīta putekļi uz skolotāja rokām, citam – slapjās jakas garderobē, burtnīcu smarža vai smagais gladiolu pušķis. Šķiet dīvaini: pagājuši gadu desmiti, bet dažas septembra zīmes joprojām sasniedz tik precīzi.

Šī diena daudziem atgādina ne tikai skolu. Tā izceļ senu sajūtu, ka vasara ir beigusies un sākas posms, kuru tu vēl nekontrolē – jauna klase, jauni cilvēki, nezināmas prasības. Tieši tāpēc pirmais septembris reizēm aizkustina pat tos, kuri skolas gadus noteikti nesauktu par pašiem labākajiem.

Viens zvans pamodina vairāk nekā mācību stundu atmiņas

Mēs atceramies skolas laiku nevis kā sakārtotu faktu sarakstu. Rets pieaugušais no atmiņas pateiktu, kurā pirmajā septembrī lija vai kādu uzdevumu skolotāja lika izpildīt pirmajā stundā. Taču skaņa, smarža vai skats saglabā pavisam citu slāni – ķermenisku atmiņu par gaidīšanu, neveiklību, ziņkāri vai prieku, satiekot klasesbiedrus.

Zvans skolā nekad nenozīmēja tikai stundas sākumu un beigas. Tas sadalīja dienu, norādīja, kad var atvilkt elpu, kad jāstāv klusumā, kad jāskrien uz ēdnīcu. Pieaugušā dzīvē laiku pārvalda tālrunis, tikšanās un pienākumi, tomēr senā skaņa joprojām vienā mirklī var atgriezt laikā, kad dienas ritmu noteica kāds cits.

Ne mazāk spēcīgs ir arī krīts. Tas saistās ar tāfeli, klusumu pirms atbildes, nosvītrotu nepareizu vārdu un skolotāja pierakstu, kas steidzami bija jāpārraksta burtnīcā. Krīta smarža vai putekļu skats ir ļoti konkrēta zīme, tāpēc tas var izcelt ne tikai klasi, bet arī visu tās klases noskaņu.

Septembris atgādina laiku, kad viss sākās no jauna

Pieaugušajiem Jauno gadu bieži aizēno janvāra darbi, rēķini un solījumi sākt sportot no pirmdienas. Bet pirmajam septembrim ir cita enerģija: tas joprojām atgādina jaunu sākumu. Bērnībā tā bija skaidra robeža – beidzās brīvās dienas, atkal parādījās saraksts, pienākumi un cilvēki, ar kuriem būs jābūt kopā ik dienu.

Šī sajūta saglabājas arī tiem, kuri sen vairs nepavada bērnu uz skolu. Septembrī daudzi sakārto māju, ķeras pie atliktajiem darbiem, plāno kursus vai pēc vasaras atgriežas pie režīma. It kā iekšēji joprojām darbotos vecais kalendārs, kurā īstais gads sākas nevis janvārī, bet tad, kad rīti kļūst vēsāki un veikalos parādās burtnīcas.

Taču atgriežas ne tikai gaiša nostalģija. Vienam cilvēkam skola bija droša vieta ar draugiem un mīļu skolotāju, citam – pastāvīgs nemiers par to, vai izdosies atbildēt pie tāfeles un vai neviens nesmiesies. Tāpēc septembra simboli reizēm rada siltumu, bet citreiz – grūti izskaidrojamu saspringumu. Abas sajūtas ir dabiska vienas un tās pašas pagātnes daļa.

Pirmais septembris pieaugušo atgriež skolas gaitenī: kāpēc atceramies zvanu un krītuAttēls: Unsplash / Rebecca Campbell

Vecāki, skolotāji un tie, kuri skolā vairs neatgriezīsies

Vecākiem pirmais septembris bieži ir divējāds. Viņi salīdzina bērna mugursomu ar savu, vēro, kā mazais pirmklasnieks turas pie rokas, un pēkšņi saprot, ka laiks rit ātrāk, nekā gribētos. Ārēji tā var būt tikai ziedu pirkšana, fotogrāfija pagalmā un steiga uz darbu, bet iekšēji šāda diena atgādina arī viņu pašu pirmos soļus bez vecākiem.

Arī skolotājiem šis datums nav tikai svinīga ierinda. Viņi redz satrauktus bērnus, vecākus, kuri cenšas nesatraukties, un klases, kurās pēc vasaras atkal būs jāveido kārtība un uzticēšanās. Pieaugušie bieži idealizē skolas sākumu kā skaistu rituālu, taču cilvēkam, kurš stāv klases priekšā, tas nozīmē arī atbildību par tiem, kuriem šis septembris var būt ļoti nedrošs.

Ir arī cilvēki, kuriem pirmais septembris paiet gandrīz nemanāmi, līdz viņi ziņās izdzird zvanu vai sociālajos tīklos ierauga pazīstamas skolas fotogrāfiju. Tad iznirst ne tikai klasesbiedru sejas, bet arī tie, kuru vairs nav: skolotāja, vecvecāki, kuri pavadīja uz pirmo klasi, bērnības draugs. Svētki negaidīti kļūst par laika zīmi.

Nav sevi jāpiespiež justies tikai priecīgi

Pirmā septembra nostalģija nav pienākums smaidīt un stāstīt, ka agrāk viss bija labāk. Ja atmiņas ir patīkamas, var ļaut sev tajās uz brīdi pabūt: pāršķirstīt vecu fotogrāfiju, uzrakstīt bijušajam klasesbiedram, ar bērnu dalīties vienā patiesā, neizskaistinātā skolas stāstā. Šādas sarunas bieži pasaka vairāk nekā oficiāli vēlējumi būt sekmīgam.

Ja skola izraisa nepatīkamas sajūtas, tās nevajadzētu noniecināt. Cilvēkam nav jāromantizē periods, kurā viņš jutās vientuļš, tika kaunināts vai vienkārši katru dienu gaidīja zvanu uz mājām. Reizēm nobriedušākā attieksme pret pagātni ir atzīt, ka tā nebija viegla, un tomēr saprast, cik tālu no tās ir noiets.

Bet vecākiem septembra rītā der atcerēties vienu vienkāršu lietu: bērnam vissvarīgākais nav perfekts pušķis un nevainojama fotogrāfija. Viņam daudz vairāk vajadzīgs mierīgs pieaugušais līdzās, kurš nesmiesies par bailēm, ļaus uzdot jautājumus un pēc svētkiem uzklausīs. Pirmā skolas diena bērnam var šķist milzīga, lai gan pieaugušajiem tā ir tikai viens datums kalendārā.

Varbūt tāpēc zvans un krīts saglabājas tik ilgi. Tie atgādina nevis pašu tāfeli vai gaiteni, bet cilvēku, kas mēs kādreiz bijām – ar pārāk lielu mugursomu, nezināmo acu priekšā un ļoti nopietnu ticību, ka sākas kaut kas jauns.