Pelargonija septembrī vēl zied, taču lapas dzeltē: ko mainīt, pirms to ienest telpās

Septembra rītā pelargonija uz balkona vēl turas kā vasaras solījums: uz kātiem karājas koši ziedi, bet saulē lapas izskatās pavisam dzīvas. Tomēr pietiek pacelt podu vai pagriezt to uz otru pusi – apakšā jau redzama viena otra dzeltena lapa. Gribas arī turpmāk laistīt, mēslot, glābt, jo augs taču vēl zied. Tomēr tieši tagad pelargonijai vajadzīga nevis vasarīga lutināšana, bet mierīga sagatavošanās dzīvei telpās.

Dzeltenas lapas septembrī ne vienmēr nozīmē slimību vai auga galu. Bieži tas ir signāls, ka mainījies apgaismojums, naktis kļuvušas vēsākas, bet saknes podā joprojām saņem tikpat daudz ūdens, cik saņēma jūlija karstumā. Pirms pelargonijas ienešanas telpās vērts mainīt dažus ieradumus – tad tā ne tikai vieglāk pārziemos, bet arī pavasarī ātrāk atgūs spēkus.

Ziedi vēl ir vasarīgi, bet augs jau jūt rudeni

Pelargonija var ziedēt līdz pat vēsākām dienām, tomēr tai nav vajadzīgs kalendārs, lai saprastu, ka tuvojas rudens. Dienas kļūst īsākas, rīti ir mitrāki, saule vairs nav tik dedzinoša, bet naktī temperatūra uz balkona vai terases var strauji pazemināties. Šādos apstākļos apakšējās lapas bieži kļūst dzeltenas pirmās – augs pārdala savus spēkus un atsakās no vecākās lapotnes.

Lielākā kļūda šajā laikā ir dzeltenās lapas uzskatīt par zīmi, ka jālej vairāk ūdens. Septembrī zeme podā izžūst lēnāk, īpaši tad, ja pelargonija atrodas zem jumtiņa un nesaņem tiešus, karstus saules starus. Pastāvīgi mitras saknes sāk ciest no gaisa trūkuma, tāpēc lapa var dzeltēt nevis sausuma, bet pārmērīgas aprūpes dēļ.

Pirms laistīšanas ar pirkstu vērts pārbaudīt ne tikai augsnes virsmu, bet arī dažus centimetrus dziļāk. Ja tur vēl ir mitrs, augs var pagaidīt. Laistiet no rīta, tieši uz augsnes, bet ūdeni, kas sakrājies šķīvītī vai poda apvalkā, neatstājiet. Septembrī pelargonijai drošāk ir uz īsu brīdi sajust sausumu, nekā vairākas dienas stāvēt ar pārmitrām saknēm.

Dzelteno lapu vērts noplūkt, bet vispirms rūpīgi apskatiet visu augu

Viena vai dažas dzeltenas apakšējās lapas ir ierasta parādība, īpaši tad, ja augs visu vasaru bagātīgi ziedējis. Tās var uzmanīgi noņemt kopā ar nokaltušajām ziedkopām – tā ap kātiem labāk cirkulēs gaiss, bet pelargonija netērēs spēkus tam, kas vairs neatgūsies. Tomēr, ja vienlaikus dzeltē daudzas lapas, plankumi izplešas, lapas kļūst mīkstas vai to apakšpusē redzami sīki kaitēkļi, visu vainu tikai rudenim uzvelt nevajadzētu.

Pirms poda pārvietošanas telpās pelargonija jāapskata īpaši rūpīgi. Ārā tā varēja atrasties cieši blakus citiem augiem, un kopā ar to mājās viegli ienest laputis, baltblusiņas vai tīklērces. Uz palodzes, kur ir silts un sauss, šādi neaicināti ceļotāji ātri pāriet arī uz citiem telpaugiem.

Apskatiet lapu apakšpusi, jaunos dzinumus, stublāju žākles un poda malas. Ja rodas aizdomas par kaitēkļiem, augu labāk kādu laiku turēt atsevišķi no pārējiem. Acīmredzami bojāto lapu noņemšana un auga noskalošana ar remdenu ūdeni bieži ir labs pirmais solis, tomēr pelargoniju, kuras stāvoklis vēl nav skaidrs, nevajadzētu steigā nest mājās.

Pelargonija septembrī vēl zied, taču lapas dzeltē: ko mainīt, pirms to ienest telpāsAttēls: Unsplash / Uliana Semenova

Pirms pārvietošanas samaziniet mēslošanu un nebaidieties apgriezt

Vasarā pelargonija prasa daudz: sauli, ūdeni un regulāru mēslošanu, lai veidotu ziedus. Rudenī šis ritms beidzas. Ja augu gatavo ziemošanai, intensīva mēslošana vairs nebūtu jāturpina – jaunie, mīkstie dzinumi nepietiekamā telpas apgaismojumā izstīdz, novājinās un pavasari nesagaida tik spēcīgi, kā gribētos.

Vēl ziedošu pelargoniju mājās dažkārt ir žēl apgriezt, tāpēc tā telpās nonāk liela, bieza un pilna ar nogurušiem zariņiem. Tomēr mērena apgriešana pirms ziemas bieži ir lielāks ieguvums nekā mēģinājums saglabāt katru ziedu. Var noņemt vājus, nolūzušus, slimus vai ļoti izstīdzējušus dzinumus, kā arī tos, kas krustojas auga vidū.

Nav nepieciešams vienā reizē atstāt podu pavisam kailu, īpaši, ja pelargonija vēl aktīvi zied un ārā saglabājas maigs laiks. Mērķis nav sodīt augu, bet samazināt tam slodzi pirms laika, kad gaismas būs mazāk. Tīras šķēres, noziedējušo ziedkopu noņemšana un nedaudz retāks vainags palīdz augam telpās ātrāk pierast.

Telpās visbīstamākais nav vēsums, bet gan pēkšņas dzīves pārmaiņas

Pelargoniju telpās vislabāk pārvietot, negaidot pirmās salnas, īpaši, ja naktis jau kļūst ļoti vēsas. Tomēr arī silta telpa tai automātiski nav laba vieta. Uz palodzes virs ieslēgta radiatora augs piedzīvo citu galējību: saknes var palikt mitras, bet lapas nepārtraukti žāvē karstais gaiss.

Ziemošanai pelargonijai parasti piemērotāka ir gaiša un vēsāka vieta nekā tumšs, pārkarsēts telpas stūris. Tāpēc ģimenei, kas vēlas augu saglabāt nākamajai sezonai, jādomā ne tikai par skaistāko palodzi viesistabā, bet arī par apstākļiem: vai tur pietiek gaismas, vai nav caurvēja, vai tuvumā nekarsē radiators. Senioriem, kuri ziemā mēdz augus rūpīgi laistīt, vērts atcerēties vienkāršu likumu: jo vēsāks un tumšāks, jo mazāk ūdens pelargonijai vajag.

Audzētājiem dažkārt šķiet, ka dzeltenas lapas ir personīga neveiksme, lai gan patiesībā pelargonija vienkārši atvadās no vasaras režīma. Tā nevar vienādi augt uz balkona septembrī un telpā decembrī. Kad tai ļauj palēnināties, neprasa nepārtrauktu ziedēšanu un nepārlej saknes, augam ir daudz lielākas iespējas saglabāties stipram.

Pirms pelargonijas ienešanas telpās nav nepieciešams no tās izspiest vēl vienu vasaru. Pietiek laistīt mazāk, nesteigties ar mēslošanu, noņemt nodzeltējušās lapas, pārbaudīt, vai nav kaitēkļu, un atrast gaišu, ne pārāk karstu vietu. Rudenī pelargonijai vissvarīgākā nav ziedu bagātība, bet gan klusa pāreja – jo no tās bieži ir atkarīgs, vai pavasarī uz tās pašas palodzes atkal sagaidīsiet pirmos košos ziedus.