Telefonu ražotāji klusām apiet ES noteikumus: pircēji paliek bez svarīgākās informācijas par remontu

Pērkot jaunu telefonu, mēs visbiežāk skatāmies uz kameru, akumulatoru, atmiņu, ekrānu un cenu. Tomēr ir viena lieta, par kuru daudzi sāk domāt tikai tad, kad jau ir par vēlu: cik maksās remonts un vai vispār būs iespējams normāli nomainīt akumulatoru, ekrānu vai kādu citu detaļu. Eiropas Savienība centās šo problēmu risināt, ieviešot prasības, lai ražotāji sniegtu skaidru informāciju par ierīču remontējamību, rezerves daļām un remonta instrukcijām. Ideja ir laba, taču realitāte pagaidām izskatās krietni bēdīgāka.

Apmēram gadu pēc jauno noteikumu stāšanās spēkā tiesību uz remontu aizstāvošie aktīvisti paziņo, ka lielākā daļa viedtālruņu un planšetdatoru ražotāju šīs prasības faktiski ignorē vai izpilda tikai formāli. Citiem vārdiem sakot, uz papīra viss it kā virzās patērētāju labā, taču pircējs, kurš vēlas uzzināt, cik maksās akumulators vai kur atrast remonta instrukciju, bieži vien nonāk tukša lauka, vispārīgas produkta lapas vai pilnīgi nederīgas informācijas priekšā.

Vairāk nekā 80 procenti ierīču nesniedz to, kas tiek prasīts

Saskaņā ar „Right to Repair Europe“ sniegtajiem datiem no 2334 reģistrētajiem viedierīču modeļiem tikai aptuveni 18 procenti norāda tīmekļa vietni, kurā var atrast rezerves daļu cenas vai remonta instrukcijas. Tas nozīmē, ka absolūtais vairākums ierīču nepalīdz lietotājam saprast, cik patiesībā maksās telefona remonts.

Vēl sliktāk ir tas, ka aptuveni puse ražotāju vienkārši atstāj tukšu lauku tur, kur vajadzētu būt saitei uz informāciju par remontējamību. Vēl citi novirza uz parastām produktu lapām, kurās tiek runāts par telefona funkcijām, dizainu vai specifikācijām, bet ne par remontu. Lietotājam no šādas informācijas ir gandrīz nekādas jēgas.

Ir arī vēl dīvaināki gadījumi. Daži ražotāji tā vietā, lai sniegtu oficiālas rezerves daļu cenas un informāciju par remontu, piedāvā detaļas meklēt tādās platformās kā „Temu“ vai „AliExpress“. Tas izklausās pēc pilnīgas noteikumu sagrozīšanas, jo ES prasību būtība bija nevis sūtīt cilvēku klejot pa nejaušām tirdzniecības vietnēm, bet gan nodrošināt skaidru, uzticamu un oficiālu informāciju.

„A“ klase izklausās skaisti, taču var būt tikai etiķete

Viena no lielākajām problēmām ir remontējamības vērtējumi. Daži ražotāji sev piešķir augstākos vērtējumus, lai gan faktiski nesniedz patērētājam skaidru informāciju par rezerves daļām vai remonta procesu. Tas rada bīstamu ilūziju: pircējs redz labu vērtējumu un var domāt, ka ierīci būs viegli salabot, lai gan praksē viss var būt daudz sarežģītāk.

Līdzīgi notiek arī ar rezerves daļu cenām. Ja ražotājs norāda, ka akumulators var maksāt no 14 līdz 128 eiro, šāda informācija gandrīz neko nepasaka. Cilvēkam ir svarīgi zināt konkrētā modeļa reālo cenu, nevis plašu diapazonu, kas der gandrīz visam un vienlaikus — nekam.

Pat tādi lielie ražotāji kā „Apple“ vai „Samsung“ bieži rīkojas tā, ka formāli prasības it kā ir izpildītas, taču pircējam joprojām nākas meklēt informāciju vairākās lapās. Saite var būt norādīta, taču tā ne vienmēr ved tieši tur, kur redzamas konkrētās detaļas, to cena un remonta iespējas. Bet parastam patērētājam šāda neskaidrība nozīmē vienu: viņš, visticamāk, padosies un vairs nemēģinās noskaidrot.

Kāpēc tas ir svarīgi parastam cilvēkam?

No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka tas ir tikai tehnisks regulējums, kas attiecas uz remontētājiem vai aktīvistiem. Taču patiesībā tas tieši skar ikvienu, kurš pērk telefonu. Ja pēc diviem gadiem akumulators kļūst vājš, ekrāns saplīst vai sabojājas uzlādes savienotājs, cilvēkam ir jāzina, vai ir vērts veikt remontu vai arī ražotājs klusām mudina viņu iegādāties jaunu ierīci.

Remontējamība nav tikai ekoloģijas jautājums. Tas ir arī naudas jautājums. Ja akumulatora nomaiņa maksā saprātīgi, telefonu var izmantot vēl vienu vai divus gadus. Ja remonts kļūst gandrīz tikpat dārgs kā jauna ierīce, patērētājs ir spiests pirkt jaunu, lai gan vecais vēl varētu darboties. Tā palielinās elektronisko atkritumu daudzums, bet cilvēki maksā vairāk.

Īpaši aktuāli tas ir dārgākiem telefoniem. Kad cilvēks par ierīci samaksā 800, 1000 vai 1200 eiro, viņš pamatoti sagaida, ka pēc garantijas termiņa beigām telefons nekļūs par vienreizlietojamu priekšmetu. Tomēr bez skaidras informācijas par remontu pircējs būtībā iegādājas ierīci, nezinot visas izmaksas. Telefona īstā cena nav tikai summa kasē, bet arī tas, cik maksās tā uzturēšana vairāku gadu laikā.

Ko vērts pārbaudīt pirms telefona iegādes?

Ja nevēlaties nonākt nepatīkamā situācijā, jau pirms pirkuma ir vērts noskaidrot vairākas lietas. Pirmkārt — vai ražotājs oficiāli publicē rezerves daļu cenas. Otrkārt — vai ir skaidra informācija par akumulatora nomaiņu, ekrāna remontu un programmatūras atbalsta ilgumu. Treškārt — vai Latvijā darbojas oficiāls vai uzticams serviss, kas var veikt remontu par ne kosmisku cenu.

Tāpat ir vērts pārbaudīt, vai konkrētajam modelim detaļas ir viegli atrodamas un cik maksā biežākie remonti. Dažkārt lētāks telefons pēc gada var kļūt par dārgāku izvēli, ja tā ekrāns maksā nesamērīgi daudz vai akumulatora nomaiņai nepieciešama sarežģīta izjaukšana.

Vēl viena pazīme ir ražotāja attieksme pret programmatūras atjauninājumiem. Pat ja telefons fiziski darbojas nevainojami, bez drošības atjauninājumiem tas ar laiku kļūst riskants. Tāpēc remontējamība mūsdienās nozīmē ne tikai skrūves un akumulatorus, bet arī ilgtermiņa atbalstu.

Bez kontroles noteikumi paliek tikai skaists solījums

Pati ES ideja ir pareiza: patērētājam ir jāzina, vai viņš pērk lietu, kuru būs iespējams salabot, vai ierīci, kas pēc pirmās nopietnākās kļūmes nonāks atvilktnē. Taču, ja neviens faktiski nepārbauda ražotāju sniegto informāciju, noteikumi pārvēršas par dekorāciju. Tukši lauki, vispārīgas saites un neskaidras cenas nedrīkstētu tikt uzskatītas par normālu prasību izpildi.

Tieši tā ir lielākā problēma. Ražotāji saprot, ka pircējs visbiežāk izvēlas pēc reklāmas, kameras un cenas, nevis pēc akumulatora nomaiņas instrukcijas. Tāpēc informācija par remontējamību bieži tiek nobīdīta otrajā plānā. Kamēr par to nav reālas atbildības, daļai uzņēmumu ir ērtāk izlikties, ka prasības ir izpildītas.

Parastam cilvēkam šis stāsts sniedz ļoti skaidru mācību: jaunu telefonu nevajadzētu vērtēt tikai pēc tā, kā tas izskatās pirmajā dienā. Ir jāskatās arī uz to, kas notiks pēc diviem vai trim gadiem. Jo telefonu, kuru nav iespējams normāli salabot, galu galā var izrādīties daudz dārgāk uzturēt, nekā tas šķita iegādes dienā.