Vīratēvs katros svētkos komentē mūsu ēdienu, lai gan pats atnes savus salātus

– Tik nesakiet, ka te atkal ir turku zirņi, – Antans apstājās durvīs, vēl nenovilcis jaku, un pacēla plastmasas trauku. – Es gan atvedu normālus salātus, lai būtu, ko pie gaļas uzkost.

Trauks bija aptīts ar pārtikas plēvi un vēl ielikts zilā maisiņā. Ieva tobrīd uz galda kārtoja šķīvjus un lēja mērci. Virtuvē smaržoja pēc vistas stilbiņiem, ķiplokiem un ābolkūkas. Kūku viņa izvilka mazliet par agru, vidus vēl bija nedaudz mīksts.

– Tur nav turku zirņu, tēti. Ceptas bietes ar fetu, – sacīja Mants. – Un neviens tevi nespiež tās ēst.

– Es tikai saku, – Antans pamāja ar roku. – Tagad visi kaut ko izdomā. Ziemassvētkos bija zivs ar kaut kādu zāļu mērci, Lieldienās – olas bez majonēzes. Atnāc ciemos un vairs nezini, vai vispār dabūsi paēst.

Tā nebija pirmā reize. Manta dzimšanas dienā Antans jautāja, kāpēc sautējumam jāliek selerijas. Jaunajā gadā viņš paziņoja, ka biezpiena smēriņš esot „vairāk diētu ievērotājām“. Pat Elzes sestajā dzimšanas dienā viņš pakasīja tortes krēmu un sacīja, ka agrāk putukrējums esot bijis citāds.

Un vienmēr uzradās viņa salāti: kartupeļi, burkāni, marinēti gurķīši, zirnīši, vārīta desa, majonēze. Antans tos sauca par mājas salātiem, lai gan produktus parasti nopirka pa ceļam veikalā. Salāti patiešām nebija slikti. Bet šīs piezīmes Ievai jau bija apnikušas.

Tajā svētdienā viņi sanāca kopā par godu Manta mammas Rasas sešdesmitajai jubilejai. Ieva ierosināja pusdienas rīkot pie viņiem, jo galds bija lielāks. Rasa atnāca ar ziediem un divām burciņām marinētu tomātu. Elze skraidīja apkārt krēsliem ar papīra kroni, bet Mants visu laiku meklēja korķviļķi, lai gan pats bija pircis vīnu.

Antans apsēdās galda galā, ielika sev salātus mazā šķīvī un nogaršoja vistu.

– Sausa, – viņš sacīja. – Vajadzēja cept cepammaisā. Vai arī pielikt vairāk sviesta.

Ieva tobrīd Elzei grieza gaļu. Nazis švīkstēja pār šķīvi. Viņa juta, ka Mants līdzās uz brīdi sastinga, bet, kā parasti, neko neteica. Pēc šādiem vakariem viņš parasti tikai pamāja ar roku: „Nu, tētis jau tāds ir.“

Šoreiz Ieva nolika nazi.

– Antan, jūs varat vienkārši neēst, ja negaršo, – viņa sacīja.

Vīratēvs katros svētkos komentē mūsu ēdienu, lai gan pats atnes savus salātusAttēls: Pixabay / Mondgesicht

Rasa nolaida acis uz šķīvi. Antans pielaboja brilles.

– Ak, Ieva, neapvainojies. Es taču saku no pieredzes. Jūs esat jauni, jums šķiet, ka viss jādara citādi.

– Es neapvainojos vistas dēļ. Vienkārši jūs katru reizi atnākat un stāstāt, kas pie mums nav kārtībā. Bet tie salāti… it kā jūs būtu tos atnesis, lai glābtu vakariņas.

Mants ieklepojās.

– Tēti, pietiek šo komentāru. Gribi atnest salātus – atnes. Bet nevajag visu salīdzināt ar to, kā jūs darījāt.

Antans šķībi pasmaidīja, bet uzreiz neatbildēja. Viņš ar dakšiņu apmaisīja salātus un pēc brīža sacīja, ka arī viņa māte, ejot pie sava brāļa, vienmēr nesa līdzi ēdienu.

– Jo nezināja, vai tur pietiks, – viņš piebilda.

Ieva nezināja, ko uz to atbildēt. Viņas dusmas par iepriekšējām piezīmēm nebija mazinājušās. Bet viņa nodomāja, ka varbūt viņš vienkārši tā māk ierasties svētkos – ar savu trauku, savu kārtību un savu viedokli par visu.

Pēc tam pie galda vieglāk nekļuva. Antans vēl pajautāja, kāpēc kartupeļu biezenī nav diļļu. Rasa paskatījās uz viņu tā, ka viņš apklusa. Elze ābolkūku negribēja, toties palūdza salātus ar baltmaizi.

Novācot šķīvjus, Mants pusbalsī sacīja Ievai, ka nākamreiz ar tēvu parunās agrāk, nevis tad, kad viņa jau visu dienu būs pavadījusi virtuvē.

– Redzēsim, – viņa atbildēja, liekot karotes trauku mazgājamajā mašīnā. – Tikai tava tēva salātus tur neliec. Lai paņem līdzi uz mājām.

Antans aizgāja, bet pusi trauka atstāja uz palodzes. Nākamajā rītā Ieva salātus apēda ar grauzdētu maizi – bija žēl izmest. Tie patiešām bija labi.

Nākamo ģimenes tikšanos Ieva jau plānoja nevis pie sevis. Vismaz šoreiz gribējās atnākt ar desertu, nevis jau no rīta stāvēt pie katliem.