Kāpēc agrāk cilvēki vāca dažādas rudens lapas un lika tās starp grāmatu lapām, kāpēc tas bija vajadzīgs?
„Tikai ne tajā grāmatā, tur vēl no pagājušā gada kļavas lapa guļ“, – šādu piezīmi agrāk varēja dzirdēt ne vienā vien mājā. No biezas enciklopēdijas, vecas lūgšanu grāmatas vai skolas mācību grāmatas izkritusi trausla, jau nobrūnējusi lapa bieži izskatījās kā maza vēstule no cita rudens. Tā vairs nebija ne gluži dzīva, ne arī pavisam nevajadzīga.
Rudenī cilvēki vāca ne tikai skaistākās kļavas, ozola vai bērza lapas. Viņi tās žāvēja starp grāmatu lapām, glabāja kastītēs, līmēja burtnīcās, nesa uz skolu vai paturēja kā piemiņu. No pirmā acu uzmetiena tā bija vienkārša bērnu nodarbe, taču aiz tās slēpās gan praktiska vajadzība, gan vēlme apturēt to, kas dabā ilgst ļoti īsu brīdi.
Šodien rudens skatus mēs biežāk nofotografējam ar telefonu un pēc dažām dienām aizmirstam starp tūkstošiem citu fotogrāfiju. Bet lapa grāmatā bija priekšmets, kuram varēji pieskarties, no jauna atrast pēc gada un uzreiz atcerēties konkrētu dienu – taku parkā, braucienu pie radiem vai pirmo salnu pagalmā.
Grāmata darbojās kā vienkārša mājas prese
Galvenais iemesls bija ļoti ikdienišķs: starp smagajām grāmatas lapām lapa iztaisnojās un pamazām izžuva. Saspiesta tā mazāk krokojās, nepelēja tik ātri, un tās forma saglabājās skaidrāka. Tam nebija vajadzīgi ne īpaši līdzekļi, ne nauda – pietika ar dažām papīra lapām un grāmatu, kuru tajā brīdī neviens nelasīja.
Protams, grāmata nebija pati labākā vieta jebkuram augam. Mitra, tikko no lietus pacelta lapa varēja atstāt traipu, salipt ar lapām vai pat sabojāt izdevumu. Tāpēc pacietīgākie cilvēki lapu vispirms nosusināja, ielika starp tīra papīra lapām un tikai tad saspieda.
Šādi izžāvētas lapas palika plakanas un bija piemērotas turpmākai izmantošanai. Tās varēja ielīmēt albumā, izmantot apsveikuma kartītei, rudens kompozīcijai vai skolas darbam. Parasta grāmata mājās izdarīja to, ko šodien paveiktu īpaša augu prese.
Ne katra lapa bija tikai skaista
Skolā lapas bieži vajadzēja vākt, lai iepazītu dabu ne tikai pēc zīmējuma mācību grāmatā. Bērns pārnesa mājās dažādu koku lapas, vēroja to malas, dzīslas, formu un krāsu, bet vēlāk pierakstīja, no kāda koka tās savāktas. Tā radās pirmie herbāriji – ne vienmēr kārtīgi, bet ļoti personiski.
Šādi krājumi mācīja pamanīt, ka rudenī uz zemes guļ ne tikai „lapas“. Vienas ir smailas un robainas, citas daivainas, vienas dzeltē, citas sarkst, bet vēl citas līdz pat salnām paliek gandrīz zaļas. Šī lēnā skatīšanās uz dabu bija savdabīga stunda, kas sākās pagalmā un beidzās pie virtuves galda.
Arī pieaugušie vāca augus izziņas vai praktisku vajadzību dēļ. Žāvētas lapas, ziedi un zālaugi palīdzēja atcerēties, kas aug dārzā, pļavā vai mežā, salīdzināt augus dažādos gados. Tas bija vienkāršs veids, kā izveidot nelielu, mājās glabājamu dabas arhīvu.
Bērniem tas bija rudens dārgums, bet pieaugušajiem – piemiņa
Rudens lapa īpaši pievilka ar to, ka tās skaistums ir ļoti īss. Šodien tā ir koši sarkana, rīt izmirkusi lietū, bet pēc nedēļas samīdīta pie ietves. Ielikta grāmatā, tā it kā ieguva vēl vienu dzīvi, lai gan krāsas ar laiku izbalēja un malas kļuva trauslas.
Bērnam šāda lapa varēja būt trofeja no pastaigas. Ģimenei – piemiņa par svētdienu mežā vai braucienu uz citu pilsētu. Dažkārt lapa grāmatā nonāca pavisam nejauši: ar to bija atzīmēta lapa, pie kuras gribējās atgriezties, bet pēc gada tā jau bija kļuvusi par klusu šī mirkļa zīmi.
Šādi priekšmeti ir vērtīgi nevis tāpēc, ka tie būtu reti vai dārgi. Tie glabā noskaņu, kuru ikdienā ir grūti nepazaudēt: lēnāku pastaigu, sarunu ceļā uz mājām, bērna vēlmi pārnest mājās „pašu skaistāko“. Varbūt tāpēc vecas lapas starp grāmatām arī šodien daudziem izraisa siltākas sajūtas nekā ideāli spilgta fotogrāfija ekrānā.
Kāpēc šis paradums gandrīz izzuda, bet joprojām ir nozīmīgs
Tagad augu vākšanu bieži aizstāj telefons: pietiek nofotografēt koku, dalīties ar attēlu vai ar lietotnes palīdzību uzzināt tā nosaukumu. Tas ir ātri un ērti, īpaši tad, kad nav jānes mājās mitras lapas un jādomā, kur tās žāvēt. Tomēr ātrums ne vienmēr atstāj tādu pašu saikni ar to, ko redzēji.
Turklāt ne katru augu būtu pareizi plūkt. Parkos, aizsargājamās teritorijās vai svešos dārzos vajadzētu izturēties ar cieņu un vākt tikai no zemes nokritušās lapas vai tos augus, kuru ir daudz un kurus mēs nenoplicinām. Arī grāmatu ir žēl: ja vēlaties pamēģināt, labāk izmantot vecu, šim nolūkam paredzētu biezu izdevumu vai vairākas smagākas grāmatas, starp tām ieliekot papīru.
Šoruden var izvēlēties dažas lapas nevis pienākuma, bet ziņkāres dēļ. Paskatīties, kā tās mainīsies pēc nedēļas, salīdzināt formas, ielikt savā piezīmju grāmatiņā, pierakstot datumu un vietu. Tas ir mazs rituāls, kas neko nemaksā, bet uz brīdi atgriež spēju pamanīt gadalaiku ne tikai caur automašīnas logu.
Cilvēki lika lapas starp grāmatām ne tikai tāpēc, lai tās izžāvētu. Viņi centās saglabāt mazu, ātri pārejošu rudens gabaliņu – tādu, kuru vēlāk, atrodot starp lapām, var atcerēties daudz skaidrāk nekā jebkuru kalendāra datumu.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Komentāri