Pēc vēsām septembra naktīm pelargoniju lapas saraujas: lūk, kā saglabāt to ziedēšanu līdz salnām
„Vakar vēl bija pilns ziedu, bet šodien lapas ir it kā salocītas,” – šādu ainu septembrī pie balkona daudzi pamana pavisam negaidīti. Dienā saule vēl patīkami silda, pelargonijas izskatās dzīvas un krāsainas, tomēr viena vēsāka nakts var atstāt skaidru zīmi: lapas nokarājas, saraujas, dažas sāk sārtoties vai dzeltēt.
Tas nenozīmē, ka vasaras puķe jau ir nolemta. Pelargonijas ir diezgan izturīgas, taču tām nepatīk pēkšņa pāreja no siltām dienām uz aukstu, mitru rudens laiku. Lielākā kļūda šajā laikā ir vai nu atstāt tās likteņa ziņā, vai arī izbīlī sākt laistīt un mēslot divreiz vairāk.
Līdz pirmajām salnām vēl ilgi var priecāties par ziediem, ja augam tiek nodrošināta nevis lielāka, bet gudrāka kopšana. Septembrī pelargonijai vissvarīgākā ir aizsardzība pret nakts aukstumu, mitruma kontrole un mazliet kārtības podā.
Vēsa nakts ziedu aptur ātrāk nekā īsāka diena
Pelargonija sliktāk pielāgojas vēsam laikam nekā daudzas rudens puķes. Kad naktīs temperatūra strauji pazeminās, lapas var kļūt stingrākas, saritināties uz iekšu vai zaudēt ierasto piesātināto krāsu. Tā ir auga reakcija uz stresu: saknes vēsā substrātā ūdeni uzsūc lēnāk, bet lapas tik un tā iztvaiko mitrumu.
Visnepatīkamākais ir tas, ka dienā cilvēks bieži pamana it kā sausuma pazīmes un ķeras pie lejkannas. Taču vēss un jau slapjš zemes kamols pelargonijai ir vēl sliktāks par īslaicīgu sausumu. Saknes sāk smakt, mitrums saglabājas ilgāk, bet novājināto augu puve bojā daudz vieglāk.
Ja vakars sola būt dzestrs, podus vērts sabīdīt pie mājas sienas, zem nojumes vai aizvējā. Sienas dienā uzkrātais siltums naktī vismaz nedaudz mīkstina temperatūras kritumu, bet nojume pasargā no auksta lietus. Mazākus podus uz nakti visvienkāršāk ienest gaišā priekšnamā, slēgtā balkonā vai citā vēsā, bet no sala pasargātā vietā.
Svarīgi nepieļaut otru galējību un neturēt pelargonijas tumšā, siltā telpā tikai vienas vēsas nakts dēļ. Tur tās ātri izstīdz, veido vājākus dzinumus un sliktāk raisa ziedus. Kamēr dienās vēl ir pietiekami gaišs un nav salnu, to vieta joprojām ir ārā – tikai ne atklātā, vēja caurpūstā laukumā.
Septembrī ūdens vajag mazāk, lai gan ziedu vēl ir daudz
Vasarā, īpaši saulainā balkonā, pelargonija reizēm bija jālaista gandrīz katru dienu. Septembrī šis ieradums bieži vien arī nogalina skaisto augu. Dienas ir īsākas, saule vairs nav tik karsta, bet zeme podos izžūst krietni lēnāk, tāpēc pirms laistīšanas substrātu ieteicams pārbaudīt ar pirkstu dažu centimetru dziļumā.
Ja virsma jau ir sausa, bet dziļāk zeme vēl jūtami mitra, pelargonija noteikti var pagaidīt. Vislabāk laistīt no rīta, lai līdz vakaram liekais ūdens paspētu aizplūst un lapas un zeme visu nakti nestāvētu aukstas un slapjas. Ūdeni apakštasītē zem poda atstāt nevajadzētu: rudens vēsums kopā ar pastāvīgi izmirkstošām saknēm ir slikta kombinācija.
Ieteicams regulāri noplūkt noziedējušās ziedkopas un noņemt nodzeltējušās, bojātās lapas. Tas nav tikai skaistuma jautājums. Augs vairs netērēs spēkus sēklu nogatavināšanai, labāk vēdināsies, un jaunajiem ziediem paliks vairāk enerģijas.
Mēslojums septembrī jālieto atturīgāk. Ja pelargonija vēl aktīvi zied un izskatās vesela, to var pabarot ar vājāku ziedošiem augiem paredzētā mēslojuma devu, taču ne biežāk kā parasti. Novājināta, apsalusi auga mēslošana „katram gadījumam” to neatmodinās – vispirms tam vajag gaismu, mērenu mitrumu un dažas mierīgākas dienas.
Kad vienā balkonā vēl ir vasara, citā jau sācies rudens
Dažādos balkonos pelargonijas rudeni sagaida atšķirīgi. Dienvidu pusē, pie siltas sienas, tās var ziedēt gandrīz līdz īstajām salnām. Atklātā ziemeļu balkonā vai lauku mājas terasē, kur naktīs uzkrājas mitrums un pūš vējš, tas pats augs var saslimt krietni agrāk.
Vecākiem ar maziem bērniem vai vecāka gadagājuma cilvēkiem podu nešana katru vakaru var kļūt par īstu apgrūtinājumu. Šādā gadījumā palīdz vienkāršs risinājums: novietot podus uz viegli pārbīdāmas paplātes vai sagrupēt tos vienā no vēja pasargātā vietā. Kad augi nav izkaisīti pa visu balkonu, pasargāt tos no negaidīta aukstuma ir daudz vienkāršāk.
Arī pašas pelargonijas mēdz būt atšķirīgas. Viena pēc aukstas nakts tikai īslaicīgi nolaidīs lapas un dienā atkal atgūsies, bet cita var ātri nomest ziedus. Ja lapas kļuvušas melnas, ūdeņainas vai stublāji sāk kļūt mīksti, bojātās daļas ieteicams noņemt, bet augu pārvietot sausākā, gaišā vietā. Ja tuvojas salna, vilcināties vairs nedrīkst: pelargonijas jāienes telpās, jo temperatūra zem nulles tām parasti atstāj maz iespēju atgūties.
Rudens sākums nav signāls norakstīt vasaras puķes. Tas ir laiks, kad pelargonijai vairs nav vajadzīga strauja augšana un ūdens pārpilnība – tai vajadzīgs saimnieks, kurš vakarā paskatītos uz termometru, bet no rīta nekrīt panikā viena sarāvušās lapas dēļ. Dažkārt daži podi pie siltākas sienas un viena piesardzīgāka laistīšana ļauj balkonam palikt ziedošam arī tad, kad apkārt jau nepārprotami smaržo pēc rudens.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?