Rudenī aveņu stādījums un jāņogu krūmi izskatās nekārtīgi: viena nedēļas nogale, kas veltīta apgriešanai, noteiks nākamā gada ražu

Ilgu laiku šķiet, ka rudenī dārzā svarīgākais ir sagrābt lapas un savākt pēdējos ābolus. Bet aveņu stādījums un jāņogas tajā laikā paliek maliņā – saliekušies, izspūruši, ar nokaltušiem dzinumiem un dažām vēl karājošām lapām. „Pavasarī sakārtošu“, – sev viegli pateikt, īpaši tad, kad diena ir īsa, bet cimdi jau mitri.

Tomēr tieši šāda atlikšana bieži maksā nākamā gada ražu. Ne jau tāpēc, ka krūms vienas ziemas laikā pēkšņi sadusmosies uz saimnieku, bet tāpēc, ka biezoknī paliek veci, slimi un cits citam gaismu atņemoši dzinumi. Pavasarī tie visi sāk augt vienlaikus, un tad pie krūma vairs nav mierīgi jāsakārto, bet jāglābj tas, kas vēl iespējams.

Viena rudens nedēļas nogale ar asākiem dārza šķērēm var izdarīt vairāk nekā desmit pavasarim doti solījumi. Tikai svarīgi nesteigties visu apgriezt vienādi: viena avene nav tāda pati kā cita, bet jāņogu krūms nav dzīvžogs, kas vienkārši skaisti „jānolīdzina“.

Nekopts krūms ne vienmēr ir kupls krūms

No attāluma blīvs aveņu stādījums var izskatīties kā veiksmes zīme: tātad aug labi, daudz dzinumu, zeme auglīga. Pieejot tuvāk, skats bieži vairs nav tik iepriecinošs – vecie stublāji savijušies ar jaunajiem, daļa nolūzusi, daži kļuvuši melni vai izžuvuši. Šāds biezoknis aiztur mitrumu, slikti vēdinās un pašai auga lapotnei atstāj pārāk maz gaismas.

Jāņogu krūmi uzvedas līdzīgi, tikai to nekoptība mazāk krīt acīs. Vecie zari ir resni, tumšāki, bieži sazaroti tieši pie zemes, bet ražīgākie jaunie dzinumi paliek to ēnā. Krūms izskatās liels, bet nākamajā vasarā ogas var būt mazākas, un to noplūkšana – īsts pacietības treniņš.

Rudens apgriešana nav skaistumkopšanas procedūra. Tās mērķis ir atstāt krūmam vietu gaismai, gaisam un spēcīgākajiem dzinumiem. Kad augam vairs nav jābaro nevajadzīgā vecā koksne, pavasarī tas enerģiju sadala daudz gudrāk.

Viens aveņu stādījuma stūris, divi pilnīgi atšķirīgi noteikumi

Bieža rudens kļūda sākas ar ļoti saprotamu domu: ja jau apgriežu avenes, tad apgriezīšu visas. Taču vispirms jāatceras, kādas avenes aug. Vasaras avenes ražo uz divgadīgiem stublājiem, tāpēc pēc ražas līdz pat zemei izgriež tos dzinumus, kas jau devuši ogas, bet spēcīgākos šāgada dzinumus atstāj nākamajai sezonai.

Rudens avenes, ko dēvē arī par remontantajām, parasti ražo uz tā paša gada dzinumiem. Ja vēlas vienu bagātīgāku rudens ražu, vēlā rudenī to stublājus var nogriezt līdz pat zemei. Pavasarī tās izaudzēs jaunus dzinumus, uz kuriem arī veidosies nākamā rudens ogas.

Te arī slēpjas situācija, kad vienā dārza stūrī viens lēmums ir lielisks, bet dažus metrus tālāk – zaudējumus nesošs. Ja vairs nav skaidrs, kura avene un kad ražoja, vērts apskatīt stublājus: vasarā ražojušie dzinumi pēc augļu nogatavošanās parasti jau ir vecāki, pārkoksnējušies, ar palikušiem augļkātiņiem. Bet, šauboties, labāk visu nenocirst ar vienu vēzienu – dažus spēcīgus jaunos dzinumus atstāt ir drošāk nekā pavasarī saprast, ka ogas vairs nav uz kā gaidīt.

Rudenī aveņu stādījums un jāņogu krūmi izskatās nekārtīgi: viena nedēļas nogale, kas veltīta apgriešanai, noteiks nākamā gada ražuAttēls: Pexels / Kampus Production

Jāņogām nevajag kailu „frizūru“

Ar jāņogām gribas rīkoties vienkārši: paņemt dārza šķēres un saīsināt visus zarus līdz vienādam augstumam. Krūms uzreiz izskatās kārtīgāks, tikai šāda apgriešana ne vienmēr ir lietderīga. Jāņogām svarīgāks par vienādu siluetu ir dažāda vecuma, veselu zaru līdzsvars.

Rudenī vispirms vērts izgriezt visvecākos, vājos, nolūzušos, krūma iekšpusē augošos vai pie zemes gulošos zarus. Tāpat arī tos, kas acīmredzami traucē citiem un pārvērš krūma centru tumšā mudžeklī. Vislabāk griezt pēc iespējas tuvāk pamatnei, neatstājot garus celmiņus, kas vēlāk tikai kalst un kļūst par nevēlamu vietu problēmām.

Jaunos, spēcīgos dzinumus nevajag sodīt tikai par to, ka tie aug enerģiski. Tieši viņi bieži vien ir arī daļa no nākamās ražas. Ja krūms ilgi nav apgriezts un ir ļoti nolaists, to nevajag vienā reizē padarīt gandrīz kailu – atjaunošanu var veikt pakāpeniski, vairāku sezonu laikā izņemot daļu pašu vecāko zaru.

Sestdienas darbs, kas vasarā ietaupa nervus

Tipiska aina rudens dārzā: viens cilvēks ar dārza šķērēm pie avenēm, otrs jau nes zaļos atkritumus un jautā, vai tiešām jāizgriež tik daudz. Sākumā šķiet, ka atstātais krūms ir pārāk rets, gandrīz žēl katra veselīgākā stublāja. Tomēr nākamajā vasarā tam var piekļūt, ieraudzīt nogatavojušās ogas un nesaskrāpēt rokas, tikai mēģinot aizsniegt vidu.

Darbus visērtāk veikt, kad lielākā daļa lapu jau nobirusi un krūma struktūra ir skaidri redzama. Dārza šķērēm jābūt tīrām un asām: neass instruments zaru nevis nogriež, bet saspiež, atstājot sliktu brūci. Izgrieztos slimos vai acīmredzami bojātos dzinumus labāk neatstāt zem krūmiem, jo tiem nevajadzētu kļūt par ziemas viesnīcu tam, ko nākamgad dārzā noteikti negribas redzēt.

Cilvēkam, kurš pēc darba dārzā ierodas tikai nedēļas nogalēs, tas var šķist vēl viens garš saraksts. Tomēr nav jācenšas panākt perfektu, katalogam atbilstošu izskatu. Pietiek nošķirt veco no jaunā, vājo no stiprā un atstāt tik daudz vietas, lai krūms varētu „elpot“.

Rudenī aveņu stādījums un jāņogas pēc apgriešanas var izskatīties mazliet skumji – it kā dārzs pēkšņi būtu kļuvis retāks. Bet tas ir retais gadījums, kad mazāk zaru nenozīmē mazāk dzīvības. Pavasarī izretinātais krūms neatgādinās par zaudētajiem stublājiem, bet parādīs, kāpēc vismaz viena vēsa nedēļas nogale ir vērta, lai to veltītu dārza šķērēm.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!