58 gadus vecā Daiva sociālajos tīklos iepazinās ar vīrieti, kurš šķita gandrīz perfekts, – viens viņa lūgums apgrieza visu kājām gaisā

Daivai bija 58 gadi, kad kādu vakaru sociālajā tīklā viņa saņēma pavisam vienkāršu ziņu. Vīrietis komentēja viņas ievietoto fotogrāfiju no piejūras, pajautāja, vai viņa bieži tur brauc, bet vēlāk uzrakstīja privāti. Sākumā Daiva pat negrasījās turpināt sarunu. Internetā netrūkst nepazīstamu cilvēku, tāpēc viņa pieklājīgi atbildēja un nolika telefonu malā.

Tomēr nākamajā rītā vīrietis uzrakstīja vēlreiz.

Viņa vārds bija Andrius. Vismaz tā viņš stādījās priekšā. Viņš teica, ka viņam ir 61 gads, viņš ir atraitnis un pašlaik darba dēļ daudz laika pavada ārzemēs. Viņa ziņas nebija uzmācīgas, viņš nesteidzās flirtēt un pirmajās nedēļās neko no Daivas nelūdza. Gluži pretēji – interesējās par viņas darbu, bērniem, mīļākajām grāmatām, atcerējās sīkumus, ko viņa bija pieminējusi pirms dažām dienām.

Pēc dažiem mēnešiem Daiva jau gaidīja viņa ziņas.

Un tieši tad, kad viņa sāka domāt, ka varbūt šī iepazīšanās varētu kļūt par kaut ko vairāk, pienāca lūgums, pēc kura visa viņu saziņa ieguva pavisam citu nozīmi.

Pēc šķiršanās viņa ilgi pat nemēģināja meklēt jaunas attiecības

Daiva viena dzīvoja jau gandrīz septiņus gadus. No bijušā vīra viņa izšķīrās mierīgi, bez lieliem skandāliem, kad abi saprata, ka jau sen vairāk ir labi paziņas nekā pāris.

Bērni bija pieauguši un dzīvoja savu dzīvi. Meita audzināja mazu bērnu, dēls daudz strādāja, tāpēc Daiva lieliski saprata, ka viņa vairs nav galvenais cilvēks viņu ikdienā.

Viņai bija draudzenes, darbs, nedēļas nogalēs viņa devās uz teātri vai izbrauca uz lauku mājām. Dzīve nebija tukša. Tomēr vakaros viņai dažkārt ļoti pietrūka cilvēka, kuram varētu pastāstīt pilnīgi nenozīmīgas lietas… Kā darbā kliente pateica kaut ko smieklīgu. Kā veikalā viņa ieraudzīja savas iecienītākās konfektes. Kā no rīta aiz loga tupēja neparasti drosmīgs putns.

Tieši par šādām lietām interesējās Andrius.

„Kā pagāja tava diena?“ – viņš jautāja.

Un Daiva bija pārsteigta, saprotot, cik sen neviens viņai to nebija jautājis gandrīz katru vakaru.

Viņš šķita gandrīz pārāk uzmanīgs

Andrius stāstīja, ka strādā tehniskajā jomā un tobrīd piedalās projektā ārzemēs. Dažkārt viņš sūtīja savas fotogrāfijas – pie jūras, restorānā, darba vidē. Tajās bija redzams kopts, sirms vīrietis.

Viņš nelielījās ar naudu un nestāstīja, ka ir miljonārs. Iespējams, tieši tāpēc Daivai viss šķita ticami.

Vīrietis teica, ka viņam patīk gatavot, daudz staigāt un ka viņš sapņo, atgriezies vairāk ceļot pa Lietuvu. Reiz Daiva pieminēja, ka viņai nepatīk ļoti salds vīns. Pēc dažām nedēļām, runājot par viņu gaidāmajām vakariņām, Andrius uzrakstīja: „Saldā vīna tev nepirkšu, atceros.“

Daivu tas aizkustināja.

Viņa pat teica draudzenei, ka šajā vecumā ir dīvaini atkal sajust to patīkamo satraukumu, tālrunī ieraugot jaunu ziņu. Tomēr par šo iepazīšanos plašāk viņa nestāstīja. Viņa nevēlējās, lai apkārtējie sāk uzdot jautājumus, pirms vēl bija notikusi pirmā īstā tikšanās.

Tomēr viena lieta raisīja jautājumus

Vairāku saziņas mēnešu laikā Daiva un Andrius ne reizi kārtīgi nesarunājās videozvanā.

Reiz viņš teica, ka atrodas darba vietā, kur ir slikts savienojums. Citreiz – ka salūzusi tālruņa kamera. Vēlāk viņš apsolīja piezvanīt nedēļas nogalē, taču tajā dienā viņam negaidīti bija jādodas prom.

Daiva to pamanīja, tomēr katrs paskaidrojums šķita iespējams.

Viņi apmainījās ar balss ziņām. Andrius dažkārt piezvanīja pa tālruni. Viņš runāja normālā balsī, smējās, reaģēja uz viņas stāstīto. Tas neizskatījās pēc cilvēka, kurš vienkārši sūta iepriekš sagatavotas ziņas simtiem sieviešu.

Turklāt pati Daiva nevēlējās kļūt aizdomīga.

„Es domāju – vai tad tagad katrs cilvēks jāuzskata par meli, kamēr nav pierādīts pretējais?“ – viņa vēlāk sacīja.

Viņš jau runāja par viņu pirmo tikšanos

Andrius solīja pēc dažām nedēļām atgriezties Lietuvā. Viņi pat bija sākuši runāt par to, kur satiksies. Daiva ierosināja nelielu kafejnīcu pilsētas centrā. Vīrietis jokoja, ka atpazīs viņu pēc sarkanās šalles, ko bija redzējis vienā no viņas fotogrāfijām.

Daiva pirmo reizi pēc daudziem gadiem nopietni domāja, ko vilkt uz randiņu. Viņa pat nopirka jaunu džemperi…

Un tad kādu vakaru Andrius uzrakstīja citādi nekā parasti.

Ziņa bija gara. Viņš paskaidroja, ka radušās problēmas ar darba projektu un viņa bankas konts uz laiku nav pieejams. Viņam steidzami jāapmaksā vairāku tūkstošu eiro maksa, lai varētu nokārtot dokumentus un atgriezties mājās.

Beigās viņš uzrakstīja: „Man ir ļoti neērti tev to lūgt, bet tu tagad esi vienīgais cilvēks, kuram varu uzticēties.“

Daiva jau bija atvērusi bankas lietotni

Viņas pirmā reakcija nebija dusmas.

Viņa nobijās par viņu. Andrius vairākas nedēļas bija runājis par atgriešanos, tāpēc Daivai šķita loģiski, ka viņš nevēlas negaidīti radušās problēmas dēļ zaudēt iespēju aizbraukt.

Viņš apsolīja naudu atdot, tiklīdz atgūs piekļuvi savam kontam.

Daivai bija uzkrājumi. Tā nebija nauda, bez kuras viņa galīgi nevarētu iztikt, tomēr prasītā summa viņu nesagrautu.

Viņa pat atvēra bankas lietotni, taču tieši pirms pārskaitījuma apstiprināšanas paskatījās uz Andrius atsūtītajiem datiem un apstājās.

Izrādījās, ka nauda bija jāpārskaita uz pavisam cita cilvēka vārda. Daiva pajautāja, kāpēc. Andrius tonis pēkšņi mainījās. Viņš sāka skaidrot, ka tas esot kolēģis, ka nav laika visu izstāstīt un ka lieta ir steidzama. Pēc dažām minūtēm viņš uzrakstīja vēlreiz: „Ja tu man uzticies, vienkārši izdari to.“

Tieši šis teikums Daivu apturēja.

Ne naudas summa.

Ne svešais uzvārds.

Vārds „uzticies“.

Pēkšņi viņai šķita, ka cilvēks, kurš vairākus mēnešus pacietīgi veidojis uzticību, tagad mēģina to izmantot kā spiediena līdzekli.

Meitai viņa piezvanīja gandrīz pusnaktī

Daiva ilgi skatījās telefonā un tad piezvanīja meitai.

Sākumā viņai pat bija kauns paskaidrot, kas noticis. Viņa gaidīja dzirdēt: „Mammu, kā tu varēji tam noticēt?“

Taču meita tā neteica. Viņa lūdza neko nepārskaitīt un atsūtīt dažas vīrieša fotogrāfijas, kā arī viņa profila informāciju.

Nākamajā dienā viņas sāka pārbaudīt to, ko Andrius bija stāstījis. Un tad viena pēc otras sāka brukt detaļas…

Izrādījās, ka vismaz dažas viņa sūtītās fotogrāfijas internetā bija saistītas ar pavisam citu cilvēku. Vārds nesakrita. Arī profesija ne. Dažas Daivai izstāstītās dzīves detaļas, kas iepriekš šķita romantiskas un personiskas, pēkšņi izrādījās pārāk ērti piemeklētas.

Daiva vēlreiz uzrakstīja Andriusam un tieši pajautāja, kas viņš patiesībā ir. Skaidru atbildi viņa nesaņēma, un pēc dažām dusmīgām ziņām viņa profils vienkārši… pazuda.

Vairāku mēnešu iepazīšanās beidzās vienā vakarā.

Vairāku mēnešu iepazīšanās beidzās vienā vakarā.Attēls: Sukurta DI

Visvairāk sāpēja nevis naudas dēļ

Daiva naudu nezaudēja. Apkārtējiem varēja šķist, ka stāsts beidzās laimīgi, taču viņa pati vēl vairākas nedēļas jutās tā, it kā būtu piedzīvojusi īstu šķiršanos.

No rītiem viņa automātiski pārbaudīja telefonu, jo bija pieradusi pie viņa ziņas. Vakaros radās vēlme pastāstīt par savu dienu, un tikai tad viņa atcerējās, ka cilvēks, kuram bija izstāstījusi tik daudz, varbūt nekad nebija tāds, kādu viņa bija iepazinusi.

Visgrūtāk bija apzināties, ka īstas bija tikai viņas pašas jūtas.

Viņa patiesi priecājās.

Patiesi gaidīja.

Patiesi sāka pieļaut domu, ka vēl var iemīlēties.

Bet otrpus ekrānam kāds to visu varēja uztvert tikai kā ceļu līdz naudai.

Kādu laiku viņa visvairāk dusmojās uz sevi

Daiva atkal un atkal atgriezās pie tiem pašiem jautājumiem.

Kāpēc es nesapratu agrāk?

Kāpēc neuzdevu vairāk jautājumu?

Kā es varēju uzticēties cilvēkam, kuru ne reizi nebiju redzējusi dzīvē?

Viņa pat apsvēra nevienam, izņemot meitu, nestāstīt par notikušo.

Šķita apkaunojoši tikt apmānītai.

Taču pēc kāda laika Daiva saprata, ka tieši šis kauns ļauj šādiem stāstiem palikt noslēpumā.

Viņa nebija cilvēks, kurš pirmajā iepazīšanās dienā atdeva svešiniekam savus uzkrājumus. Vairākus mēnešus viņai nekas netika lūgts. Uzticība tika veidota pakāpeniski – ar uzmanību, sarunām, atcerētām detaļām un šķietamu tuvību.

Tas arī bija vissāpīgākais.

„Izrādās, var ilgoties pat pēc cilvēka, kura nebija“

Pēc dažiem mēnešiem Daiva par šo stāstu jau varēja runāt mierīgāk.

Reiz viņa draudzenei teica: „Dīvainākais ir tas, ka kādu laiku man viņa pietrūka. Lai gan sapratu, ka cilvēks, pēc kura ilgojos, visticamāk, bija izdomāts.“

Draudzene viņu neizsmēja. Un Daivai tas bija svarīgi.

Viņa saprata, ka krāpšana neizdzēš emocijas, ko cilvēks tajā brīdī juta. Ja viena puse melo, tas nenozīmē, ka otras puses prieks, pieķeršanās vai cerība arī bija neīsti.

Daiva šodien saka, ka kļuvusi piesardzīgāka, bet nevēlas kļūt par cilvēku, kurš vairs nevienam neuzticas.

Tomēr vienu lietu viņa tagad vērtē citādi: ja cilvēks izvairās no reālas tikšanās, pastāvīgi atrod iemeslus, lai nesarunātos videozvanā, bet vēlāk parādās steidzami naudas lūgumi, viņa vairs nemeklētu viņam attaisnojumus.

Viņa nezaudēja naudu, taču guva mācību, ko nevēlētos atkārtot

Daiva vēl aizvien dažkārt iedomājas par to jauno džemperi, ko bija nopirkusi pirms ieplānotā pirmā randiņa. Viņa to neizmeta – kādu vakaru uzvilka, dodoties ar draudzeni uz koncertu.

„Es nodomāju – kāpēc man arī šo būtu jāatdod tam cilvēkam?“ – viņa smējās.

Šodien Daiva atkal izmanto sociālos tīklus. Viņa nebaidās atbildēt cilvēkam, kurš viņai uzraksta, taču daudz ātrāk uzdod jautājumus un vairs neuzskata piesardzību par neuzticēšanās pazīmi.

Un pats svarīgākais – viņa pārstāja vainot sevi par to, ka bija noticējusi, jo tagad saprot: cilvēka vēlme tikt uzklausītam, pamanītam un kādam rūpēt nav vājība. Vājā vieta rodas tad, kad kāds apzināti nolemj to izmantot.

Daiva nezaudēja vairākus tūkstošus eiro, tomēr viņai daudz sāpīgāka bija cita doma – ka cilvēkam, kuram viņa vakaros stāstīja par savu dzīvi, varbūt jau no pirmās ziņas bija pavisam cits mērķis. Un tomēr šis stāsts viņai neatņēma vēlmi vēlreiz kādam noticēt. Tikai tagad viņa zina, ka patiesai tuvībai nevajadzētu prasīt pierādīt savu mīlestību vai uzticību ar bankas pārskaitījumu.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!