Jūtaties tā, it kā jūs vērotu: zinātne izskaidro noslēpumaino „sesto maņu“ un to, kā tā darbojas

Ejot pa ielu, jūs pēkšņi pārņem dīvains nemiers: it kā kāds skatītos jums mugurā. Jūs pagriežaties – netālu patiešām stāv cilvēks vai vismaz šķiet, ka viņa skatiens ir vērsts jūsu pusē. Šāds brīdis daudziem šķiet gandrīz mistisks, it kā smadzenes būtu uztvērušas kaut ko tādu, ko acis vēl nav ieraudzījušas.

Tomēr zinātne šo sajūtu izskaidro daudz piezemētāk. Nav ticamu pierādījumu tam, ka cilvēks varētu tieši „sajust“ otra cilvēka skatienu bez jebkāda ārēja signāla. Visbiežāk tā nav sestā maņa, bet gan ļoti ātrs smadzeņu darbs: tās uztver sīkas skaņas, kustības, ēnas un ķermeņa stāvokļa izmaiņas vēl pirms mēs paši paspējam saprast, kas notiek.

Smadzenes pamana vairāk, nekā jūs apzināti uztverat

Cilvēka smadzenes nepārtraukti skenē apkārtni. Pat tad, kad šķiet, ka esat pievērsies tālrunim, veikala plauktam vai savām domām, perifērā redze un dzirde tik un tā vāc informāciju. Kaut kas pakustējās sānos, mainījās apgaismojums, aiz muguras atskanēja soļi, kaut kas nošvīkstēja pret jaku vai pagrieza galvu – tas viss var kļūt par signālu.

Lielākā daļa šīs informācijas mūsu apziņu tieši nesasniedz. Jūs nedomājat: „kreisajā pusē, divu metru attālumā, ir mainījusies ēnas forma“. Tā vietā rodas vispārējs iespaids: kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir netālu, varbūt kāds skatās. Smadzenes bieži sniedz nevis detalizētu skaidrojumu, bet sajūtu.

Tas līdzinās situācijai, kad, vadot automašīnu, jūs pēkšņi samazināt ātrumu, vēl pirms skaidri apzināties briesmas. Varbūt ar acs kaktiņu ieraudzījāt cilvēku pie gājēju pārejas, varbūt pamanījāt automašīnas riteņu kustību, varbūt izdzirdējāt skaņu. Apzināti viss sakārtojas tikai pēc sekundes, bet ķermenis reaģē agrāk.

Kāpēc skatiens mums ir tik svarīgs

Cilvēkam otra cilvēka skatiens ir ļoti spēcīgs sociāls signāls. Pēc acu virziena mēs saprotam, vai mūs ir pamanījuši, vai pievēršas mums, vai kāds vēlas sazināties, strīdēties, brīdināt, flirtēt vai radīt draudus. Tāpēc smadzenes ir jutīgas pat pret nelielām galvas, plecu vai ķermeņa stāvokļa izmaiņām.

Nav nepieciešams, lai cilvēks skatītos tieši uz jums. Dažkārt pietiek ar to, ka viņš stāv pagriezies jūsu virzienā, viņa galva ir nedaudz pacelta vai ķermenis vērsts pret jums. No šādām pazīmēm smadzenes var ātri izdarīt secinājumu: „viņš mani vēro“. Dažkārt šis secinājums ir pareizs, dažkārt – ne.

Īpaši spēcīgi tas izjūtams vietās, kur apkārt ir daudz nepazīstamu cilvēku: sabiedriskajā transportā, tirdzniecības centrā, uzgaidāmajā telpā, kafejnīcā, tumšākā ielā. Tur smadzenes darbojas modrāk, jo apkārtne ir mazāk paredzama. Ja vēl esat noguris, satraukts vai jūtaties nedroši, „vērošanas“ sajūta var pastiprināties.

Kāpēc mēs atceramies tikai tās reizes, kad „trāpījām“

Ir vēl kāds svarīgs aspekts – atmiņas triks. Ja jums šķita, ka kāds uz jums skatās, jūs pagriezāties un neko nepamanījāt, visticamāk, pēc dažām minūtēm jūs par to aizmirsīsiet. Šādi gadījumi šķiet nenozīmīgi, tāpēc smadzenes tos neuzskata par interesantiem.

Bet, ja jūs pagriezāties un ieraudzījāt cilvēku, kurš patiešām skatījās jūsu virzienā, šis brīdis paliek atmiņā. Tad šķiet: „redz, es taču to sajutu“. Vairāki šādi gadījumi var radīt iespaidu, ka jums ir īpaša spēja pamanīt skatienu. Patiesībā mēs vienkārši labāk atceramies apstiprinājumus un aizmirstam kļūdas.

To sauc par apstiprinājuma aizspriedumu. Cilvēks dabiski tiecas atcerēties faktus, kas apstiprina viņa intuīciju, un mazāk pievērst uzmanību tiem, kas to noliedz. Tāpēc mistiskais skaidrojums šķiet pārliecinošāks, nekā tas patiesībā ir.

Perifērā redze var maldināt

Perifērā redze ļoti labi pamana kustību, bet ne vienmēr precīzi saprot, kas kustas. Ar acs kaktiņu pamanīts cilvēka siluets var izskatīties kā skatiens, lai gan cilvēks vienkārši pagriezās, pieliecās vai pagāja garām. Ēna uz sienas, atspulgs logā vai braucoša automašīna arī var radīt sajūtu, ka kaut kas atrodas aiz muguras.

Dzirde darbojas līdzīgi. Soļi, durvju čīkstoņa, klusa saruna vai apģērba švīkstēšana var tikt apstrādāti kā signāls, ka kāds tuvojas. Pat ja skaņa nebija skaidri dzirdama, smadzenes var izvēlēties piesardzīgāku versiju: labāk pieņemt, ka kāds ir tuvumā, nekā palaist garām iespējamas briesmas.

Tā ir ļoti sena mūsu aizsardzības sistēma. Tā ne vienmēr ir precīza, taču evolūcijas ziņā noderīga. Labāk vairākas reizes lieki pagriezties nekā vienu reizi nepamanīt draudus.

Kad šāda sajūta ir normāla un kad būtu jāuztraucas

Dažkārt sajust, ka kāds jūs vēro, ir pilnīgi normāli. Tas var notikt tumšā ielā, pārpildītā autobusā, darba sapulcē, veikalā vai vienkārši tad, kad esat noguris. Visbiežāk šāda sajūta ātri pāriet, īpaši tad, kad paskatāties apkārt un saprotat situāciju.

Tomēr, ja šī sajūta kļūst pastāvīga, izraisa spēcīgu nemieru, traucē iziet no mājām, strādāt vai sazināties, ar ikdienišķu skaidrojumu var nepietikt. Tad būtu vērts aprunāties ar ārstu vai garīgās veselības speciālistu. Tas nenozīmē, ka cilvēkam „kaut kas nav kārtībā“, taču ilgstoša nedrošības sajūta nogurdina, un to var risināt.

Noslēpumainā „sestā maņa“ visbiežāk nav maģija, bet gan ļoti jutīga smadzeņu aizsardzības sistēma. Tā apkopo sīkumus, kurus apziņa pamana tikai vēlāk, un dažkārt pārvērš tos skaidrā sajūtā: pagriezies. Bieži šī sajūta kļūdās, bet dažkārt tieši tās dēļ mēs laikus pamanām to, kas notiek aiz muguras.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!