Pasūtīju preci no cilvēka sludinājumā, bet, saņēmusi sūtījumu, sākumā nodomāju, ka viņš ir kļūdījies

Sludinājumos iepērkos reti. Ne tāpēc, ka baidītos tikt apkrāpta, vienkārši parasti man nav pacietības ilgi sarakstīties, vienoties par nosūtīšanu un gaidīt, kamēr nepazīstams cilvēks beidzot izsūtīs preci. Taču septembra sākumā es meklēju vienu vecu porcelāna tējkannu, līdzīgu tai, kāda bērnībā bija manai vecmāmiņai. Jaunas man nepatika – pārāk spīdīgas, pārāk nevainojamas. Es gribēju tieši vecu, ar nedaudz nodzeltējušu porcelānu un tiem mazajiem ziediņiem, kas tagad jau izskatās kā no citas dzīves. Kādu vakaru sludinājumos ieraudzīju tieši tādu. Cena bija 18 eiro, pārdevējs rakstīja, ka tējkanna ir neskarta, tikai daudzus gadus stāvējusi skapītī. Sarakstījāmies varbūt piecas minūtes, es pārskaitīju naudu un par pirkumu gandrīz aizmirsu.

Pēc trim dienām telefonā saņēmu ziņu, ka sūtījums jau ir pakomātā. Kaste izrādījās krietni lielāka, nekā gaidīju. Es pat pārbaudīju uzlīmi, vai tiešām ir norādīts mans vārds. Viss sakrita. Aiznesu to mājās, pārgriezu līmlenti un sākumā ieraudzīju daudz saburzīta papīra. Tējkanna atradās pašā vidū, ietīta tik rūpīgi, ka pārdevējam varēju tikai pateikties. Taču zem tās gulēja vēl viena lieta – neliela, jau krietni apdilusi kartona kastīte, pārsieta ar plānu diegu. Pirmā doma bija vienkārša: cilvēks sajaucis sūtījumus.

Atvērusi kastīti, sapratu, ka tajā tiešām nebija mana pirkuma

Sākumā es pat negribēju to atvērt. Nod omāju, ka iekšā varētu būt kaut kas personisks un labāk uzreiz uzrakstīt pārdevējam. Taču uz kastītes nebija ne vārda, ne adreses, tikai ar zilu pildspalvu kādreiz sen uzrakstīti skaitļi „1978–1984“. Ziņkārība tomēr uzvarēja. Atraisīju diegu, pacēlu vāciņu un ieraudzīju vecu fotogrāfiju kaudzīti. Ne desmit un ne divdesmit – to droši vien bija vairāk nekā simts. Mazas melnbaltas fotogrāfijas, krāsainas, kas jau bija sākušas izbalēt, un dažas fotokabīnes fotolentes. Vienā jauna sieviete stāvēja pie jūras garā mētelī, citā divi vīrieši kaut ko cepa pie ugunskura, vēl vienā ģimene sēdēja pie Ziemassvētku galda. Dažu fotogrāfiju aizmugurē bija datumi, vārdi un daži teikumi.

Tad es patiešām sapratu, ka tas nevar būt kaut kāds bezmaksas papildinājums tējkannai. Uzrakstīju pārdevējam: „Sveiki, saņēmu sūtījumu. Tējkanna ir neskarta, paldies. Bet kastē vēl bija neliela kastīte ar vecām fotogrāfijām. Man šķiet, ka tā šeit nonākusi nejauši.“

Atbildi nesaņēmu varbūt stundu. Jau biju sākusi domāt, ka cilvēks izlasīs tikai vakarā, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Zvanīja nepazīstams numurs.

– Jūs esat tā sieviete, kura nopirka tējkannu? – jautāja vīrietis.

Apstiprināju.

Kādu brīdi viņš klusēja. Tad pajautāja vienu lietu:

– Vai tur tiešām ir fotogrāfijas?

Teicu, ka jā.

Un pēc balss uzreiz sapratu, ka šī kastīte viņam nozīmē daudz vairāk nekā tikai dažus vecus papīrīšus.

Izrādījās, ka tējkanna bija viņa mātes

Vīrietis pastāstīja, ka pirms dažiem mēnešiem nomirusi viņa māte. Pēc bērēm ģimenei vajadzēja sakārtot viņas dzīvokli. Daudzas lietas atdeva radiniekiem, daļu ziedoja, bet to, kas nevienam nebija vajadzīgs, sāka pārdot. Šī porcelāna tējkanna daudzus gadus bija stāvējusi viesistabas skapītī. Viņš pats to negribēja, arī māsa teica, ka viņai nav, kur to likt, tāpēc viņš to nofotografēja un ievietoja sludinājumu.

Sūtījumu viņš iesaiņoja steigā. Lai tējkanna kastē nekustētos, viņš no mātes skapja paņēma vecu kartona kasti, kas viņam šķita tukša, un izmantoja to kā papildu aizsardzību. Izrādījās, ka fotogrāfijas bija saliktas nevis pašā kastē, bet tās dubultajā dibenā, ko viņš pat nebija pamanījis.

„Mēs šīs fotogrāfijas meklējām,“ viņš teica.

Izrādījās, ka pēc mātes nāves viņi atrada vairākus vecus albumus, bet ģimene bija pārliecināta, ka fotogrāfiju bija jābūt daudz vairāk. Īpaši no laika, kad viņu vecāki bija jauni. Māte reiz bija stāstījusi par kasti ar fotogrāfijām, taču neviens nezināja, kur tā nolikta. Kārtojot dzīvokli, viņi, visticamāk, bija to redzējuši neskaitāmas reizes, tikai nevienam neienāca prātā, ka kartona dibens ir dubults.

Tad es uz fotogrāfijām paskatījos pavisam citādi. Tas, kas pirms dažām minūtēm man bija nepazīstamu cilvēku sejas, pēkšņi kļuva par kādas ģimenes vēsturi.

Vienā fotogrāfijā bija tā pati jaunā sieviete, kuru biju redzējusi vairākās citās fotogrāfijās. Viņa sēdēja uz soliņa ar mazu zēnu klēpī. Pajautāju, vai tā varētu būt viņa māte.

Vīrietis lūdza nofotografēt un nosūtīt viņam.

Pēc dažām minūtēm saņēmu atbildi: „Jā. Un tas zēns esmu es.“

Viena fotogrāfija viņam bija īpaši svarīga

Vienojāmies, ka nākamajā dienā nosūtīšu visu kastīti atpakaļ. Viņš piedāvāja apmaksāt sūtīšanu, bet par dažiem eiro pat negribējās diskutēt. Pirms aizvēru kastīti, vēlreiz pārskatīju fotogrāfijas, lai pārliecinātos, vai neko neesmu atstājusi uz galda. To vidū atradu vienu pavisam vienkāršu fotogrāfiju: jauns pāris stāv pie vecas automašīnas, vīrietis apskāvis sievieti ap pleciem, abi smejas. Otrā pusē ar roku bija uzrakstīts: „Palanga, 1979. Mūsu pirmais ceļojums divatā.“

Arī to nofotografēju un nosūtīju pārdevējam.

Šoreiz viņš neatbildēja uzreiz. Pagāja varbūt divdesmit minūtes, līdz saņēmu īsu ziņu: „Šo es nekad nebiju redzējis.“

Vēlāk viņš pastāstīja, ka fotogrāfijā bija viņa māte un tēvs. Tēva vairs nebija vairāk nekā desmit gadu. Ģimenē visi zināja stāstu par viņu pirmo kopīgo ceļojumu pie jūras – vecākiem patika to atcerēties, jo toreiz automašīna salūza un puse dienas bija jāpavada ceļmalā. Taču bērni fotogrāfijas no šī ceļojuma nebija redzējuši.

Dīvaina sajūta. Es pasūtīju tējkannu par 18 eiro, bet vairākas dienas manā virtuvē gulēja kastīte, ko kāds bija meklējis pēc savas mātes nāves.

Nākamajā dienā saņēmu vēl vienu ziņu

Fotogrāfijas nosūtīju nākamajā rītā. Tajā pašā dienā pārdevējs uzrakstīja, ka sūtījums jau ir ceļā, un vēlreiz pateicās. Man šķita, ka ar to arī stāsts beidzās. Tējkannu nomazgāju, noliku virtuves plauktā un pat mazliet pasmējos par domu, ka, visticamāk, nekad dzīvē vairs nesaņemšu tik dīvainu sūtījumu.

Pēc dažām dienām telefons atkal novibrēja.

„Fotogrāfijas ir atgriezušās. Vakar ar māsu sēdējām līdz gandrīz diviem naktī un tās skatījāmies. Atradām cilvēkus, kurus nebijām redzējuši kopš bērnības, mūsu vecvecāku fotogrāfijas un daudzus mammas jaunības attēlus. Paldies, ka tās neizmetāt.“

Izlasīju un padomāju, cik viegli viss varēja beigties citādi. Es varēju ieraudzīt veco kastīti un uzreiz izmest to kopā ar iesaiņojuma papīru. Arī pats pārdevējs varēja to izmest. To varēja sabojāt mitrums vai arī tā vēl daudzus gadus varēja nogulēt skapja stūrī.

Bet tā nejauši nonāca pie pilnīgi sveša cilvēka kopā ar porcelāna tējkannu.

Tagad šī tējkanna stāv manā virtuvē un izskatās pavisam citādi nekā tajā vakarā sludinājuma fotogrāfijā. Protams, tas ir tikai priekšmets. Taču dažkārt vecas lietas ceļo ne vienas pašas – kopā ar tām nejauši pārvietojas atmiņas, vārdi un stāsti, par kuriem jaunais īpašnieks pat nenojauš.

Un kopš tās dienas, saņemot lietotu priekšmetu no sludinājuma, es kasti vairs tik ātri neizmetu. Vispirms kārtīgi paskatos, kas tajā palicis. Jo dažkārt tas, kas vienam šķiet nevajadzīgs vecs papīrs, citam var būt pēdējā fotogrāfija, kurā viņa vecāki vēl jauni un laimīgi stāv pie automašīnas ceļā uz jūru.