Atsakieties no viena ieraduma un mainiet trīs ikdienas izvēles: vēdera tauki sāks samazināties

Daudzi ilgu laiku dara vienu un to pašu: vakarā noguruši atgriežas mājās, ātri apēd to, kas pagadās pa rokai, apsēžas pie ekrāna un sev apsola, ka no pirmdienas viss būs citādi. No rīta šis solījums vairs nešķiet tik svarīgs, jo jāsteidzas uz darbu, jāved bērni vai vienkārši jāizdzīvo vēl viena saspringta diena.

Vēdera zona bieži kļūst par vietu, kur šāds ritms ir vislabāk pamanāms. Drēbes sēžot sāk spiest, negribas fotografēties no sāniem, bet svari var pat neuzrādīt lielas pārmaiņas. Tad cilvēks sāk meklēt vienu brīnumainu vingrinājumu vai stingru diētu, lai gan ikdienu visbiežāk maina nevis viens varonīgs lēmums, bet gan vairāki vienkārši izvēles soļi.

Vēdera taukus nav iespējams „izkausēt“ tikai no konkrētas ķermeņa vietas. Tomēr, kad ķermenis ilgstoši saņem vairāk enerģijas, nekā patērē, kad trūkst miega, kustību un regulāras ēšanas, vēdera apjoms nereti palielinās vispirms. Tāpēc sākt vērts nevis ar sevis sodīšanu, bet ar ieradumu, kas klusi sagrauj visu dienas līdzsvaru.

Vakara našķošanās bieži sākas nevis izsalkuma dēļ

Viens no ieradumiem, no kura vērts atteikties, ir ēšana pie telefona, televizora vai datora tikai tāpēc, ka diena beidzot ir galā. Tas ne vienmēr nozīmē lielas vakariņas. Biežāk tās ir dažas cepumu vienības, sviestmaize, čipsu paka, salds jogurts vai vēl viena kafijas krūze ar kaut ko „pie kafijas“.

Problēma ir tā, ka noguris cilvēks bieži vairs nejūt, cik daudz ir apēdis. Ekrāns novērš uzmanību, tāpēc sāta signāls atnāk vēlāk, bet ēdiens kļūst nevis par vakariņām, bet par veidu, kā nomierināties, apbalvot sevi vai uz īsu brīdi atslēgt galvu no rūpēm. No rīta šāda vakara detaļas šķiet nenozīmīgas, taču, atkārtojoties nedēļām ilgi, tās atstāj pēdas ne tikai ledusskapī, bet arī vidukļa zonā.

Vecāki labi pazīst šī ieraduma otru pusi: kad bērni jau guļ, šķiet, ka beidzot parādījies laiks sev. Tie, kas strādā maiņās vai atgriežas vēlu, bieži vien vispār nevar atrast mierīgu laiku ēšanai. Arī seniors, kurš vakarā palicis viens mājās, var našķoties nevis izsalkuma, bet ieraduma dēļ. Tāpēc tas nav tikai vāja gribasspēka jautājums – tas ir dienas noguruma un emocionālās atlīdzības mehānisms.

Trīs izvēles, kas atgriež dienai ritmu

Vispirms vērts parūpēties, lai dienā nebūtu tikai kafija, nejauši kumosi un vienas milzīgas vakariņas. Kad pusdienas ir kārtīgas, ar olbaltumvielu avotu, dārzeņiem un sātīgu piedevu, vakarā mazāk gribas iztukšot skapīti. Nav nepieciešams gatavot sarežģīti: svarīgāk ir, lai ēdiens nebūtu tikai salds cepums vai bulciņa, pēc kuras izsalkums atgriežas ātrāk, nekā gribētos.

Otrā izvēle – katru dienu atrast vismaz īsu laiku kustībām, ko nevajadzētu saukt par sportu tikai tāpēc, lai no tām varētu izvairīties. Divdesmit vai trīsdesmit minūšu raitāka pastaiga pēc darba, izkāpšana vienu pieturu agrāk vai pastaiga pirms vakariņām palīdz ne tikai patērēt vairāk enerģijas. Tā pārrauj ierasto ķēdi „atgriezos mājās – apsēdos – našķojos“.

Trešā izvēle – vakarā uztvert miegu nevis kā greznību, bet gan kā sava plāna daļu. Pēc īsas nakts ķermenis biežāk prasa ātru, saldu un treknu ēdienu, bet pacietības gatavot vai doties pastaigā paliek mazāk. Ja ir grūti aizmigt, sākumā pietiek vismaz pusstundu agrāk nolikt telefonu malā un neatstāt to pie gultas kā pastāvīgu aicinājumu vēl nedaudz parūpēties internetā.

Atsisakykite vieno įpročio ir pakeiskite tris kasdienius pasirinkimus: pilvo riebalai pradės mažėtiAttēls: Pixabay / Mondgesicht

Nevis stingrība, bet skaidras robežas

Lielākā kļūda ir nolemt, ka no rītdienas vairs nedrīkst ne saldumus, ne maizi, ne vakariņas pēc sešiem. Šāds plāns dažkārt noturas dažas dienas, bet vēlāk atgriežas ar divkāršu pārēšanos un vēl lielāku vilšanos. Ķermenim nav vajadzīgs ikdienas karš ar ēdienu.

Praktiskāk ir vienoties ar sevi par vienu skaidru robežu: ja vakarā patiešām jūtams izsalkums, ēst sēžot pie galda, no šķīvja un bez ekrāna. Tās var būt normālas, vieglākas vakariņas vai apzināti izvēlēta uzkoda, nevis nejauša ēšana, stāvot virtuvē. Šāda atšķirība no malas šķiet maza, taču ļauj atkal sadzirdēt, kad patiešām ir gana.

Tāpat nav jākaunas jau vakarā sagatavoties nākamajai dienai. Uz darbu paņemta sātīga uzkoda vai pusdienas var pasargāt no automāta, degvielas uzpildes stacijas bulciņas un vakara izsalkuma lēkmes. Tas nav ideālas dzīves plāns – tas ir veids, kā neatstāt sevi bez izvēles pašā sliktākajā dienas brīdī.

Kāpēc ar gribasspēku vien nepietiek

Cilvēks dusmojas ne tikai par papildu centimetriem vidukļa vietā. Bieži visvairāk kaitina sajūta, ka viņš cenšas, taču vakaros atkal nonāk tajā pašā vietā. Tomēr gribasspēks ir visvājākais tad, kad cilvēks ir izsalcis, neizgulējies un pārguris – tieši tāpēc vienkāršs mudinājums „saņemties“ reti ko maina.

No otras puses, arī apkārtējā vide ne vienmēr atvieglo uzdevumu. Darba dienas ir garas, lētākais ātrais ēdiens bieži ir vislabāk redzams, bet ģimenē gatavot sev atsevišķi var šķist absurdi. Darba devēji, pakalpojumu veidotāji un tirgotāji var runāt par veselīgām izvēlēm, taču cilvēkam tās kļūst reālas tikai tad, kad tās ir pieejamas laika, naudas un piepūles ziņā.

Tomēr sākumā nav nepieciešams pārveidot visu dzīvi. Pietiek atpazīt vakaru, kurā ēdiens kļūst par līdzekli pret nogurumu, un mainīt tā gaitu: paēst dienas laikā, izkustēties pirms atgriešanās mājās, bet vakarā izvēlēties atpūtu, nevis automātisku našķošanos. Vēdera tauki samazinās nevis tāpēc, ka cilvēks vienreiz atteicies no deserta, bet gan tāpēc, ka ikdienā arvien retāk atstāj savu ķermeni dienas beigās.

Galu galā svarīgākās pārmaiņas sākas nevis ar stingrākiem aizliegumiem, bet ar vienkāršu vakara jautājumu: vai man tagad vajag ēdienu, vai man vajag pauzi? Kad uz šo jautājumu tiek atbildēts godīgi, vidukļa apkārtmērs pamazām kļūst nevis par kauna iemeslu, bet par zīmi, ka ikdienā parādījies vairāk rūpju par sevi.