Bērns vēlas planšeti „kā visiem“: kad tehnoloģija kļūst nevis par palīgu, bet par pastāvīgu strīdu

Sākumā tas izklausās pavisam nevainīgi. Bērns atgriežas no skolas vai bērnudārza un saka, ka draugam ir planšete. Cits spēlē spēles. Trešais automašīnā skatās filmiņas. Ceturtais jau ir ticis pie sava telefona. Tad izskan teikums, ko vecāki dzird arvien biežāk: „Es arī gribu. Visiem ir.“

Un te sākas nevis saruna par vienu lietu. Sākas saruna par robežām, naudu, mieru mājās, bērna brīvo laiku, vecāku vainas sajūtu un ļoti spēcīgu vēlmi neatpalikt no citiem.

Planšete pati par sevi nav nekas ļauns. Tā var palīdzēt mācīties, lasīt, zīmēt, skatīties izglītojošas filmiņas, sazināties ar tuviniekiem vai mierīgi nodarbināt bērnu ceļojuma laikā. Taču ļoti ātri šī pati ierīce var kļūt par pastāvīgu konfliktu: „vēl piecas minūtes“, „kāpēc tu izslēdzi“, „manam draugam atļauj“, „tu esi slikta mamma“, „es vairs neko citu nedarīšu“.

Tad vecāki saprot, ka ir nopirkuši ne tikai planšeti. Viņi ir ielaiduši mājās jaunu strīdu tematu.

„Kā visiem“ bērnam bieži nozīmē vairāk nekā tikai lietu

Kad bērns lūdz planšeti, viņš ne vienmēr lūdz tikai ekrānu. Dažkārt viņš lūdz piederēt grupai. Viņam ir svarīgi justies ne sliktākam par draugiem, lai būtu par ko runāt, zinātu tās pašas spēles, redzētu tās pašas filmiņas, saprastu klasesbiedru jokus.

Pieaugušajam var šķist: „Kāda starpība, kas kuram ir?“ Taču bērnam šī atšķirība var būt ļoti liela. Bērni salīdzina mugursomas, apavus, rotaļlietas, telefonus, spēles un pat to, kādu lietotni kurš izmanto. Viņiem tā ir daļa no sociālās pasaules.

Tāpēc vienkārši pateikt „muļķības, tev to nevajag“ bieži nepalīdz. Bērns sadzird nevis argumentu, bet noraidījumu. Viņam šķiet, ka vecāki nesaprot, kas notiek viņa pasaulē.

Bet tas nenozīmē, ka vecākiem ir jāpērk viss, ko bērns iekārojas. Ir jānošķir divas lietas: bērna sajūta var būt patiesa, bet lēmums tik un tā pieder pieaugušajiem. Var atzīt: „Es saprotu, ka tu to gribi, jo draugiem ir.“ Un vienlaikus pateikt: „Bet mūsu mājās planšete netiks pirkta tikai tāpēc, ka tā ir kādam citam.“

Lielākā kļūda – iedot ekrānu bez noteikumiem

Planšete kļūst par problēmu nevis tad, kad tā parādās mājās. Tā kļūst par problēmu tad, kad parādās bez skaidrām robežām.

Ja bērns saņem planšeti un pats izlemj, kad spēlēt, cik ilgi skatīties, kam pieskarties un kad nolikt ierīci malā, vecāki gandrīz garantēti nonāk sarežģītā situācijā. Jo bērniem ekrāns ir izveidots tā, lai būtu grūti apstāties. Viena filmiņa noved pie nākamās, viens spēles līmenis – pie nākamā, viena balva – pie nākamās. Bērnam vēl ir grūti pašam kontrolēt laiku un vēlmi turpināt.

Tad vecākiem nākas būt „ļaunajiem“. Viņi izslēdz, atņem, atgādina, dusmojas, sarunājas. Bērns raud, strīdas, lūdz, sola, ka „tikai pēdējo reizi“. Mājās veidojas aplis, kas atkārtojas katru dienu.

Tāpēc noteikumiem ir jāparādās agrāk nekā planšetei. Nevis pēc pirmā konflikta. Nevis tad, kad bērns jau ir pieradis spēlēt vairākas stundas. Bet uzreiz.

Kad drīkst lietot? Cik ilgi? Kur planšete tiek glabāta? Vai to drīkst ņemt līdzi gultā? Vai drīkst spēlēt pirms gulētiešanas? Kas notiek, ja bērns neievēro vienošanos? Šie jautājumi izklausās garlaicīgi, taču tieši tie vēlāk ietaupa daudz nervu.

Planšetes ir mainījušas ne tikai līdzekli, bet arī pašu domāšanas ritmuAttēls: Ilustratīvs attēls

Planšete nevar kļūt par aukli visās situācijās

Vecāki bieži nogurst. Un tas ir normāli. Pēc darba, pēc bērnudārza, pēc skolas, pēc pulciņiem, pēc veikala dažkārt gribas tikai desmit minūšu klusuma. Planšete šo klusumu sniedz ļoti ātri. Bērns sēž mierīgi, nekurn, neko nejautā, nestrīdas ar brāli vai māsu.

Problēma rodas tad, kad ekrāns kļūst par galveno veidu, kā nomierināt bērnu. Ir garlaicīgi – iedodam planšeti. Raud – iedodam planšeti. Negrib gaidīt – iedodam planšeti. Traucē kafejnīcā – iedodam planšeti. Vajag mierīgi parunāt ar citu pieaugušo – atkal planšete.

Tā bērns pamazām iemācās, ka ikvienu nepatīkamu sajūtu var apslāpēt ar ekrānu. Garlaicību, dusmas, gaidīšanu, skumjas, nogurumu. Taču dzīvē šādu mirkļu būs daudz, un ne visur ekrāns būs piemērots risinājums.

Bērnam ir jāmācās pagaidīt, izdomāt sev nodarbi, pabūt bez pastāvīga kairinātāja, izturēt garlaicību. Tas nav sods. Tā ir prasme. Un tā veidojas tikai tad, kad bērnam tiek dota iespēja to praktizēt.

Kad planšete palīdz

Būtu netaisnīgi teikt, ka planšete bērnam nekad nav vajadzīga. Ir situācijas, kad tā patiešām var būt noderīga.

Tā var palīdzēt apgūt burtus, ciparus, valodas, attīstīt zīmēšanas prasmes, klausīties audio pasakas, pildīt skolas uzdevumus. Daži bērni, izmantojot ekrānu, vieglāk atklāj tēmas, par kurām vēlāk interesējas arī reālajā dzīvē – kosmosu, dzīvniekus, ģeogrāfiju, mūziku, konstruēšanu.

Planšete var būt noderīga arī ceļojumos, kad ilgi jāgaida lidostā, jābrauc ar automašīnu vai mierīgi jāpaliek situācijā, kurā bērnam ir grūti. Taču tā kļūst noderīga tad, kad ir līdzeklis, nevis dienas galvenais centrs.

Atšķirība ir vienkārša: ja bērns izmanto planšeti noteiktā laikā un pēc tam atgriežas pie citām nodarbēm, viss ir daudz veselīgāk. Ja viss brīvais laiks griežas tikai ap to, kad atkal tiks pie ekrāna, ir vērts apstāties.

Kad tehnoloģija jau kļūst par strīdu avotu

Pirmā pazīme – bērns sāk pastāvīgi kaulēties. Vēl piecas minūtes, vēl viena sērija, vēl viena spēle, vēl tikai šis līmenis. Katra izslēgšana beidzas ar dusmām.

Otrā pazīme – planšete izspiež citas lietas. Bērns vairs negrib spēlēties, iet ārā, zīmēt, lasīt, sarunāties, palīdzēt mājās, jo viss, salīdzinot ar ekrānu, šķiet garlaicīgs.

Trešā pazīme – pasliktinās miegs. Ja bērns vakarā, īpaši gultā, skatās ekrānā, viņam var būt grūtāk nomierināties. Pat ja šķiet, ka filmiņas viņu „nomierina“, smadzenes tik un tā saņem daudz attēlu, skaņu un spriedzes.

Ceturtā pazīme – planšete kļūst par galveno vecāku un bērna attiecību tematu. Ja ikdienā runājat tikai par to, kad drīkst, cik drīkst, kāpēc nedrīkst un kas to atņēma, tas nozīmē, ka ierīce mājās ir aizņēmusi pārāk daudz vietas.

Šādā gadījumā nevajag vainot ne sevi, ne bērnu. Ir jāatgriežas pie noteikumiem.

Kā runāt, lai tas nepārvērstos karā

Garas lekcijas bērnam par acīm, smadzenēm, atkarībām un „mūsu laikos mēs spēlējāmies ārā“ nedarbojas. Viņš sadzird tikai to: man neļauj to, ko es gribu.

Labāk runāt īsi un skaidri. Piemēram: „Planšete būs pēc vakariņām 30 minūtes.“ Vai: „Šodien ekrānu nebūs, jo vakar mēs neievērojām vienošanos.“ Vai: „Pirms planšetes ir jābūt izpildītiem mājasdarbiem, paēstām vakariņām un sagatavotam visam rītdienai.“

Svarīgi, lai noteikumi netiktu mainīti bērna spiediena ietekmē. Ja pēc ilgstošas raudāšanas vecāki piekāpjas, bērns iemācās ļoti vienkāršu lietu: jāraud ilgāk. Nākamreiz strīds būs vēl spēcīgāks.

Tomēr stingrība nenozīmē skarbumu. Var būt mierīgs un noteikts. Bērnam robežas ir vajadzīgas pat tad, kad viņš par tām dusmojas. Viņš drīkst dusmoties. Vecāki var izturēt šīs dusmas. Tā nav slikta audzināšana – tā ir normāla mācīšanās par robežām.

Vecāku piemērs šeit ir ļoti pamanāms

Ir grūti pārliecināt bērnu, ka ekrānu vajag mazāk, ja vecāki paši vakariņo ar telefonu rokā. Bērns lieliski redz, kas notiek mājās. Ja pieaugušie katru brīvo minūti pavada, ritinot ekrānu, noteikums „tev nedrīkst“ bērnam šķiet netaisnīgs.

Tas nenozīmē, ka vecākiem pilnībā jāatsakās no telefona. Pieaugušo dzīve ir citāda – darbs, rēķini, ziņas, jaunumi. Taču mājās ir vērts ieviest vismaz dažas skaidras zonas bez ekrāniem: ēšanas laikā, pirms gulētiešanas, sarunājoties, braucot nelielus attālumus, kopīgi pavadot laiku.

Bērnam ir jāredz, ka ekrāns nav vienīgais atpūtas veids. Ka pieaugušais var lasīt, kārtot, gatavot ēst, staigāt, sarunāties, spēlēt galda spēli, vienkārši pabūt bez telefona.

Bērns mācās nevis no tā, ko vecāki deklarē, bet no tā, ko ikdienā redz.

Ko darīt, ja planšete jau ir kļuvusi par problēmu

Ja mājās jau katru dienu rodas strīdi, labāk nemēģināt visu atrisināt ar pēkšņu aizliegumu. Šāds lēmums bieži izraisa vēl lielāku pretestību. Labāk sākt ar jaunu vienošanos.

Skaidri pasakiet bērnam: „Es redzu, ka mēs planšetes dēļ katru dienu strīdamies. Tā vairs nevar būt. No šodienas būs jauna kārtība.“ Pēc tam nosakiet laiku, nosacījumus un sekas.

Ir vērts planšeti glabāt nevis bērna istabā, bet kopīgā vietā. Tā tā nekļūst par personīgu lietu, ko bērns paņem, kad vēlas. Mazākiem bērniem īpaši svarīgi, lai ekrāns nebūtu pieejams jebkurā laikā.

Palīdz arī iepriekš brīdināt par beigām: „Palikušas desmit minūtes“, „palikušas piecas minūtes“. Kad laiks beidzas, tas beidzas. Bez jaunām sarunām.

Un pats svarīgākais – ekrāna vietā ir jāpiedāvā dzīve. Ne vienmēr izklaide, ne vienmēr kaut kas īpašs. Taču, ja bērnam vienkārši atņem planšeti un atstāj tukšumu, viņš dabiski pretosies. Viņam vajadzīgas nodarbes, laiks ārā, grāmatas, galda spēles, sports, mājasdarbi, sarunas un dažkārt arī vienkārša vecāku uzmanība.

Planšetei nevajadzētu būt dāvanai par mieru

Dažkārt vecāki planšeti pērk ar slepenu cerību: varbūt būs mierīgāk. Bērnam būs sava ierīce, viņš mazāk prasīs telefonu, mazāk traucēs, mazāk līdīs klāt, mazāk sūdzēsies. Taču bieži notiek pretēji. Miera vietā rodas jauns strīds.

Tāpēc pirms pirkšanas ir vērts godīgi sev atbildēt: kam šī ierīce ir vajadzīga? Mācībām? Ceļojumiem? Kopīgai lietošanai? Vai vienkārši tam, lai bērns mazāk īdētu?

Ja atbilde ir pēdējā, planšete, visticamāk, problēmu neatrisinās. Tā tikai atliks to uz dažām dienām vai nedēļām. Vēlāk jautājums būs nevis „vai pirkt“, bet gan „kā izslēgt bez histērijas“.

Bērnam nav vajadzīgs viss, kas ir citiem. Viņam vajadzīgi pieaugušie, kuri nebaidās pateikt „nē“, bet prot paskaidrot, kāpēc. Vajadzīgas robežas, kas ir spēkā neatkarīgi no garastāvokļa. Vajadzīga sajūta, ka viņu uzklausa, bet vēlme ne vienmēr viņu vada.

Planšete var būt labs līdzeklis. Taču tai nevajadzētu kļūt par mājas valdnieci.

Un, ja katrs vakars beidzas ar cīņu par ekrānu, problēma vairs nav pašā ierīcē. Problēma ir tajā, ka tehnoloģija ir ieguvusi vairāk varas, nekā tai bija paredzēts. Tad ir pienācis laiks nevis pirkt jaunu vāciņu vai ātrāku lādētāju, bet atjaunot vienkāršu kārtību: ekrāns ir tikai lieta, nevis ģimenes dzīves centrs.