Telefoni cilvēkus nogurdināja – tagad viņi atgriežas pie tā, ko uzskatījām par vecmodīgu: puzles jau tiek veidotas arī no 40 000 detaļām

Vēl pirms dažiem gadiem puzļu likšana daudziem šķita kā nodarbe bērniem, vecvecākiem vai ļoti lietainai svētdienai, kad mājās vienkārši vairs nav, ko darīt. Šodien situācija ir apgriezusies kājām gaisā. Sociālajos tīklos cilvēki filmē, kā nedēļām ilgi liek tūkstošiem detaļu, viņu videoklipus vēro simtiem tūkstošu sekotāju, bet ap pašu hobiju ir izveidojies vesels tirgus – no īpašiem galdiem un lampām līdz albumiem, rāmjiem un detaļu šķirošanas sistēmām. Un to visu jau ir grūti norakstīt uz īslaicīgu interneta modi. Puzles ir atgriezušās tāpēc, ka piedāvā pilnīgi pretēju pieredzi telefonam: nebeidzamas satura plūsmas vietā cilvēks saņem vienu skaidru uzdevumu, konkrētu sākumu un ļoti taustāmu beigas. Uz galda izbērta haotiska kartona gabaliņu kaudze, bet pēc dažām stundām, dienām vai nedēļām no tās izveidojas vienots attēls. Iespējams, tieši šīs sajūtas šodien pietrūkst cilvēkiem, kuri pēc darba stundām joprojām sēž ekrāna priekšā un pat nepamana, kur pazudis vakars.

1000 detaļu vairs nevienu nepārsteidz – tagad cilvēki izvēlas 9000 vai pat 40 000

Klasiskā 1000 detaļu puzle joprojām ir populārākā izvēle, taču entuziastiem ar to jau sen vairs nepietiek. Sociālajos tīklos arvien biežāk parādās 5000, 9000 un pat vairāku desmitu tūkstošu detaļu komplekti, kuriem nepieciešama ne tikai pacietība, bet arī atsevišķa vieta mājās. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir aptuveni 40 000 detaļu „Pokémon“ puzle, kuras kaste pēc izmēra vairāk atgādina nelielas sadzīves tehnikas iepakojumu nekā tradicionālu spēli. Šādas puzles vairs nav vakara izklaide, bet gan vesels projekts. Pirms sākšanas jāiekārto galds vai kartona pamatne, jāsašķiro tūkstošiem detaļu pēc krāsām, malām, rakstiem un jāizlemj, ar ko vispār sākt. Vieni joprojām turas pie klasikas un vispirms veido rāmi, citi sāk ar visvieglāk atpazīstamajiem attēla fragmentiem, bet vēl citi vienkārši šķiro detaļas pēc krāsām un vairākas dienas pat nesāk īsto likšanu.

Tas viss pats par sevi ir kļuvis par saturu. Kādas populāras puzļu veidotājas Karen kontam seko gandrīz 220 tūkstoši cilvēku. Viņa rāda ne tikai galarezultātu, bet arī visu procesu – no kastes atvēršanas līdz galda sagatavošanai un pirmajām detaļām. Viņas videoklipi bieži atgādina seriālu: vienā epizodē tiek izbērtas detaļas, nākamajā parādās pirmais lielais fragments, bet trešajā beidzot redzams, ka no haosa rodas atpazīstams attēls. Un tieši process cilvēkus piesaista visvairāk. Pat tie, kuri paši šādu puzli nekad neliktu, var ilgi vērot, kā pamazām aizpildās tukšie laukumi. Mūsu smadzenēm patīk redzēt kārtību, kas rodas no haosa, un puzle to parāda ļoti skaidri: katra pareizi ievietota detaļa ir neliels pabeigts rezultāts.

Kāpēc cilvēki tieši tagad atgriežas pie puzlēm

Var teikt, ka visu popularizēja sociālie tīkli, taču tas būtu pārāk vienkāršoti. Puzles cilvēkiem dod to, kā ikdienā palicis arvien mazāk, – iespēju vienlaikus darīt tikai vienu lietu. Telefons darbojas pavisam citādi. Tas nepārtraukti pieprasa uzmanību: ziņa, e-pasts, jaunums, reklāma, īss videoklips, komentāri, vēl viens paziņojums. Mēs atveram telefonu tikai, lai pārbaudītu laikapstākļus, un pēc piecpadsmit minūtēm pieķeram sevi skatāmies pilnīgi nesaistītu videoklipu. Puzle nekur nesteidzas un neko neprasa. Tā nesūta paziņojumus, nepārslēdz tēmu ik pēc trīsdesmit sekundēm un nelūdz vēlreiz pavilkt ekrānu uz augšu. Ja detaļa neder – neder. Ja der – tu saņem ļoti konkrētu mazu atlīdzību.

Tāpēc daļai cilvēku puzļu likšana kļūst ne tikai par hobiju, bet arī par veidu, kā pēc darba atslēgties. Apsēdies pie galda, noliec telefonu malā un vairākas stundas dari vienu lietu. Avotā arī minēts, ka likšanas laikā vienlaikus darbojas vairāki kognitīvie procesi – uzmanība, darba atmiņa, vizuālā uztvere un telpiskā domāšana. Taču arī bez solījumiem par kaut kādu brīnumainu „smadzeņu treniņu“ to pievilcība ir ļoti skaidra. Pēc divām stundām telefonā bieži vien ir pat grūti atcerēties, ko esi redzējis. Pēc divām stundām pie puzles tu redzi, cik daudz esi paveicis. Tev ir reāls, fizisks rezultāts. Un varbūt tieši šī vienkāršā sajūta „es kaut ko pabeidzu“ mūsdienās kļūst vērtīgāka, nekā šķiet.

Interesanti arī tas, ka ražotāji arvien vairāk cenšas pārsteigt tos, kuriem parastās puzles jau šķiet pārāk vieglas. Piemēram, „Wasgij“ sērijā attēls uz kastes vispār nav tas attēls, ko jūs beigās saliksiet. Uz iepakojuma parādīta tikai aina, bet galarezultāts var būt tas, ko redz kāds no tās varoņiem, vai arī tas, kas notiks pēc dažiem mirkļiem. Cilvēks vairs nevar vienkārši skatīties uz kasti un meklēt, kur vajadzētu atrasties zilajam jumtam vai sarkanajai automašīnai. Īstais attēls atklājas tikai likšanas laikā. Šāda puzle kļūst gandrīz par detektīvu, un katra jaunā detaļa atklāj kaut ko tādu, ko iepriekš nezināji.

PuzlesAttēls: Ilustratīvs attēls

Ja puzlēm pērk īpašus galdus, ir skaidrs, ka tā vairs nav tikai bērnu spēle

Ap šo hobiju jau ir izveidojusies vesela papildu priekšmetu pasaule. Tiek pārdoti īpaši slīpi galdi ar neslīdošu virsmu, detaļu šķirošanas paplātes, lampas, kas izgaismo virsmu, neatstājot spēcīgas ēnas, līmēšanas sistēmas, īpaši albumi pabeigtajiem darbiem un rāmji milzīgām puzlēm. Cilvēkam, kurš pēdējo reizi puzli lika bērnībā, tas viss var šķist gandrīz komiski, taču nopietnam entuziastam šis hobijs ne ar ko neatšķiras no makšķerēšanas, fotografēšanas vai modeļu veidošanas. Arī tam ir savs aprīkojums, paņēmieni, kopiena un cilvēki, kuri stundām ilgi var diskutēt par to, vai labāk sākt ar malām vai krāsām.

Puzles šodien savieno ļoti dažādas paaudzes – tās liek gan Z paaudzes cilvēki, gan tūkstošgades paaudze, gan vecāki cilvēki. Paradokss ir tikai tas, ka daudzi no viņiem atgriežas pie puzlēm, lai aizbēgtu no ekrāniem, bet pēc tam miljoniem citu cilvēku tajos pašos ekrānos vēro, kā tās tiek liktas. Tomēr varbūt tas nemaz nav tik dīvaini. Mūs vienkārši piesaista process, kurā viss virzās skaidras beigu kulminācijas virzienā. Maza detaļa atrod savu vietu, tad nākamā, pēc tam vēl viena, un beidzot haoss pazūd.

Tāpēc 40 000 detaļu puzle no malas var šķist pilnīgs neprāts. Kāpēc brīvprātīgi veltīt tam nedēļas, aizņemt pusi istabas un vēl nopirkt īpašu galdu? Taču varbūt daudz interesantāks jautājums ir pavisam cits.

Kāpēc mums šķiet normāli četras stundas bez jebkāda mērķa ritināt telefonu, bet četras stundas, veidojot vienu milzīgu attēlu, mēs joprojām saucam par laika izšķiešanu?

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!