Nedēļu mēģināju pirkt tikai to, kas patiešām vajadzīgs: rezultāts pārsteidza jau trešajā dienā

„Tikai maizi, pienu un kaut ko vakariņām,” – es sev teicu pie veikala durvīm, lai gan roka jau sniedzās pēc groza. Pirmajā dienā tas izklausījās gandrīz smieklīgi: galu galā mēs visi domājam, ka iepērkamies normāli. Taču, kad apzināti nolēmu nedēļu nepārnest mājās neko tādu, kas tajā brīdī patiešām nav vajadzīgs, jau trešajā dienā kļuva skaidrs, ka lielākā problēma slēpjas nevis cenās un pat ne akcijās.

Šis mazais eksperiments ātri mainīja ne tikai pirkumu čeku. Tas lika citādi paskatīties uz pilno ledusskapi, virtuves skapīšiem un tām lietām, kas mājās parādās „katram gadījumam”. Izlasot sapratīsiet, kāpēc dažkārt pērkam nevis lietu, bet īslaicīgu atvieglojuma sajūtu – un kāpēc tās cena bieži kļūst skaidra tikai pēc atgriešanās mājās.

Pirmais vakars: mājās it kā nav nekā, ko ēst

Sākums bija vienkāršs: pirms došanās uz veikalu nolēmu vispirms atvērt ledusskapi un skapīšus. Daudziem pazīstams skats – vairākas dažādas putraimu paciņas, iesākts rīsu iepakojums, dārzeņu atvilktnē palikuši produkti, kuru izmantošanu visu laiku atliekam, un mērces, kas nopirktas vienam konkrētam ēdienam. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka mājās nekā nav, jo nav vienas skaidras idejas vakariņām.

Tajā vakarā nebija vajadzīga ne jauna uzkoda, ne vēl viena ātro vakariņu paciņa. Vajadzēja dažas minūtes padomāt, ko var pagatavot no tā, kas jau ir. Ēdiens neparādījās brīnumainā kārtā, taču izrādījās, ka trūkst nevis produktu, bet ieraduma tos pamanīt, kamēr tie vēl ir svaigi un nav aizmirsti skapīša dziļumā.

Te arī sākas šī klusā ikdienas naudas noplūde. Mēs dodamies uz veikalu ne vienmēr tāpēc, ka kaut kas ir beidzies. Bieži dodamies tāpēc, ka esam noguruši, steidzamies pēc darba, nevēlamies lauzīt galvu vai vienkārši gribas nelielu prieku. Tad grozā nonāk tas, kas šobrīd šķiet ērts, lai gan mājās jau gaida gluži piemērots risinājums.

Trešajā dienā pārsteidza nevis mazāks čeks

Trešajā dienā visvairāk pārsteidza nevis tas, ka iztērēju mazāk. Pārsteidza, cik reižu dienā rodas vēlme kaut ko nopirkt pilnīgi neplānoti. Kafija ceļā uz darbu, saldums pie kases, jauna svece mājām, vēl viens virtuves līdzeklis, jo vecais „vairs nav tik labs” – katrs pirkums atsevišķi šķiet sīkums.

Kad sev pasaki, ka pirksi tikai to, kas patiešām vajadzīgs, uz brīdi nākas apstāties. Vai man šīs lietas nav? Vai tā ir vajadzīga šodien, nevis kaut kad miglainā nākotnē? Vai pērku tāpēc, ka tā atrisinās konkrētu problēmu, vai tāpēc, ka pēc smagas dienas vēlos justies labāk? Šādi jautājumi nav patīkami, jo dažkārt atbilde ir ļoti vienkārša: man vienkārši ir garlaicīgi, skumji vai esmu pārāk noguris.

Mazāks čeks kļuva tikai par redzamām sekām. Lielākais atklājums bija sajūta, ka ne katrai vēlmei uzreiz jāpārvēršas pirkumā. Dažas lietas vairs nav vajadzīgas jau pēc pusstundas, dažas var pagaidīt līdz nedēļas nogalei, bet dažas vispār vairs neatceries. Izrādās, vēlme pirkt bieži vien ir īsāka par ceļu no plaukta līdz kasei.

Nedēļu mēģināju pirkt tikai to, kas patiešām vajadzīgs: rezultāts pārsteidza jau trešajā dienāAttēls: Pexels / Helena Lopes

Vienam cilvēkam ir vieglāk, ģimenei – vairāk sarunu

Dzīvojot vienam, šāds eksperiments var šķist diezgan vienkāršs: pats izlem, ko ēdīsi, no kā atteiksies un vai tiešām vajag vēl vienu lietu. Ģimenē viss ir sarežģītāk. Bērniem vajag uzkodas, mājās ikdienas produkti beidzas ātrāk, bet pēc garas darba dienas vecākiem dažkārt svarīgāks ir nevis ideāls plāns, bet iespēja ātri pabarot visus.

Arī senioram „pirkt tikai to, kas vajadzīgs” var nozīmēt ko citu. Cilvēks var iegādāties vairāk tikai tāpēc, ka nav skaidrs, kad atkal izdosies aizbraukt uz veikalu, vai arī tāpēc, ka baidās, ka iecienītā produkta vēlāk nebūs. Strādājošs cilvēks nereti pērk ar rezervi, jo sargā nevis produktu, bet laiku. Tāpēc šim principam nevajadzētu pārvērsties sacensībās par to, kurš spēs iztikt ar vismazāko.

Vissvarīgākais ir nošķirt patiesu vajadzību no automātiska ieraduma. Ģimenei varbūt tiešām vajag krājumus vairākām dienām, bet cilvēkam ar saspringtu grafiku – nopirkt ērtāk pagatavojamu ēdienu. Problēma rodas tad, kad „katram gadījumam” sāk piepildīt plauktus, saldētavu un skapjus, bet vēlāk nākas izmest pārtiku vai meklēt vietu lietām, kuras pat neesam izsaiņojuši.

Veikals nepiedāvā neko sliktu – tas piedāvā to, kam grūti pretoties

Būtu pārāk viegli visā vainot veikalus. Akcijas, spilgti iepakojumi, preces pie kases un piedāvājumi „otrais lētāk” darbojas tāpēc, ka to mērķis ir mudināt pamanīt un izvēlēties. Uzņēmējdarbība vēlas pārdot, bet darbinieki nevar izlemt, kas cilvēkam patiešām vajadzīgs. Turklāt akcija dažkārt tiešām palīdz ietaupīt, īpaši tad, ja tiek pirkts produkts, ko izmanto regulāri.

Taču noguris cilvēks ir daudz jutīgāks pret šādiem piedāvājumiem. Viņu kaitina nevis viena papildu šokolāde vai nevajadzīga saimniecības prece. Viņu kaitina sajūta, ka viss apkārt mudina lēmumu pieņemt ātrāk, bet mājās atkal gaida pārpildīts skapītis un jautājums, kur likt vēl vienu pirkumu.

Palīdzēja pavisam vienkārša lieta: doties uz veikalu ar īsu sarakstu un ne tukšā dūšā. Pirms pirkšanas ir vērts kaut vai ar acīm pārskatīt mājas krājumus, bet, ieraugot vilinošu neplānotu preci, nesteigties to likt grozā. Dažkārt pietiek iziet vienu apli pa veikalu un atgriezties pie tās tikai tad, ja vēlme nekur nav pazudusi. Ja lieta patiešām ir vajadzīga, tā nezaudēs savu nozīmi pēc desmit minūtēm.

Nedēļa nepārvērta mani par cilvēku, kurš nekad vairs nepērk spontāni un visu plāno līdz pēdējam sīpolam. Tā tikai atgādināja vienu mierīgu, bet svarīgu lietu: taupīšana sākas nevis tad, kad sev aizliedz dzīvot, bet tad, kad pirms pirkšanas nošķir to, ko vēlies šajā minūtē, no tā, kas patiešām atvieglos rītdienu. Dažkārt lielākais ieguvums ir nevis pilnāks pirkumu grozs, bet mājas, kurās beidzot zini, kas tev jau ir.