Kāpēc nedrīkst kustināt cietušo ar lauztiem kauliem: viena kļūda var ievērojami pasliktināt traumu

Ja cilvēku piemeklējusi nelaime, pirmais instinkts bieži vien ir labs: pacelt, apsēdināt, aizvest uz drošāku vietu, palīdzēt viņam „atgūties“. Tomēr tieši šāda steidzīga rūpēšanās pēc kritiena, ceļu satiksmes negadījuma vai spēcīga trieciena var kļūt par papildu traumu. Ja lauzts kauls tiek kustināts, tas var bojāt to, kas līdz tam vēl nebija smagi cietis.

Cilvēks, kurš guļ pie kāpnēm, var teikt, ka viņam sāp kāja, bet mēģināt piecelties. Bērns rotaļu laukumā raud un tur roku nedabiskā leņķī, bet apkārtējie jau piedāvā viņu aiznest līdz automašīnai. Šādās situācijās svarīgākais nav ātri nogādāt viņu mājās vai uz uzņemšanas nodaļu, bet apstāties un neizdarīt to vienu kustību, kas traumu var padarīt daudz nopietnāku.

Lūzums ne vienmēr ir redzams ar neapbruņotu aci. Dažkārt nav ne atvērtas brūces, ne acīmredzami deformētas ekstremitātes – tikai stipras sāpes, pietūkums, nespēja balstīties vai pakustināt kādu ķermeņa daļu. Tāpēc pēc nopietnākas traumas visdrošāk ir rīkoties tā, it kā lūzums būtu iespējams, līdz cietušo novērtēs mediķi.

Kauls var savainot ne tikai pats sevi

Lauzts kauls ne vienmēr paliek mierīgi savā vietā. Kustinot cilvēku, ceļot viņu aiz rokām, apsēdinot vai mēģinot „iztaisnot“ ekstremitāti, kaula fragmenti var pārvietoties. Tad tie var bojāt apkārtējos muskuļus, cīpslas, asinsvadus un nervus, bet slēgts lūzums var kļūt par atklātu.

Vislielākā problēma ir tā, ka no malas nav iespējams droši pateikt, cik sarežģīta trauma jau ir. Cilvēks var just tikai sāpes, lai gan bojājums atrodas netālu no svarīga asinsvada. Viena neuzmanīga pārvietošana dažkārt palielina asiņošanas, ekstremitātes jušanas traucējumu vai ilgākas ārstēšanās risku.

Īpaši piesardzīgi jārīkojas, ja cilvēks nokritis no augstuma, guvis spēcīgu triecienu pa galvu, kaklu vai muguru, vai viņu notriekusi transportlīdzeklis. Šādos gadījumos var būt bojāts mugurkauls, pat ja cietušais ir pie samaņas un mēģina runāt vai kustēties. Pēkšņa apsēdināšana vai vilkšana var pasliktināt stāvokli, ko uzreiz neviens neredz.

Bieža kļūda ir vēlme atgriezt ekstremitāti „normālā“ stāvoklī, jo tā, šķiet, būtu mazāk biedējoši uz to skatīties. To darīt nevajag. Kaulu nevajadzētu taisnot, spiest vai mēģināt pašiem ievietot vietā, jo tam nepieciešams medicīnisks novērtējums un atbilstoši apstākļi.

Kāpēc nedrīkst kustināt cietušo ar lauztiem kauliem: viena kļūda var ievērojami pasliktināt traumuAttēls: Pexels / Pavel Danilyuk

Steiga rodas no rūpēm, bet ne vienmēr palīdz

Tuviniekiem vai garāmgājējiem ir grūti vienkārši stāvēt blakus cilvēkam, kuram sāp. Vecāki vēlas pēc iespējas ātrāk paņemt bērnu rokās, kolēģis – pavadīt savainoto līdz automašīnai, bet seniors var kaunēties, ka aizķēries vai pakritis, un pats lūgt palīdzēt piecelties. Tomēr šajā brīdī ir vērts pretoties vēlmei situāciju „ātri atrisināt“.

Cilvēks dusmojas ne tikai sāpju dēļ. Viņš var justies bezpalīdzīgs, nosalis, apjucis, uztraukties par darbu, bērniem vai gaidāmajiem pienākumiem. Tāpēc mierīga balss un skaidrs paziņojums, ka palīdzība jau ir izsaukta, bieži ir noderīgāki par mēģinājumu cietušo uzreiz pārvietot.

Arī otra puse ir saprotama: ne katrā vietā ir ērti gaidīt. Uz ietves ir auksti, tirdzniecības centra ejā cilvēki iet garām, bet ceļa malā var būt nedroši. Tomēr pārvietošana ir pieļaujama tikai tad, ja cilvēkam draud tiešas briesmas – piemēram, satiksme, ugunsgrēks, dūmi, brūkoša konstrukcija vai cits reāls apdraudējums.

Ja šādu briesmu nav, vislabāk cietušo atstāt tādā stāvoklī, kādā viņš nonācis, vai tādā stāvoklī, kurā viņam sāp vismazāk. Nevajadzētu ļaut balstīties uz iespējami lauztas kājas, censties izkustināt sāpošu roku vai likt cilvēkam iet tikai tāpēc, ka viņš pats saka „nekas traks“. Adrenalīns pēc traumas uz īsu brīdi var maskēt patiesās sāpes un bojājuma apmēru.

Ko darīt, kamēr ierodas palīdzība

Vispirms vajadzētu novērtēt apkārtējās vides drošību un izsaukt neatliekamo palīdzību pa tālruni 112, ja trauma šķiet nopietna, cilvēks nevar kustēties, sāpes ir stipras, ekstremitāte ir deformēta vai ir aizdomas par galvas, kakla, muguras vai iegurņa traumu. Zvanot ir svarīgi īsi un precīzi pateikt, kas noticis, kur atrodaties, vai cilvēks ir pie samaņas un vai elpo. Dispečers var norādīt, kā rīkoties konkrētajā situācijā.

Gaidot nomieriniet cilvēku, sargājiet viņu no aukstuma un vērojiet viņa stāvokli. Ja ir asiņošana, tā jāaptur ar tīru audumu vai pārsēju, taču nevajag spiest uz izvirzīta kaula vai mēģināt to pārsegt tā, lai būtu jākustina ekstremitāte. Ēdienu, dzērienus un zāles pēc saviem ieskatiem labāk nedot – vēlāk var būt nepieciešamas procedūras, kurām svarīgs ir tukšs kuņģis.

Ja ekstremitāte ir acīmredzami savainota, to nekustiniet. Var uzmanīgi to pieturēt tādā stāvoklī, kādā tā atrodas, lai cilvēks to nejauši nepakustinātu, taču nevajadzētu improvizēt sarežģītu šinu izveidi, ja trūkst zināšanu un tādēļ būtu jāmaina ekstremitātes stāvoklis. Vienkārša nekustināšana bieži ir drošāka par enerģisku, bet neprecīzu palīdzību.

Ja cietušais zaudē samaņu vai pārstāj normāli elpot, situācija mainās: noteikti jāievēro 112 dispečera norādījumi un, ja nepieciešams, jāsāk atdzīvināšana. Šādā gadījumā dzīvības glābšana ir svarīgāka par iespējamu lūzuma pasliktināšanu. Tomēr, ja cilvēks elpo un apkārtne ir droša, vislabākā palīdzība bieži vien izskatās ļoti vienkārša – necelt, nevilkt un nemēģināt pašam kļūt par traumatologu.

Pēc traumas miers nav vienaldzība. Tas ir apzināts lēmums nenodarīt vēl lielāku kaitējumu cilvēkam, kuram jau tā sāp: dažkārt svarīgākā palīdzības darbība ir nevis pakustināt, bet pasargāt no vēl vienas nevajadzīgas kustības.