Zinātnieki atklājuši šūnas, kas it kā apmāna nāvi un atjauno bojātos audus

Ķermenis bieži atgādina par sevi tad, kad tas visvairāk nepieciešams: sagriez pirkstu pirms vakariņu gatavošanas, pēc kritiena ilgi sāp celis, bet pēc operācijas pacietīgi jāgaida, līdz brūce aizaug. Sākumā šķiet, ka āda vienkārši pamazām sadzīst. Taču zem šī mazā plākstera notiek daudz sarežģītāks darbs – šūnas saņem signālus, pārvietojas, dalās un sakārto bojāto vietu.

Tomēr ne visas organisma daļas atjaunojas vienādi. Vieni audi dzīst diezgan ātri, citi atstāj rētu, bet dažu bojājumi var pavadīt cilvēku gadiem ilgi. Tāpēc ziņa par šūnām, kas spēj izdzīvot pēc spēcīga stresa un palīdzēt atjaunot bojātos audus, izklausās gandrīz kā solījums, ka cilvēka ķermenis vēl nav līdz galam izlasīta grāmata.

Formulējums, ka šādas šūnas „apmāna nāvi“, ir tēlains, taču būtība ir ne mazāk interesanta. Runa ir par bioloģiskiem mehānismiem, kas dažām šūnām ļauj izturēt apstākļus, kurus citas vairs nespēj pārciest, bet vēlāk iesaistīties atjaunošanās procesā. Tā nav ātra brīnumaina izveseļošanās, tomēr tas var būt svarīgs virziens, lai labāk saprastu, kāpēc viens ķermenis atgūstas vieglāk, bet citam nepieciešams daudz vairāk laika un palīdzības.

Kad bojājums ķermenim kļūst par ko vairāk nekā tikai brūci

Audumu bojājums nav tikai redzams zilums vai nobrāzums. Organismam tas ir signāls, ka noteiktā vietā ir izjaukta ierastā kārtība: šūnām trūkst skābekļa, mainās to vide, sākas iekaisuma reakcija. Daļa šūnu šādu spriedzi neizdzīvo, bet citas meklē veidu, kā sevi pasargāt un saglabāties. Tieši šī atšķirība zinātniekiem ir īpaši svarīga.

Šūnas, par kurām tiek runāts, nav nemirstīgas tiešā nozīmē. Tās nepārvar novecošanu un nespēj novērst jebkuras slimības vai traumas sekas. Tomēr to spēja izdzīvot kritisko periodu var nozīmēt, ka pēc bojājuma paliek vairāk bioloģiskā „materiāla“, no kura organisms sāk atjaunošanas darbus.

Cilvēks parasti pamana tikai galīgo rezultātu: brūce sadzīst, pietūkums mazinās, āda atjaunojas vai, gluži pretēji, paliek rēta un savilkuma sajūta. Taču līdz tam ķermenim jāveic daudz mazu uzdevumu. Jālikvidē bojātās struktūras, jāpasargā vieta no infekcijas, jāizveido jauni audi un jāatjauno to funkcija. Ja noteiktas šūnas šajā ķēdē spēj ilgāk saglabāties un pārkārtoties, to loma var būt lielāka, nekā iepriekš uzskatīts.

Šāda doma ir svarīga ne tikai laboratorijām. Tā ļauj citādi palūkoties uz dzīšanu: tas nav pasīvs laika darbs, bet gan nepārtraukta organisma lēmumu pieņemšana. Dažkārt ķermenim ir pietiekami daudz resursu, lai atgūtos, bet citreiz tam traucē infekcija, slikta asinsrite, hroniskas slimības, miega trūkums vai pārāk agri atsākta fiziskā slodze.

Zinātnieki atklājuši šūnas, kas it kā apmāna nāvi un atjauno bojātos audusAttēls: Unsplash / Diana Polekhina

Cerība cilvēkiem, kuriem dzīšana nav vienkārša gaidīšana

Veselam, jaunam cilvēkam neliela trauma bieži šķiet tikai īslaicīga neērtība. Taču vecākam cilvēkam, cilvēkam ar hroniskām slimībām vai pēc sarežģītas operācijas tas pats dzīšanas process var kļūt par ilgu un nogurdinošu periodu. Brūce, kas nesadzīst, kā gaidīts, nozīmē ne tikai fizisku diskomfortu – tā ierobežo kustības, rada satraukumu un liek mainīt visu ikdienas rutīnu.

Vecākiem audu atjaunošanās parasti saistās ar bērna nobrāzto celi, kas pēc dažām dienām jau ir aizmirsts. Strādājošam cilvēkam – ar muguru vai locītavu, kas neļauj pienācīgi veikt darbu. Senioram – ar bailēm, ka neliels ievainojums var kļūt par daudz lielāku problēmu. Tāpēc pētījumi par šūnu izturību un to spēju palīdzēt reģenerācijai ir svarīgi ļoti dažādiem cilvēkiem, pat ja viņu ikdienas rūpes ir pilnīgi atšķirīgas.

Tomēr starp atklājumu un reālu ārstēšanu parasti stiepjas garš ceļš. Zinātnei ir jāsaprot, kādas tieši ir šīs šūnas, kā tās uzvedas dažādos audos, kādi signāli tās aktivizē un kā šo procesu varētu droši izmantot cilvēka ārstēšanā. Pārāk ātra šūnu augšanas vai atjaunošanās veicināšana pati par sevi nav laba lieta – organismā procesiem jānotiek precīzi un kontrolēti.

To ir svarīgi atcerēties arī tāpēc, ka veselības jomā cerīgas ziņas dažkārt pārāk ātri tiek pārvērstas solījumos. Viens zinātniskais virziens vēl nenozīmē, ka rīt parādīsies līdzeklis, kas atjaunos jebkurus bojātus audus. Taču tas var tuvināt ārstēšanas metodēm, kas nākotnē palīdzētu ķermenim ne tikai aizlāpīt problēmu, bet arī kvalitatīvāk atgūt zaudēto funkciju.

Ķermenis prot daudz, bet tam nevajag traucēt

Cilvēks pēc savas gribas nevar ieslēgt īpašo šūnu darbību, taču var radīt organismam labvēlīgākus apstākļus dzīšanai. Pēc traumas vai operācijas bieži gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties ierastajā ritmā, bet steiga dažkārt maksā vairāk nekā pāris papildu atpūtas vakari. Miegs, pilnvērtīgs uzturs, pietiekams šķidruma daudzums un ārsta norādījumu ievērošana nav garlaicīgi ārstēšanas papildinājumi – tie ir apstākļi, kuros ķermenis var paveikt savu darbu.

Īpaši svarīgi neatlikt palīdzības saņemšanu, ja brūce kļūst sarkana, stipri sāp, pietūkst, parādās izdalījumi, paaugstinās temperatūra vai stāvoklis neuzlabojas. Šādos gadījumos vien cerība, ka organisms „pats tiks galā“, var būt maldīga. Dzīšanai dažkārt vajadzīga nevis lielāka pacietība, bet gan ļoti konkrēts medicīnisks novērtējums.

Šis atklājums atgādina arī citu vienkāršu lietu: mūsu ķermenis nav mehānisms, kuru bez sekām var pastāvīgi spiest līdz robežai. Tam ir neparasti rezerves ceļi, tas spēj pielāgoties un labot bojājumus, taču katram šādam labojumam nepieciešama enerģija, laiks un piemēroti apstākļi. Pat zinātnei atklājot arvien jaunus reģenerācijas noslēpumus, ikdienas rūpēm par sevi nozīme nekur nepazūd.

Iespējams, šīs ziņas lielākā vērtība slēpjas nevis solījumā uzvarēt nāvi, bet gan iespējā labāk izprast dzīvību. Dažkārt atgūšanās sākas ar šūnu, kas vissmagākajā brīdī nepadodas, – un ar cilvēku, kurš ļauj savam ķermenim mierīgi paveikt šo darbu.