Pēc desmit gadiem satikāmies ar skolas draudzeni: dīvaini, cik ātri atgriezās tuvums

„Šķiet, it kā mēs vēl vakar būtu sēdējušas vienā solā“, – tas izskanēja jau pēc dažām minūtēm, lai gan pirms tikšanās abas mazliet par ilgu izvēlējāmies, ko vilkt mugurā. Kafejnīcā kūpēja kafija, uz galda gulēja telefoni, bet pirmais jautājums bija pavisam pieaugušo: „Tātad, kur tu tagad dzīvo?“ Tomēr drīz vien pietika ar vienu atmiņu par stingro matemātikas skolotāju, un saruna aizvirzījās tur, kur nevajadzēja ne pieklājības frāžu, ne pūļu, lai izskatītos interesantākai.

Pēc desmit gadiem tikšanās ar skolas draudzeni var izskatīties kā neliels sociāls eksperiments. Cilvēks ir mainījies: varbūt audzina bērnus, pārcēlies uz citu pilsētu, mainījis darbu, uzvārdu, paradumus un attieksmi pret dzīvi. Tomēr dažkārt pietiek sadzirdēt pazīstamus smieklus, lai starp diviem pieaugušiem cilvēkiem no jauna parādītos tas senais, negaidīti vieglais tuvums.

Visdīvainākais ir tas, ka tas bieži atgriežas nevis tāpēc, ka abas būtu palikušas tādas pašas. Gluži pretēji – desmit gadu laikā var notikt tik daudz, ka skolas gados šķita neiespējami to ietilpināt vienā dzīvē. Tuvums atgriežas tāpēc, ka kaut kur dziļi abas atceras cilvēku, kādas viņas bija toreiz, kad vēl nevajadzēja visu skaidrot no sākuma.

Sākumā ir tas neveiklais desmit minūšu posms

Pirms tikšanās prātā riņķo pavisam ikdienišķi jautājumi: vai mums būs par ko runāt, vai viņa mani atpazīs ne tikai pēc profila attēla, vai nebūs tā, ka divas stundas apspriedīsim laikapstākļus un pieklājīgi skatīsimies pulkstenī. Sociālie tīkli šo sajūtu vēl pastiprina – šķiet, ka par cilvēku jau zini daudz, jo esi redzējusi viņa ceļojumu fotogrāfijas, dzimšanas dienas apsveikumus un reizēm ievietotās vakariņas. Taču redzēt dzīvi ekrānā un dzirdēt, kā cilvēks par to stāsta, ir pavisam atšķirīgas lietas.

Pirmās minūtes bieži ir piesardzīgas. Tiek runāts par darbu, pilsētu, ģimeni, ikdienas ritmu – par tēmām, kas ir drošas un neprasa uzreiz atvērt vecās atvilktnes. Bet tad parādās kāds kopīgs vārds, skolas gaiteņa smarža, klases ekskursija vai kādreiz visnopietnākā drāma pasaulē, un saruna pavirzās citā virzienā.

Tad izrādās, ka atmiņai ir sava humora izjūta. Cilvēks var vairs neatcerēties, kur nolika automašīnas atslēgas, bet lieliski atceras, kā draudzene pirms kontroldarba slēpa špikerīti piedurknē vai kā abas skrēja uz ēdnīcu pēc bulciņas. Šādas sīkumainas detaļas nav tikai nostalģija – tās kļūst par slepenu valodu, kas nav jāapgūst no jauna.

Tuvums atgriežas nevis no pagātnes, bet no pazīstamas sajūtas

Skolas draudzībās ir viena lieta, kuras dažkārt trūkst vēlāk veidotās attiecībās: kopīgs dzīves posms, kurā visas vēl tikai mēģināja saprast, kas viņas ir. Tu redzēji otru ne tikai rūpīgi saposušos došanos uz darbu vai skaistas fotogrāfijas ievietošanu. Tu redzēji viņu nogurušu pēc stundām, sadusmotu par atzīmi, samulsušu pirmajā dejā un smejamies tad, kad smieties nepavisam nebija vietā.

Tāpēc pēc daudziem gadiem nav jāizliekas, ka vienmēr esi bijusi stipra, tikusi ar visu galā un precīzi zinājusi, kurp dodies. Blakus senam cilvēkam dažkārt var bez kauna atcerēties savu neveiklību. Tas ārkārtīgi atvieglo, īpaši tad, kad pieaugušo dzīvē daudzas sarunas sākas ar jautājumu, ar ko tu strādā, ko esi sasniegusi un kā tev klājas, lai gan īstajā atbildē ne vienmēr gribas iedziļināties.

Protams, ne katras atjaunotās attiecības būs tādas pašas kā agrāk. Dažkārt izrādās, ka kopīgs palicis tikai atmiņu albums, bet tagadnes dzīves runā dažādās valodās. Un tā nav neveiksme. Pat viena silta tikšanās var atgādināt, ka noteikti cilvēki mūsu stāstā bija svarīgi, lai gan viņiem nav obligāti jāatgriežas tajā katru nedēļu.

Pēc desmit gadiem satikāmies ar skolas draudzeni: dīvaini, cik ātri atgriezās tuvumsAttēls: Unsplash / Brooke Cagle

Kāpēc vieniem tas ir viegli, bet citiem – gandrīz par daudz

Cilvēkiem, kuri pārcēlušies uz citu pilsētu, audzina mazus bērnus vai strādā tā, ka draudzība ietilpst starp darbu un sadzīves rūpēm, šāda tikšanās var būt kā īsa izkāpšana no nepārtrauktā lomu saraksta. Tajā vakarā nav jābūt tikai mammai, kolēģei, vadītājai vai cilvēkam, kurš organizē ģimenes dzīvi. Var atkal būt tā, kura reiz kopā ar draudzeni smējās līdz asarām par pilnīgu nieku.

Sen neredzēts cilvēks dažkārt kļūst arī par drošu spoguli. Viņš pamana pārmaiņas, kuras tuvinieki vairs neredz: lielāku mieru balsī, drosmīgākus lēmumus, varbūt pat jaunu smaidu. Tomēr citiem šāda tikšanās var radīt satraukumu, jo kopā ar draudzeni atgriežas senais salīdzinājums – kura ir sasniegusi vairāk, kura izskatās laimīgāka, kurai dzīve bijusi dāsnāka.

Te sev vērts atgādināt vienkāršu lietu: tikšanās nav pārskats par desmit gadiem. Nav jāattaisno savi lēmumi, jāuzskaita nopelni vai jāslēpj, ka daži plāni nav piepildījušies. Īsts tuvums parasti sākas nevis ar iespaidīgu atbildi, bet ar iespēju pateikt: „Ir bijis visādi, bet tagad mēģinu dzīvot tā, kā sanāk.“

Attiecības nav piespiedu kārtā jāpārvērš senā draudzībā

Pēc laba vakara ir viegli apsolīt: „Turpmāk noteikti tiksimies biežāk.“ Pēc tam ieslēdzas ikdiena – vienas bērns saslimst, otra iestrēgst darbā, un pēc vēl vienas nedēļas jau šķiet neveikli uzrakstīt pirmo ziņu. Tas nenozīmē, ka tikšanās bija neīsta. Pieaugušo draudzības reti dzīvo pēc skolas grafika, kad viens zvans starpbrīdī pats par sevi visus saved koridorā.

Ja gribas attiecības saglabāt, pietiek ar mazākām lietām nekā svinīgi plāni. Nosūtīt fotogrāfiju no vietas, kas atgādināja kopīgo laiku, apjautāties, kā veicās svarīgā sarunā, vai piedāvāt vienkārši iedzert kafiju bez ilgas saskaņošanas. Draudzībai pēc desmit gadiem nav jāatkārto senā – tā var būt mierīgāka, retāka, bet sirsnīga.

Arī otrai pusei ir vērts atstāt vietu. Varbūt cilvēks tagad dzīvo pavisam citā ritmā, varbūt viņam ir grūti runāt par pagātni, vai arī šī viena tikšanās jau bija liels solis. Tuvums nav pienākums pastāvīgi būt sasniedzamam; tas drīzāk līdzinās apziņai, ka vajadzības gadījumā nebūs jāsāk ar svešinieces „Sveika, vai atceries mani?“

Kad pēc desmit gadiem atvadies pie kafejnīcas durvīm un brīnies, ka saruna paskrējusi garām kā viens garš starpbrīdis starp stundām, tu saproti vienkāršu lietu: laiks maina cilvēkus, bet ne vienmēr izdzēš to, kas viņus kādreiz savienoja. Dažkārt senas attiecības negaida, kad tās atgriezīs pagātnē – tās vienkārši klusi gaida iespēju kļūt par jaunu, pieaugušu draudzību.