Kāpēc vientulībā skaļāk dzirdam pulksteni: psihologi izskaidro dīvainu ikdienas sajūtu

Vakarā mājās jau ir nodzēstas gaismas, telefons nolikts uz galda, no virtuves vairs nav dzirdams ne ūdens, ne trauki. Un pēkšņi šķiet, ka istabā parādījies jauns iemītnieks – pulkstenis. Tā tikšķēšana ir tik izteikta, it kā tas būtu piekārts pavisam pie auss, lai gan dienā jūs to gandrīz nepamanāt.

Dīvainākais ir tas, ka pati skaņa nav mainījusies. Tas pats pulkstenis tikšķēja gan no rīta, gan pēcpusdienā, kad jūs steidzāties sagatavoties, sarunājāties ar kolēģi vai skatījāties seriālu. Taču vientulībā tas sāk skanēt citādi: atgādina par laiku, tukšāku istabu, neuzrakstītu ziņu vai domu, kuru tā arī neizdodas atlikt malā.

Šāda sajūta nav ne izlaistas dzirdes pazīme, ne kaut kas neparasts. Psiholoģijā tā tiek saistīta ar uzmanību, apkārtējās vides klusumu un mūsu emocionālo stāvokli. Kad ārpusē ir mazāk notikumu, smadzenes sāk daudz uzmanīgāk klausīties tajā, kas palicis.

Kad istaba apklust, smadzenes sāk „palielināt skaļumu“

Dienas laikā mūsu uzmanību pastāvīgi izkliedē daudzi sīkumi. Brauc automašīnas, dūc sadzīves ierīces, kāds raksta ziņas, runā, aizver durvis. Pat ja apzināti tam nepievēršam uzmanību, smadzenes izvēlas, kuras skaņas uzskatīt par svarīgām un kuras atstāt fonā.

Paliekot vieniem klusumā, mēs zaudējam šo trokšņa slāni. Pulksteņa tikšķēšana, ledusskapja dūkoņa, radiatora sprakšķis vai vēja skaņa aiz loga pēkšņi kļūst skaidri sadzirdami nevis tāpēc, ka tie būtu kļuvuši skaļāki, bet tāpēc, ka tiem vairs nav ar ko konkurēt. Uzmanība dabiski aizķeras aiz atkārtota, skaidra ritma.

Pulkstenis tam ir īpaši „ērts“. Tā skaņa ir īsa, regulāra un paredzama, tāpēc smadzenes to ātri uztver. Paradoksāli, bet jo ilgāk cenšamies neklausīties tikšķēšanā, jo biežāk pārbaudām, vai tā joprojām ir dzirdama. Tādējādi pilnīgi parasta fona skaņa var kļūt par vakara galveno kairinātāju.

Tikšķēšana reizēm kaitina nevis skaņas, bet tā atgādinātā dēļ

Vientulība ne vienmēr nozīmē skumjas. Daudziem tas ir gaidīts laiks atpūtai, mierīgai lasīšanai vai vienkārši pabūšanai bez citu cilvēku vajadzībām. Tomēr, ja cilvēks jūtas saspringts, noguris vai uztraucas, klusums var atstāt vairāk vietas domām, kuras dienas laikā izdevās nedzirdēt.

Tad pulksteņa ritms sāk darboties kā fona atgādinājums: minūtes rit, bet atbildes uz svarīgu jautājumu joprojām nav. Vienam tas atgādina, ka rīt atkal agri jāceļas, citam – ka mājās ir pārāk tukšs, trešajam – ka beidzot būtu jāpieņem lēmums. Pati tikšķēšana nav problēmas cēlonis, taču tā var kļūt par āķi, pie kura pieķeras nemierīgas domas.

Īpaši spēcīgi tas izjūtams pirms miega. Ķermenis jau ir noguris, taču prātam vairs nav dienas uzdevumu, sarunu un ekrānu plūsmas, kas to novērstu. Tāpēc pat neliela skaņa šķiet kaitinoša, bet centieni aizmigt var pārvērsties nogurdinošā gaidīšanā: cilvēks guļ, klausās un skaita nevis avis, bet sekundes.

Kāpēc vientulībā skaļāk dzirdam pulksteni: psihologi izskaidro dīvainu ikdienas sajūtuAttēls: Unsplash / Maximilian Bungart

Vienam cilvēkam tas ir miers, citam – gandrīz nepanesams klusums

Reakcija uz šādām skaņām lielā mērā ir atkarīga no cilvēka ieradumiem un dzīves apstākļiem. Tas, kurš dzīvo kuplā ģimenē vai daudz laika pavada trokšņainā darbā, vakara klusumā sākumā var justies neērti. Kad mājās visu dienu dzirdamas bērnu balsis, sadzīves skaņas vai nepārtraukti zvani, vien pulksteņa tikšķēšana šķiet neparasti izteikta.

Senioram tā reizēm var būt ierasta mājas dzīvīguma zīme, kas pavadījusi daudzus gadus. Cilvēki, kuri dzīvo vieni, to pašu skaņu var sadzirdēt divējādi: vienā vakarā tā rada mājīgumu, citā – izceļ vientulības sajūtu. Tas ir atkarīgs nevis no pulksteņa, bet no konkrētās dienas, noskaņojuma un tā, ar kādām domām cilvēks paliek viens.

Ir arī otra puse: daži cilvēki pēc dabas ir jutīgāki pret atkārtotām skaņām vai arī ir pārguruši. Viņiem tikšķēšana, pilošs krāns vai elektriskās ierīces dūkoņa nav tikai pamanāma, bet patiešām traucē koncentrēties un atpūsties. Šādā gadījumā nav sevi jāvaino par „pārmērīgu jutīgumu“ – mājas vidi var vienkārši pielāgot savai pašsajūtai.

Ne vienmēr ir jācīnās ar klusumu

Vispirms ir vērts nošķirt, vai kaitina pati skaņa vai stāvoklis, kurā jūs to dzirdat. Ja pulkstenis traucē aizmigt, praktiskākais risinājums var būt ļoti vienkāršs: iznest to no guļamistabas, nomainīt pret klusāk strādājošu modeli vai naktī izvēlēties citu laika pārbaudes veidu. Dažkārt pietiek pārvietot pulksteni dažus metrus tālāk, lai tas vairs nešķistu tik uzmācīgs.

Ja klusums rada spriedzi, nav obligāti jāaizpilda tas ar skaļu televizoru vai nepārtrauktu tālruņa pārlūkošanu. Var palīdzēt mierīgs fons – klusi skanoša mūzika, dabas skaņas, radio pārraide vai vienkārši vakara rituāli: tēja, grāmata, īsa pastaiga. Svarīgi, lai fons nevis aizēnotu jūs pašus, bet tikai neļautu vienai mazai skaņai pārņemt visu istabu.

Tomēr dažkārt ir vērts rīkoties pretēji – nevis bēgt no tikšķēšanas, bet dažas minūtes apzināti to pieņemt. Pamanīt skaņu, ieelpot, izelpot un neļaut tai kļūt par pierādījumu tam, ka „kaut kas nav kārtībā“. Kad vairs necīnāmies ar katru klusumā radušos kairinātāju, tas bieži vien pats atgriežas fonā.

Pulkstenis vientulībā dzirdams skaļāk tāpēc, ka klusums palielina nevis tā mehānisma, bet mūsu uzmanības nozīmi. Dažkārt tas tikai tikšķ sienā, bet citreiz negaidīti parāda, cik daudz mēs sevī nēsājam. Un tieši to, nevis pašu skaņu, visbiežāk gribas sadzirdēt.