Padomju laika dzīvokļos slēpās „vīramātes istaba“: pārbaudiet, vai tā joprojām ir arī jūsu mājās

Vecos daudzdzīvokļu namos dažkārt var atrast vietu, kas no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc parasta skapja vai pieliekamā. Durvis ir, telpa ir, bet loga nav. Arī ventilācijas bieži nav. Iekšpusē ietilpst kastes, vecs apģērbs, burkas, putekļsūcējs, bet dažviet – pat šaura gulta vai saliekams dīvāns.

Šādas telpas padomju laika dzīvokļos parādījās ne nejauši. Tas bija viens no tiem arhitektūras risinājumiem, kam vajadzēja atrisināt mūžīgu problēmu: kā mazā dzīvoklī ietilpināt visu ģimenes dzīvi.

Dažos dzīvokļos, kurus dēvēja par „hruščovkām“, šāda akla niša vai šaura telpa pat ieguva izsmejošu nosaukumu – „vīramātes istaba“. Izklausās pēc joka, taču šis nosaukums neradās no nekurienes.

Kāpēc padomju laika dzīvokļos parādījās aklas telpas

Padomju laika daudzdzīvokļu nami tika projektēti pēc ļoti skaidras loģikas: pēc iespējas vairāk ģimeņu izmitināt pēc iespējas mazākā platībā. Dzīvokļiem bija jābūt funkcionāliem, lētāk uzbūvējamiem un pietiekamiem ikdienas dzīvei, bet par plašumu vai komfortu mūsdienu izpratnē bieži nebija runas.

Tāpēc arhitekti centās izmantot katru stūri. Ja istabai bija dīvainas proporcijas – tā bija gara, šaura, neērti saplānota –, tās galā dažkārt parādījās neliela norobežota telpa. Tai vajadzēja sakārtot plānojumu un vienlaikus nodrošināt ģimenei papildu vietu mantām.

Oficiāli šāda telpa varēja būt paredzēta apģērba, sezonas lietu, gultasveļas, instrumentu vai konservu glabāšanai. Šodien mēs to sauktu par pieliekamo vai garderobi. Tomēr reālajā dzīvē cilvēki to izmantoja daudz radošāk.

Kāpēc to sauca par „vīramātes istabu“

Nosaukums radās no sadzīves humora. Mazos dzīvokļos privātuma bija maz, bet viesiem vietas bieži vispār nebija. Ja ieradās radinieki, vajadzēja izgrozīties, kā mācēja: vieni gulēja viesistabā uz dīvāna, citi virtuvē, vēl citi – tur, kur atradās kaut nedaudz brīvas vietas.

Aklā telpa dzīvokļa galā dažkārt kļuva par pagaidu guļamistabu. Tajā iespieda saliekamu gultu, šauru dīvānu vai matraci. Tā kā telpa bija tumša, šaura un ne pati mājīgākā, cilvēki jokojot sāka to saukt par „vīramātes istabu“.

Tas nenozīmē, ka tur patiešām vienmēr gulēja vīramāte. Nosaukums drīzāk atspoguļoja padomju humoru: ja jau kādam jāatvēl visneērtākā vieta, nosaukums rodas pats no sevis.

Tumsai un vēsumam bija savas priekšrocības

Tā kā šādām telpām bieži nebija logu, tajās bija tumšāks un vēsāks. Dažos dzīvokļos tas kļuva par priekšrocību. Cilvēki tur glabāja burkas ar konserviem, kartupeļus, sīpolus, ziemas zābakus, koferus, bērnu drēbes „augšanai“ un visu, kas ikdienā nebija vajadzīgs.

Padomju laikā mantas krāja nevis slinkuma, bet ieraduma un nepieciešamības dēļ. Ja izdevās iegūt labāku lietu, to neizmeta. Ja bērns bija izaudzis no mēteļa, tas vēl varēja noderēt jaunākajam. Ja palika burka, tā noteikti būs vajadzīga ievārījumam. Ja ir vecs krēsls, varbūt kādreiz to izdosies salabot.

Šādam dzīvesveidam bija vajadzīga vieta. Mazos dzīvokļos tās trūka, tāpēc katra tumšā niša kļuva par dārgumu krātuvi.

Vīramātes istabaAttēls: Ilustratīvs attēls

Kā pārbaudīt, vai jūsu dzīvoklī ir šāda „slepenā istaba“

Ja dzīvojat vecas apbūves dzīvoklī, ir vērts rūpīgāk aplūkot tā plānojumu. Šāda telpa visbiežāk slēpjas gaiteņa galā, pie garas istabas sienas, blakus guļamistabai vai starp istabām. Dažkārt tā izskatās pēc parasta iebūvēta skapja, bet aiz durvīm atklājas parasti dziļāka telpa.

Šādu „istabu“ var atpazīt pēc vairākām pazīmēm: tai nav loga, tā bieži ir šaura un dziļa, tajā ir slikta gaisa cirkulācija, bet iepriekšējie īpašnieki varēja būt ierīkojuši plauktus no grīdas līdz griestiem. Dažviet šādas telpas jau sen ir apvienotas ar istabu, pārvērstas par garderobēm vai remonta laikā pilnībā likvidētas.

Svarīgi neaizmirst: ja vēlaties nojaukt sienas vai apvienot šādu telpu ar istabu, vispirms jānoskaidro, vai tā nav nesošo konstrukciju daļa. Vecos daudzdzīvokļu namos patvaļīga nojaukšana var beigties ne tikai ar dārgu remontu, bet arī ar nopietnām problēmām visai mājai.

Ko šodien var izdarīt ar šādu telpu

Šodien šādai aklai telpai nav obligāti jāpaliek par putekļu noliktavu. Tā var kļūt par ērtu garderobi, veļas zonu, vietu sadzīves piederumiem, nelielu darba nišu vai kārtīgu pieliekamo.

Vissvarīgākais – parūpēties par ventilāciju un apgaismojumu. Ja telpa ir pilnībā slēgta, tajā var uzkrāties mitrums un nepatīkama smaka. Tāpēc ir vērts padomāt par ventilācijas režģiem, gaismu ar kustības sensoru, atvērtiem plauktiem un kārtīgu mantu uzglabāšanas sistēmu.

Dažkārt tieši šāda maza telpa izglābj visu dzīvokli no haosa. Kad putekļsūcējam, koferiem, ziemas zābakiem, instrumentiem un konserviem ir sava vieta, dzīvojamās istabas uzreiz izskatās plašākas.

Neliels padomju laika mantojums, kas joprojām ir noderīgs

„Slepenā istaba“ vecā dzīvoklī nav tikai dīvaina arhitektūras detaļa. Tas ir atgādinājums par laiku, kad katram kvadrātmetram bija jādarbojas ar pilnu jaudu un cilvēki prata pat visneērtāko stūri pārvērst par noderīgu vietu.

Šodien šāda telpa var izskatīties dīvaini, šauri vai pat smieklīgi. Tomēr, labi pārdomājot, tā var kļūt par vienu no praktiskākajiem dzīvokļa stūriem.

Padomju laikā tajā glabāja burkas, vecus mēteļus vai pat izmitināja viesi. Tagad tā var pārvērsties par modernu garderobi vai kārtīgu pieliekamo. Laiki mainās, bet viens noteikums paliek nemainīgs: mazos dzīvokļos uzvar tas, kurš prot izmantot pat visdrūmāko nišu.