Vai arī jūs tas nekaitina: pircējs pie kases atceras vēl vienu preci un pazūd uz piecām minūtēm

Rinda pie kases kustas lēni, bet kustas. Priekšā jau saliktas preces, kasieris skenē maizi, pienu, dārzeņus, bet cilvēks pie kases aparāta pēkšņi iesaucas: „Ak, aizmirsu vēl kafiju.“ Un, atstājis grozu un pārējos gaidītājus, pazūd starp plauktiem.

Sākumā šķiet, ka tas aizņems pusminūti. Taču kafijas paciņa izrādās ne tajā vietā, akcijas prece nav atrodama, varbūt vēl jāpaņem arī konfektes bērnam. Aiz muguras stāvošie cilvēki skatās pulkstenī, bērns sāk īdēt, kāds skaļāk nopūšas. Bet kasieris paliek sastindzis starp jau noskenētajām precēm un nākamo rindu.

Šāda aina veikalos atkārtojas tik bieži, ka daudzi to uztver kā neizbēgamu sīkumu. Tomēr parasti kaitina nevis pati aizmirstā prece. Kaitina tā īsā, bet ļoti skaidrā sajūta, ka viena cilvēka neuzmanība pēkšņi ir kļuvusi par visu pārējo gaidītāju problēmu.

Viena aizmirsta prece var apturēt visu rindu

Pie kases cilvēki parasti jau ir izgājuši pēdējo iepirkšanās posmu. Viņi ir saskaitījuši, ko ņems, salikuši preces uz lentes, prātā plāno nākamo pieturu, vakariņas vai ceļu uz mājām. Tāpēc negaidītais „es tūlīt“ skan pavisam citādi nekā mierīga iepirkšanās zālē: tas ir it kā lūgums vairākiem desmitiem cilvēku pielāgot savu laiku viena nepabeigta lēmuma dēļ.

Lielākā spriedze rodas tad, kad cilvēks nepasaka, cik ilgi tas aizņems, vai vienkārši aiziet, neko nepaskaidrojot. Kase nevar normāli apkalpot nākamo pircēju, jo preces jau ir noskenētas, bet dažkārt blakus atstāts arī grozs. Pat ja darbinieks mēģina palīdzēt un piedāvā apkalpot citu klientu, rodas jauns juceklis: ko darīt ar jau sākto pirkumu, kur to novietot, kā nezaudēt rindas secību.

Piecu minūšu gaidīšana no malas var šķist sīkums. Taču cilvēkam, kurš pa ceļam no darba ieskrējis tikai pēc piena pakas, tā var būt atšķirība starp paspētu autobusu un vēl divdesmit minūtēm pieturā. Vecākiem, kuri tur mazu bērnu, tā ir vēl viena minūte, kad jānomierina noguris mazulis, bet senioram – papildu stāvēšana, kas dienas beigās nebūt nešķiet sīkums.

Cilvēki dusmojas nevis par kafijas paciņu

Šādās situācijās ir viegli padomāt, ka rindā stāvošie vienkārši ir nepacietīgi. Taču dusmas bieži rodas pavisam citā vietā – no nevienlīdzības sajūtas. Vieni sastādīja sarakstu, atgriezās pēc aizmirstās preces veikalā vai vienkārši no tās atteicās, jo saprata, ka jau ir nonākuši pie kases. Savukārt cits cilvēks it kā nolemj, ka kopējais laiks var pagaidīt.

Īpaši kaitina tas, ka pircējs bieži atgriežas, nemaz nesaprotot, kas pa to laiku notika apkārt. Viņam tie bija daži soļi līdz plauktam, bet rindā palikušajiem – apstājusies kase, uzkrājies saspringums un neērts lēmums: klusēt vai izteikt aizrādījumu. Lielākā daļa klusē, jo nevēlas konfliktu tik niecīga iemesla dēļ, taču aizkaitinājums nekur nepazūd.

No otras puses, ikviens var kaut ko aizmirst. Cilvēks var steigties pēc darba, domāt par slimu bērnu, vakariņām, rēķiniem vai tikko saņemtu zvanu. Problēma sākas nevis tad, kad kaut ko neatceries. Tā sākas tad, kad nepamani, ka tava aizmirstā prece jau ir iesaistījusi gaidīšanā visus pārējos.

Vai arī jūs tas nekaitina: pircējs pie kases atceras vēl vienu preci un pazūd uz piecām minūtēmAttēls: Sukurta DI

Kasierim tā nav neērtība, bet vēl viens uzdevums

No pircēja viedokļa viss šķiet vienkārši: preces ir atstātas, es tūlīt atgriezīšos. Taču kases darbiniekam tajā brīdī jāizlemj, vai gaidīt, vai apturēt operāciju, vai izsaukt kolēģi, vai no jauna sakārtot preces. Ja rinda ir gara, darbinieks redz nevis vienu aizgājušu klientu – viņš redz visus, kuri sāk uztraukties un kuru jautājumi drīzumā būs jāuzklausa.

Arī veikaliem ir sava loģika. Tie cenšas panākt, lai kases kustētos ātri, cilvēki neveidotu rindas, bet darbinieki nekļūdītos ar maksājumiem un noskenētajām precēm. Taču realitātē kasieris bieži nevar būt stingrs: klientam pasakot, ka jānostājas no jauna, viņš var izraisīt dusmas, bet gaidot – sadusmot visus pārējos.

Tāpēc pieklājība šeit ir svarīgāka par noteikumiem, kurus neviens skaļi nenolasa. Ja cilvēkam patiešām jāatgriežas pie plaukta, viņš var skaidri pajautāt, vai kase var apkalpot nākamo pircēju, un saprast, ka, atgriežoties, var nākties nostāties rindas galā. Tā nav sodīšana. Tas ir vienkāršākais veids, kā nenovelt savu aizmāršību uz citiem.

Viens īss lēmums pirms kases ietaupa daudz nervu

Pirms nostāties rindā, ir vērts domās pārskatīt savu pirkumu sarakstu: vai paņemts ūdens, zāles, dzīvnieku barība, tas viens produkts vakariņām. Protams, šāds ieradums nepasargā no visa, taču tas īpaši noder lielos veikalos, kur atgriešanās uz citu nodaļu var aizņemt ilgāku laiku, nekā šķiet.

Ja trūkstošo lietu atcerējāties jau pie kases, dažkārt prātīgākā izeja ir no tās atteikties. Kafija, mērce vai saldums parasti var pagaidīt līdz nākamajai iepirkšanās reizei. Bet, ja prece ir nepieciešama, ir vērts vienkārši un skaidri pateikt kasierim un aiz muguras stāvošajiem, ka nebremzēsiet rindu: atstājiet pirkumu, ļaujiet apkalpot pārējos un atgriezieties, nepretendējot uz iepriekšējo vietu.

Arī gaidītāji var atcerēties, ka ne katrs pazudušais pircējs rīkojas ļaunprātīgi. Mierīgs, konkrēts lūgums nelikt visai rindai gaidīt parasti iedarbojas labāk nekā skaļi komentāri. Tomēr cieņai nevajadzētu būt vienpusējai: cilvēkam, kurš atgriežas veikalā, vispirms vajadzētu saprast, ka viņa „tikai uz minūtīti“ citam var būt ļoti gara minūte.

Veikala rinda nav vieta, kur viens cilvēks saņem vairāk laika tikai tāpēc, ka pēdējais atcerējās pirkumu. Dažkārt lielākā pieklājība ietilpst pavisam vienkāršā lēmumā: ja jau esi atnācis pie kases, tad vai nu pērc to, kas tev ir, vai ļauj citiem doties uz priekšu.