Mākslīgais intelekts pirmo reizi atlaida cilvēku no darba: eksperiments parādīja nākotni, kurā daudzi negribēs dzīvot

Līdz šim runas par mākslīgo intelektu darbā visbiežāk skanēja šādi: tas palīdzēs rakstīt e-pastus, aprēķināt datus, atlasīt CV, uzraudzīt grafikus, konsultēt vadītājus. Taču tagad šī robeža ir pārkāpta. Pirmo reizi reālā biznesā mākslīgais intelekts tika iecelts vadītāja vietā un pieņēma lēmumu atlaist īstu cilvēku.

Tas nebija datorspēles eksperiments, teorētisks modelis vai laboratorijas simulācija. Amerikāņu jaunuzņēmuma „Andon Labs“ eksperimentā mākslīgā intelekta modelis Claude vairākus mēnešus vadīja fizisku mazumtirdzniecības veikalu Sanfrancisko. Tur strādāja īsti cilvēki ar īstiem darba līgumiem, nevis virtuāli darbinieki ekrānā.

Un viens no viņiem galu galā zaudēja darbu.

MI kļuva par vadītāju, taču sākumā bija pārāk iecietīgs

Eksperiments sākās gada sākumā. Tā mērķis bija pārbaudīt, vai mūsdienu mākslīgais intelekts var ne tikai atbildēt uz jautājumiem vai sagatavot tekstus, bet arī reāli pieņemt biznesa vadības lēmumus. Claude bija jāuzrauga veikals, jāvērtē darbinieku uzvedība, jāorganizē procesi un jādarbojas kā vadītājam.

Atlaišanas iemesls no pirmā acu uzmetiena bija ļoti ikdienišķs: darbinieks sistemātiski kavēja. „Andon Labs“ apgalvo, ka viņš nokavēja darbu 17 no 23 maiņām. Daudzi cilvēku vadītāji šādu uzvedību ilgi nepieļautu, taču Claude kādu laiku uz to nereaģēja.

Iemesls izklausās gandrīz absurdi: modeļa iepriekš izveidotā darbinieku rokasgrāmata it kā „pazuda“ no ierobežotās darba atmiņas. Citiem vārdiem sakot, mākslīgais intelekts pats bija izveidojis noteikumus, bet vēlāk tos vairs nepiemēroja tā, kā vajadzētu. Tāpēc tas demonstrēja nevis stingrību, bet negaidītu iecietību.

„Cilvēks vadītājs būtu šo darbinieku atlaidis daudz agrāk,“ teica „Andon Labs“ izpilddirektors Lūkass Pētersons.

Lēmums nebija pilnībā patstāvīgs

Šeit ir svarīga detaļa, ko nedrīkst noklusēt: Claude netika atstāts pilnīgi viens. Tā darbu uzraudzīja īsts jaunuzņēmuma darbinieks. Tieši cilvēks atgādināja modelim par aizmirstajiem noteikumiem, pēc kā Claude pievērsa uzmanību darbinieka kavējumiem.

Arī tad MI sākumā nepiedāvāja cilvēku uzreiz atlaist. Tas ierosināja oficiālu brīdinājumu. Tikai tad, kad uzraugs informēja, ka darbinieks jau vairākkārt bija konfrontēts par savu uzvedību, Claude pieņēma lēmumu viņu atlaist.

Tāpēc šis stāsts nav tik vienkāršs kā „robots viens pats atlaida cilvēku“. Precīzāk būtu teikt: mākslīgais intelekts, darbojoties vadītāja lomā un saņemot cilvēka pamudinājumu, pieņēma lēmumu izbeigt darbinieka darba attiecības.

Taču tieši tas rada vislielākās bažas. Jo, ja šodien MI lēmums vēl ir jāatgādina, jāizlabo un jāvirza, rīt modeļi var būt daudz patstāvīgāki. Un tad jautājums būs nevis par to, vai tie spēj vadīt, bet gan par to, pēc kādiem noteikumiem tie vadīsies.

Veikala rezultāti nebija tik iespaidīgi

Stāsts par atlaišanu izpelnījās lielu uzmanību, taču tā nebija vienīgā eksperimenta problēma. Kad projekts sākās martā, veikala kontā bija 100 tūkstoši dolāru. Pēc pieciem Claude vadības mēnešiem bija palikuši 61 186 dolāri.

Tas nozīmē, ka eksperimenta laikā bizness piedzīvoja lielu finansiālu kritumu. Pēc izdevuma datiem, daļu zaudējumu varēja izraisīt pārāk paviršā Claude vadība un apšaubāmi biznesa lēmumi.

Šī detaļa ir ļoti svarīga. Jo par mākslīgo intelektu bieži runā tā, it kā tas automātiski nozīmētu efektivitāti, precizitāti un mazāk kļūdu. Taču reālā biznesā nepietiek tikai ar skaitļošanu. Ir jāizjūt situācija, jāsaprot cilvēki, jāredz konteksts, savlaicīgi jāreaģē un jāuzņemas atbildība.

Claude eksperimentā izskatījās nevis kā auksts, nežēlīgs robots, bet gan kā vadītājs, kurš dažos gadījumos pat pārāk ilgi vilcinājās. Taču tas nenozīmē, ka nākotnes modeļi būs tādi paši.

Sliktākais var sākties tad, kad MI kļūs „efektīvāks“

Lūkass Pētersons uzskata, ka šis gadījums var būt ļoti nozīmīgs darba tirgus nākotnei. Pēc viņa vārdiem, ja šī tendence turpināsies, ļoti drīz daudzi cilvēki var nonākt mākslīgā intelekta pārvaldībā.

„Ja šī tendence turpināsies, es domāju, ka ļoti drīz daudzi cilvēki nonāks mākslīgā intelekta pārvaldībā,“ viņš teica.

Tas vairs neizklausās pēc zinātniskās fantastikas. Jau tagad daudzos uzņēmumos algoritmi palīdz novērtēt produktivitāti, sadalīt uzdevumus, veidot grafikus un analizēt darbinieku darbu. Atšķirība ir tāda, ka galīgo lēmumu joprojām visbiežāk pieņem cilvēks. Šajā eksperimentā MI tika nostādīts daudz tuvāk īstā vadītāja krēslam.

Vēl drūmāka ir cita Pētersona doma. Viņš brīdināja, ka modeļi tiek nepārtraukti apmācīti, lai kļūtu efektīvāki, neatlaidīgāki un labāk sasniegtu mērķus. No pirmā acu uzmetiena tas izklausās labi. Bet kas notiks, ja mērķis būs samazināt izmaksas, palielināt peļņu un ātrāk atbrīvoties no „neefektīviem“ cilvēkiem?

„Ja mēs ļausim viņiem atlaist cilvēkus un viņi kļūs arī nežēlīgāki… tā var būt nākotne, kurā cilvēki negribēs dzīvot,“ sacīja Pētersons.

Darbiniekam MI vadītājs šķita vienkārši garlaicīgs

Viens no veikala darbiniekiem žurnālistiem sacīja, ka cilvēks vadītājs, visticamāk, būtu atlaidis kavējošo kolēģi vēl agrāk nekā Claude. Tas nedaudz sagrauj vienkāršās bailes, ka mākslīgais intelekts uzreiz būs nežēlīgāks par cilvēku.

Taču darbu MI vadībā viņš raksturoja kā „garlaicīgu“. Šis vārds šeit skan ļoti interesanti. Varbūt garlaicīgi bija tāpēc, ka MI vadītājam trūka cilvēciska spontānuma. Varbūt tāpēc, ka saziņa ar to bija mehāniska. Varbūt tāpēc, ka cilvēks darbā nevēlas justies uzraudzīts sistēmā, kas analizē, bet patiesībā nedzīvo tajā pašā pasaulē.

Un šeit slēpjas lielāka problēma nekā viena atlaišana. Darbs nav tikai uzdevumu izpilde. Tās ir attiecības, spriedze, uzticēšanās, konflikti, kompromisi, kļūdas un dažkārt arī otra iespēja. Ja tas viss tiek nodots modelim, rodas jautājums: vai darba vieta kļūs sakārtotāka vai vienkārši aukstāka?

Šis gadījums var kļūt par sākumu

Pagaidām Claude stāsts nav pierādījums tam, ka mākslīgais intelekts jau spēj veiksmīgi vadīt biznesu. Gluži pretēji – eksperiments atklāja daudzas vājās vietas. MI aizmirsa savus noteikumus, bija pārāk iecietīgs, tam bija nepieciešama cilvēka uzraudzība, bet veikala finanšu rezultāti pasliktinājās.

Taču vienlaikus tā ir zīme, ka robeža pārvietojas. Vakar mākslīgais intelekts tikai analizēja darbinieku datus. Šodien tas jau piedalās lēmumā par cilvēka atlaišanu. Rīt tas var vērtēt prēmijas, grafikus, paaugstinājumus, brīdinājumus un darba līgumus.

Tieši tāpēc šis stāsts ir tik neomulīgs. Ne tāpēc, ka Claude vienu reizi atlaida darbinieku, kurš kavēja. Bet tāpēc, ka pirmo reizi reālā biznesā mēs redzējām, kā var izskatīties nākotne, kurā cilvēka karjera ir atkarīga ne tikai no vadītāja, bet arī no modeļa, kas skaita, salīdzina, aizmirst, mācās un galu galā pasaka: „atlaist“.

Un tad paliek jautājums, no kura uzņēmumi nevarēs mūžīgi izvairīties: ja mākslīgais intelekts pieņem lēmumu par cilvēka darbu, kurš patiesībā ir atbildīgs par šo lēmumu?