Suns katru dienu skraida pa svešu pagalmu, bet saimnieks tikai atmet ar roku: kurš atbild, ja dzīvnieks kaut ko sabojā?

No rīta atverat vārtiņus, lai dotos uz darbu, bet pa tiem, it kā šis būtu tā ierastais maršruts, ieskrien kaimiņu suns. Tas apskrien dobes, uzdzen kaimiņa kaķi uz žoga, apostās pie durvīm atstātos bērna apavus un pazūd aiz garāžas. Saimnieks, aicināts savākt savu mīluli, tikai pasmaida: „Viņš ir draudzīgs, neko nedara.“

Kamēr suns tikai atstāj netīras ķepas uz terases vai izrakņā puķu dobi, daudzi klusē kaimiņu miera labad. Taču kādu dienu tas var nogāzt mazu bērnu, iekost citam dzīvniekam, saplēst pagalmā atstātu mantu vai, izskrienot uz ielas, izraisīt ceļu satiksmes negadījumu. Tad jautājums vairs nav tikai par nepatīkamu riešanu vai sabojātu zālienu – kurš par to visu atbild?

Atbilde parasti nav tāda, kādu gribētu dzirdēt saimnieks, kurš tikai atmet ar roku. Suns nav „pats par sevi“, un tā uzvedība nav sveša pagalma saimnieka problēma tikai tāpēc, ka dzīvnieks prot izlīst pa spraugu žogā. Par mīluļa aprūpi un tā nodarīto kaitējumu vispirms atbild tas, kurš to tur un kuram tas ir jākontrolē.

„Viņš taču nav ļauns“ nepasargā no sekām

Arī draudzīgs suns var nodarīt kaitējumu. Satraukts dzīvnieks var uzlēkt cilvēkam, izsist no rokām telefonu, ar netīriem nagiem saplēst apģērbu vai nobiedēt bērnu tā, ka viņš nokrīt. Savukārt suns, kas mierīgi uzvedas savā pagalmā, svešā teritorijā reizēm reaģē pavisam citādi: to samulsina smaržas, skaņas, citi dzīvnieki vai strauja kustība.

Visbiežāk konflikts sākas ar sīkumiem. Viens kaimiņš pastāvīgi savāc suņa izkārnījumus no sava zāliena, otrs vairs nevar atstāt garāžu pusvirus, bet trešais ikreiz pirms bērna izlaišanas pagalmā palūkojas, vai aiz žoga neskrien svešs dzīvnieks. Šādas lietas krājas, un teikums „viņš tikai grib spēlēties“ cilvēkam, kura pagalms pastāvīgi kļūst par sveša suņa rotaļu laukumu, izklausās nevis pēc skaidrojuma, bet gan pēc vienaldzības.

Ja dzīvnieks sabojā īpašumu vai savaino cilvēku vai citu dzīvnieku, apstākļi var būt dažādi, tomēr saimnieka pienākums uzraudzīt mīluli nekur nepazūd. Svarīgi ir arī tas, vai suns tika pienācīgi turēts, vai tas izbēga caur nesalabotu žogu un vai saimnieks zināja par tā tieksmi izkļūt. Tas vien, ka suns izbēga „nejauši“, parasti neatbrīvo no pienākuma risināt jautājumu par nodarīto kaitējumu.

Svešs pagalms nav vieta, kur sunim izskraidīties

Suņu saimnieki labi zina, ka mīlulim ir nepieciešamas kustības. Īpaši lielam vai enerģiskam sunim nepietiek ar dažām minūtēm pie mājas – tas vēlas skriet, ostīt un izpētīt. Taču risinājums atstāt neaizslēgtus vārtus, cerot, ka suns „pats atgriezīsies“, vai nesalabot žogu nav dzīvnieka brīvība. Tas ir risks visiem apkārtējiem.

Ģimenei ar maziem bērniem svešs suns pagalmā rada pavisam cita veida satraukumu nekā cilvēkam, kurš pats kopš bērnības audzējis dzīvniekus. Bērns var nezināt, kad sunim nevajag pieskarties, var skriet, skaļi kliegt vai mēģināt atņemt atrastu koka zaru. Senioram bīstams var būt pat nevis kodums: pietiek ar to, ka suns negaidīti palecas zem kājām, un kritiens kļūst par nopietnu problēmu.

Ne mazāk sarežģīti ir tiem, kam ir pašu mīluļi. Suns, ieskrējis svešā pagalmā, var saplēsties ar citu suni, vajāt kaķi vai radīt stresu mājputniem. Šādās situācijās nevajadzētu gaidīt, ka visi apkārtējie pielāgosies vienam palaistam dzīvniekam – tieši saimniekam ir jānodrošina, lai viņa mīlulis nenokļūtu tur, kur tam nevajadzētu būt.

Suns katru dienu skraida pa svešu pagalmu, bet saimnieks tikai atmet ar roku: kurš atbild, ja dzīvnieks kaut ko sabojā?Attēls: Pexels / Vlad Chețan

Kaimiņam ir tiesības aizstāvēt savu mieru, bet ne sodīt dzīvnieku

Pirmajam solim gandrīz vienmēr vajadzētu būt vienkāršai sarunai. Nevis kliedzot pāri žogam, kad emocijas jau vārās, bet skaidri pasakot, kas tieši notiek: suns ienāk pagalmā, izrok dobes, biedē bērnu, piegružo teritoriju vai mēģina uzbrukt citam dzīvniekam. Jo mazāk vispārīgu pārmetumu un jo vairāk konkrētu apstākļu, jo grūtāk problēmu norakstīt uz pārmērīgu jutīgumu.

Ja sarunas nepalīdz, ir vērts fiksēt atkārtotus gadījumus: nofotografēt sabojāto īpašumu, pierakstīt datumu, laiku un apstākļus, saglabāt izdevumus apliecinošus dokumentus. Tā nav atriebība kaimiņam. Kad jārisina kaitējuma atlīdzināšana vai jāvēršas pie atbildīgajiem pašvaldības dienestiem, ar vienkāršu atmiņu „suns šeit staigā visu laiku“ var nepietikt.

Vissvarīgākais ir pašiem nemēģināt dzīvnieku „pamācīt“. Svešu suni nedrīkst sist, indēt vai tīši provocēt – tas ir ne tikai nežēlīgi, bet var arī radīt vēl bīstamāku situāciju. Ja suns rada tiešus draudus cilvēkam, citiem dzīvniekiem vai satiksmei, jāmeklē palīdzība pie atbildīgajiem dienestiem, nevis vienam pašam jāmēģina to noķert vai aizdzīt.

Saimniekam dažkārt pietiek novērst vienu vājo vietu

No otras puses, ne katrs suns, kas izbēg, liecina par nolaidību. Dažkārt pietiek ar stiprāku vēju, biedējošu skaņu vai neuzmanīgi atstātiem pusvirus vārtiņiem. Taču, ja tas atkārtojas, nejaušība beidzas – saimnieks jau zina par problēmu un viņam ir jārīkojas: jāpārbauda žogs, vārtu aizbīdnis, suns nedrīkst palikt viens nedrošā teritorijā, un tas jāved pie pavadas tur, kur tas nepieciešams.

Bieži vien labākais risinājums maksā mazāk nekā viens konflikts vai izdevumi par sabojātā īpašuma atlīdzināšanu. Stingrāks tīkls žoga apakšdaļā, slēdzene vārtiņiem, vairāk aktīvu pastaigu, apmācība vai drošāka vieta sunim pagalmā ļauj izvairīties ne tikai no kaimiņu dusmām. Tas pasargā arī pašu dzīvnieku no automašīnas, sadursmes ar agresīvu suni vai pazušanas.

Uzņēmumi, kas sniedz dzīvnieku aprūpes vai apmācības pakalpojumus, un pašvaldības, kas nosaka dzīvnieku turēšanas noteikumus, arī saskaras ar to pašu realitāti: cilvēki vēlas mīluļus, taču ne visi jau iepriekš izvērtē ikdienas atbildību. Suns nav tikai mīļš ģimenes loceklis, kas vakaros guļ uz dīvāna. Tas ir dzīvs, spēcīgs un neprognozējams dzīvnieks, kura uzvedības sekas var skart visu ielu.

Laba kaimiņattiecību sākas nevis ar solījumu, ka „mans suns tiešām neko nenodarīs“. Tā sākas ar vienkāršu rīcību – neatstāt citiem risināt problēmu, kuru viņi nav izvēlējušies. Kad suns paliek sava saimnieka uzraudzībā, mierīgāk dzīvo gan kaimiņi, gan pats dzīvnieks.