Kā noskaidrot, vai jūsu suns ir laimīgs – eksperts
Suns atgriežas no pastaigas, apguļas tur, kur vislabāk redz saimnieku, pāris reižu dziļi nopūšas un aizver acis. Šķiet, vienkārša vakara aina. Tomēr tieši šādos sīkumos bieži slēpjas atbilde uz jautājumu, kas rūp daudziem: vai mans suns patiešām jūtas labi?
Ar astes luncināšanu vien nepietiek. Suns var luncināt asti, sagaidot cilvēku, lūdzot kārumu, jūtoties saspringts vai pat mēģinot nomierināt citu suni. Dzīvnieku uzvedības speciālisti uzsver, ka suņa pašsajūta jāvērtē kopumā – pēc ķermeņa valodas, ieradumiem, apetītes, vēlmes kontaktēties un tā, kā viņš atpūšas mājās.
Laimīgs suns ne vienmēr visu dienu lēkā aiz prieka. Biežāk tas ir dzīvnieks, kurš jūtas droši: labprāt interesējas par apkārtni, var mierīgi atpūsties, nebaidās no saviem cilvēkiem un viņam ir iespējas būt sunim – ostīt, kustēties, spēlēties, izpētīt.
Mierīgs ķermenis pasaka vairāk nekā plaši atvērta mute
Pirmā pazīme, kurai vērts pievērst uzmanību, ir suņa kopējā poza. Kad viņš jūtas droši, ķermenis parasti ir atbrīvots, kustības nav saspringtas, acis ir maigas, bet ausis kustas dabiski, reaģējot uz apkārtni. Aste var būt pacelta, nolaista vai lēni kustēties no vienas puses uz otru – svarīgākais, lai tā nebūtu sastindzusi kā nūja vai paspiesta zem vēdera.
Bieži laimīgu suni nodod viņa spēja vienkārši būt. Viņš neuzmana katru skaņu, satraukuma dēļ neberzējas gar saimnieka kājām, nestaigā pa māju lokos un nesteidzas slēpties, kad kāds nomet atslēgas vai ieslēdz putekļsūcēju. Dažkārt saimniekiem šķiet, ka suns, kurš mierīgi guļ citā istabā, ir vienaldzīgs. Patiesībā tas var nozīmēt pavisam ko citu: viņš tik ļoti uzticas mājām, ka spēj atslābināties.
Protams, katram sunim ir savs temperaments. Viens prieku izrāda, lēkājot un nesot rotaļlietu, cits tikai īsi pieskaras rokai ar purnu un aiziet uz savu guļvietu. Tāpēc svarīgāk nav salīdzināt mīluli ar sociālo tīklu videoklipiem, bet pamanīt viņa ierasto, dabisko uzvedību un pārmaiņas tajā.
Vēlme ostīt bieži ir labāka ziņa nekā paklausība
Pastaigas laikā laimīgs suns nevēlas tikai ātri nokārtoties un atgriezties mājās. Viņš apstājas pie krūma, pēta zāli, seko smaržām, dažkārt nogriežas tur, kur saimnieks pats nebūtu iedomājies doties. Cilvēkam tas var šķist nevajadzīga kavēšanās, īpaši, kad līst, jāsteidzas uz darbu vai rokā jau ir smags iepirkumu maiss. Sunim ostīšana ir svarīga informācija par pasauli un viena no dabiskākajām nodarbēm.
Arī rotaļīgums daudz ko pasaka. Suns, kurš dažkārt pats atnes bumbiņu, aicina saimnieku paskriet, noliecas uz priekšējām ķepām vai sāk draudzīgi blēņoties, parasti ir iekšēji spējīgs priecāties. Tas nenozīmē, ka viņam jābūt aktīvam no rīta līdz vakaram. Īpaši vecāki suņi, lielo šķirņu mīluļi vai pēc garas dienas noguruši dzīvnieki var izvēlēties atpūtu.
Vecākiem ar maziem bērniem šeit ir svarīgs uzdevums: ļaut sunim būt savai miera zonai. Pat vispacietīgākais mīlulis nebūs laimīgs, ja viņu nepārtraukti raustīs, modinās, apskaus tad, kad viņš mēģina aiziet. Suns, kurš pats var izvēlēties, kad pienākt parunāties, bet kad mierīgi pagulēt, parasti jūtas daudz drošāk.

Ja bļoda ir tukša, tas vēl nenozīmē, ka viss ir kārtībā
Apetīte, regulārs miegs un vēlme piedalīties ierastajā dienas ritmā ir labas pašsajūtas pazīmes, tomēr tās jāvērtē prātīgi. Daži suņi apēdīs gandrīz visu arī tad, ja būs satraukti, bet citi var izlaist vienu ēdienreizi tikai karstuma vai neparasti aktīvas dienas dēļ. Daudz svarīgāk ir tas, vai dzīvnieka ieradumi pēkšņi nav mainījušies.
Ja parasti ziņkārīgs suns sāk izvairīties no pastaigām, slēpjas, bieži laiza lūpas, žāvājas nevis miega dēļ, trīc, posta priekšmetus vai ilgi rej, palicis viens, tas var nebūt „slikts raksturs“. Šādi viņš dažkārt izrāda bailes, garlaicību, nošķiršanas stresu vai fizisku diskomfortu. Saimniekam nepatīkamākais ir tas, ka šīs pazīmes bieži izpaužas nevis tad, kad viņš ir blakus, bet gan atgriežoties mājās un atrodot apgrauztu durvju stenderi vai kaimiņu ziņu.
Senioram, kuram suns ir svarīgākais ikdienas draugs, vai strādājošai ģimenei, kas atstāj mīluli vienu uz ilgākām stundām, nevajag sevi par to vainot. Tomēr ir vērts meklēt risinājumu: pārskatīt pastaigu ritmu, parūpēties par mierīgāku telpu, atstāt drošas nodarbes, bet, ja ir aizdomas par veselības problēmām, vērsties pie veterinārārsta. Suņa laime sākas nevis ar dārgu rotaļlietu, bet ar paredzamu un drošu ikdienu.
Suns nevēlas ideālu saimnieku, viņam vajag cilvēku, kurš pamana
Ir viegli sadusmoties, kad suns pirms došanās uz darbu pagriežas uz citu pusi, parkā neatnāk, kad viņu sauc, vai vakarā sāk prasīt uzmanību tieši tad, kad cilvēks beidzot apsēžas atpūsties. Tomēr suņa vajadzības ne vienmēr iekļaujas mūsu grafikā. Viņš neprasa stundu ilgas spēles bez pārtraukuma – dažkārt pietiek ar lēnāku pastaigu, dažām kopīgas nodarbes minūtēm vai iespēju mierīgi pagulēt blakus.
Svarīga ir arī otra puse. Saimnieks nav slikts tikai tāpēc, ka nespēj katru dienu pārvērst piedzīvojumā. Darbs, bērni, slimības un mājas rūpes atstāj mazāk spēka, bet suņa enerģija tāpēc nepazūd. Tāpēc visvairāk palīdz nevis vainas apziņa, bet pastāvība: barošana aptuveni vienā laikā, skaidri noteikumi, pietiekama kustība un uzmanība tam, ko mīlulis cenšas pateikt ar savu uzvedību.
Ja rodas šaubas, ir lietderīgi dažas dienas vienkārši apzināti vērot suni. Kad viņš izskatās atslābis? Kas viņu satrauc? Vai viņš vēlas kontaktu vai atkāpjas no tā? Vai pēc pastaigas patīkami atpūšas vai paliek nemierīgs? Šādi novērojumi veterinārārstam vai dzīvnieku uzvedības speciālistam, ja būtu nepieciešama konsultācija, būs daudz vērtīgāki par vienu teikumu: „Šķiet, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.“
Laimīgs suns nav tas, kurš nepārtraukti luncina asti saimnieka ērtībai. Tas ir suns, kuram mājās nav jāizliekas drosmīgam, parkā nav pastāvīgi jābaidās, bet blakus cilvēkam viņš var gan spēlēties, gan mierīgi aizmigt. Dažkārt labākā atbilde uz jautājumu, vai viņš ir laimīgs, ir kluss vakars, kad mīlulis atslābis nopūšas pie jūsu kājām.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņasMeklējat vairāk?



Esiet pirmais un sāciet diskusiju.