Pēc pieciem gadiem iestādīta mētra kļuva par īstu dārza pārbaudījumu

„Iestādīšu tikai vienu ceriņu pie terases,” – bieži nodomā cilvēks, pārnesis mājās smaržīgās mētras podiņu. Pirmajā gadā tā izskatās pavisam nevainīga: dažas svaigas lapiņas tējai, skaisti zaļojošs stūrītis pie taciņas un patīkams aromāts, kad augam nejauši pieskaries ar roku.

Taču pēc pieciem gadiem tas pats stūrītis var izskatīties pavisam citādi. Mētra izlien starp zemenēm, parādās pie puķu dobes malas, pārceļas zem krūma un sāk izspiest augus, kuriem vieta bija paredzēta pavisam citur. Tad tās aromāts vairs nešķiet tik romantisks – īpaši tad, kad nedēļas nogalē atkal jāizrauj dzinumi, kas, šķiet, parādījušies vienas nakts laikā.

Lielākais mētras triks ir tas, ka tā neizplatās tā, kā lielākā daļa iesācēju dārzkopju iedomājas. Tā nesēž vienā vietā un pacietīgi neizaug par lielāku ceru. Zem zemes tā izlaiž sakneņus, kas meklē brīvu, irdenu augsni un no tās izceļ jaunus dzinumus.

Problēma sākas nevis tad, kad mētra saaug kupla

Pirmajās sezonās mētra bieži vien pat iepriecina. To var saplūkt limonādei, desertiem, mērcēm, iemest aukstā ūdenī karstā dienā. Pēc noplūkšanas tā ātri ataug, tāpēc šķiet viens no pateicīgākajiem augiem dārzā.

Neērtības kļūst pamanāmas tad, kad ap mētrām aug lēnāki augi. Puķēm, jauniem daudzgadīgiem augiem, zemenēm vai garšaugiem nav tik neatlaidīga pazemes tīkla. Kamēr cilvēks priecājas par kuplo zaļumu virs zemes, zem tās mētra jau var būt aizņēmusi krietni lielāku platību, nekā pirmajā brīdī redzams.

Vēlāk rodas šī pazīstamā dārza vilšanās: vienu dobes daļu izravēji, bet pēc dažām nedēļām tur atkal slejas svaigas, spilgti zaļas lapiņas. Izraujot tikai stumbru, augsnē paliek sakneņa gabaliņš, un bieži vien augam pietiek ar pavisam nelielu tā daļu, lai tas atkal sāktu augt. Tāpēc cīņa ar mētru reti ir vienas pēcpusdienas darbs.

Tā izplatās nevis spīta dēļ, bet tāpēc, ka tai šeit ir pārāk labi

Mētra īpaši labi jūtas tur, kur dārznieks parasti vēlas izveidot kuplu dobi: auglīgā, pietiekami mitrā, irdenā augsnē. Regulāra laistīšana, komposts un vieta, kur netrūkst gaismas, tai kļūst par gandrīz ideāliem apstākļiem. Šādā gadījumā augs ne tikai skaisti aug, bet arī aktīvi izplata pazemes dzinumus uz sāniem.

Cilvēku kaitina ne tikai dažas papildu lapiņas. Daudz vairāk nogurdina sajūta, ka dārzs sāk dzīvot pēc viena auga noteikumiem. Plāno pārstādīt puķi, gatavojies ravēt dārzu vai sakārtot taciņas malu, bet vispirms tik un tā jāizlemj, ko darīt ar mētrām.

Tomēr mētru nevajadzētu saukt par sliktu augu. Tā ir noderīga virtuvē, patīkami smaržo, pievilina apputeksnētājus, bet nopļauto augu var izžāvēt ziemai. Problēma rodas tad, kad enerģisks augs tiek iestādīts kopējā dobē tā, it kā tas uzvestos tikpat mierīgi kā timiāns vai lavanda.

Pēc pieciem gadiem iestādīta mētra kļuva par īstu dārza pārbaudījumuAttēls: Sukurta DI

Vienam tā ir tējas dobe, citam – vēl viens nedēļas nogales uzdevums

Nelielā dārzā mētras izplatīšanos pamana visātrāk. Tur katram kvadrātmetram ir savs nolūks: vienā vietā aug salāti, citā zemenes, bet pie žoga atstāta vieta puķēm. Kad mētra sāk ceļot, tā neatstāj daudz izvēles – tā jāierobežo vai arī jāsamierinās ar to, ka daļa dobes būs tās.

Ģimenei ar bērniem mētra var būt jautrs augs, ko viegli atpazīt un noplūkt tējai. Taču cilvēkam, kurš dārzā ierodas tikai nedēļas nogalēs, tās kopšana ātri kļūst nogurdinoša. Dažu nedēļu laikā nepamanītie dzinumi pagūst iesakņoties, sapīties ar citu augu saknēm, un to izraušana vairs nav vienkārša ravēšana.

Citādi uz to raugās tie, kuri dārzu kopj ik dienu. Viņi var regulāri nopļaut jaunos stublājus, vērot malas un neļaut mētrai pārkāpt paredzēto robežu. Tomēr arī šādā gadījumā ir svarīgi nekļūdīties: tikai bieža lapiņu plūkšana ne vienmēr aptur izplatīšanos zem zemes.

Kā atgūt dobi un neatteikties no mētras uz visiem laikiem

Ja mētra jau iekārtojusies tur, kur jūs to vairs nevēlaties, visefektīvāk to izņemt pacietīgi un ne vienu reizi vien. Augsni vērts uzmanīgi uzirdināt ar dakšām vai lāpstu, savākt pēc iespējas vairāk balto vai brūngano sakneņu un neatstāt tos dobē. Izrautos gabaliņus labāk aiznest prom no augšanas vietas, jo, atstāti uz mitras zemes, tie var atkal iesakņoties.

Ja nevēlaties no auga atteikties, visdrošāk mētru audzēt lielā podā vai traukā ar dibenu, kas ierakts zemē. Tā tā joprojām būs pa rokai pie terases vai virtuves durvīm, bet saknēm nebūs tik daudz brīvības ceļot uz blakus dobēm. Trauku tik un tā vērts laiku pa laikam pārbaudīt, jo augs var izaugt pāri malai un nosvērties uz sāniem.

Kopējā dobē mētrai nepieciešama skaidra robeža un regulāra uzmanība. Pamanot pirmos dzinumus ārpus paredzētās vietas, tos vislabāk izņemt uzreiz, negaidot rudens sakopšanu. Savukārt, stādot jaunu ceriņu, vērts jau iepriekš sev pajautāt ne tikai to, kur būs ērti noplūkt lapiņas, bet arī to, kur būs vienkārši apturēt tā saknes.

Mētra dārzā nav problēma, kamēr tai ir sava vieta. Taču, iestādīta „tikai uz īsu brīdi” brīvā dobes stūrī, tā pēc dažiem gadiem var atgādināt vienkāršu noteikumu: dažiem augiem nepieciešama nevis lielāka kopšana, bet skaidrākas robežas.