Lietuvai trūkst cilvēku, kas aizsargātu pret kiberuzbrukumiem: 98 proc. darba devēju saskaras ar to pašu problēmu

Kādā rītā var nedarboties uzņēmuma sistēmas, citā – apstāties pašvaldības pakalpojumi, noplūst klientu dati vai sākties masveida krāpnieku uzbrukums. Kiberapdraudējumi Lietuvā vairs nepieaug tikai teorētiski – tie kļūst par ikdienu, un lielākā problēma var būt nemaz ne tas, ka trūkst dārgas tehnikas. Lietuvai trūkst cilvēku, kuri prastu profesionāli pārvaldīt šo tehniku un reāli atvairīt sarežģītus uzbrukumus.

Lietuvas Aizsardzības ministrijas pasūtītais iespēju pētījums atklāja diezgan nepatīkamu ainu: trīs gadu laikā kiberdrošības studijas Lietuvā pabeiguši nedaudz vairāk nekā 400 speciālistu, tomēr pat 98 proc. darba devēju joprojām izjūt kompetenču trūkumu. Turklāt pētījumā konstatēta arī plaisa starp teorētisko sagatavotību un praktiskajām iemaņām.

Tas nozīmē, ka problēma nav tikai vienkāršs darbinieku skaits. Var būt simtiem diplomu, taču, ja sarežģīta incidenta laikā nav cilvēka, kurš saprot sistēmu no sākuma līdz beigām, prot pieņemt lēmumus laika spiediena apstākļos un kuram ir reāla pieredze, organizācija paliek neaizsargāta.

Viena augsta līmeņa speciālista izaudzināšana var izmaksāt aptuveni 200 tūkstošus eiro

Kiberdrošības jomā strādājošā uzņēmuma „Santa Monica Networks“ tehniskā centra vadītājs Arvīds Žvirblis uzsver, ka augsta līmeņa speciālists nerodas pēc vienām studijām vai dažiem sertifikātiem. Tam nepieciešama gadiem ilga prakse, darbs ar reāliem incidentiem, apmācības un pieredzējušu ekspertu palīdzība.

Pēc viņa aprēķiniem, viena patiešām augsta līmeņa kiberdrošības speciālista sagatavošana divu vai trīs gadu laikā var izmaksāt aptuveni 200 tūkstošus eiro. Šajā summā ietilpst apmācības, alga un nepieciešamie līdzekļi. Uzņēmumiem problēma ir arī tā, ka pēc šādas summas ieguldīšanas nav nekādas garantijas, ka izaudzinātais eksperts paliks strādāt Lietuvā – sasniedzot starptautisku līmeni, par viņu sāk konkurēt ārvalstu darba devēji.

Tieši tāpēc eksperts izvirza vienkāršu, taču neērtu jautājumu: ja šādas kompetences ir nepieciešamas ne tikai privātajiem uzņēmumiem, bet arī pašas valsts drošībai, vai to sagatavošanu var atstāt tikai uzņēmumu ziņā?

Valsts var iegādāties jaunāko programmatūru, serverus, tīkla aizsardzības sistēmas un citu tehniku, taču bez cilvēkiem, kuri patiešām saprot, ko dara, tehnoloģija pati par sevi nepasargā. Tas ir ļoti līdzīgi kā armijā – var būt moderna tehnika, taču tā zaudē lielu daļu savas vērtības, ja nav profesionāļu, kuri spēj to izmantot.

Trūkst ne tikai speciālistu – sāk trūkt arī cilvēku, kas varētu viņus apmācīt

Te rodas vēl viena problēma, par kuru runā daudz retāk. Lai sagatavotu vairāk augsta līmeņa speciālistu, ir vajadzīgi augsta līmeņa cilvēki, kuri varētu viņus mācīt. Bet, ja pieredzējušu ekspertu jau tā ir maz, veidojas savdabīgs noslēgts loks.

Pēc A. Žvirbļa teiktā, Lietuvā ir spēcīgi pasniedzēji un eksperti, taču viņu nepietiek tādam tempam, kāds tirgum šodien būtu nepieciešams. Kiberdrošības jomā situācija ir vēl sarežģītāka tāpēc, ka tehnoloģijas un uzbrukumu metodes mainās ļoti ātri. Tas, kas bija aktuāls pirms dažiem gadiem, šodien jau var būt nepietiekams.

Augsta līmeņa ekspertam pašam ir nepārtraukti jāmācās, jāseko jaunākajām uzbrukumu tehnikām, tehnoloģijām un aizsardzības metodēm. Tikai tad viņš var saglabāt kompetences latiņu un mācīt citus.

Vēl viens risks – ja īstu profesionāļu tirgū ir pārāk maz, viņu vietu var ieņemt cilvēki, kuri lieliski prot sevi pasniegt, taču viņu reālās zināšanas nav tik dziļas. Šādā gadījumā viss tirgus sāk pats sev nolaist latiņu – var likties, ka tiek sagatavoti augsta līmeņa speciālisti, lai gan reālās kompetences šo līmeni nesasniedz.

Tiek piedāvāts radikāls risinājums – dažu gadu laikā sagatavot 100 elites ekspertu

A. Žvirblis iesaka negaidīt desmitgadi, līdz problēma atrisināsies pati no sevis. Viņa ideja ir līdzās ilgtermiņa izglītības sistēmai izveidot intensīvu valsts atbalstītu programmu, kas divu vai trīs gadu laikā sagatavotu pirmo aptuveni 100 īpaši augsta līmeņa kiberdrošības speciālistu kodolu.

Tie nebūtu vēl vieni vispārēji kursi vai īsi semināri. Atlasītajiem cilvēkiem būtu jāmācās no labākajiem speciālistiem, tostarp no ekspertiem no ārvalstīm, vai arī jādodas uz vietām, kur šīs kompetences jau ir visaugstākajā līmenī. Mērķis ir īsā laikā pārnest uz Lietuvu starptautiska līmeņa zināšanas un praksi.

Aprēķins ir vienkāršs: ja viena augsta līmeņa speciālista sagatavošana maksā aptuveni 200 tūkstošus eiro, 100 cilvēku programmai būtu nepieciešami aptuveni 20 miljoni eiro. Valsts mērogā tā nav maza summa, tomēr tā būtu jāvērtē nevis salīdzinājumā ar parastu apmācību programmu, bet gan ar iespējama liela kiberincidenta sekām.

Vissvarīgākais ir tas, lai šie 100 cilvēki nebūtu galīgais mērķis. Viņi kļūtu par sākumu – speciālistiem, kuri pēc tam audzinātu citus. Vieni strādātu ar tehniskajiem incidentiem, citi – ar procesiem un stratēģiju, daļa pievērstos pasniegšanai. Tā valsts iegūtu nevis atsevišķus ekspertus, bet kodolu, kas sāktu vairot kompetenci.

Talantus tiek ierosināts meklēt jau skolā

Vēl ambiciozāka ideja ir sākt kiberdrošības talantu audzināšanu nevis universitātē, bet daudz agrāk. A. Žvirblis iesaka apsvērt specializētu elites ārpusskolas skolu, kurā talantīgākie un visvairāk motivētie jaunieši jau no 9.–10. klases varētu strādāt ar sarežģītākiem uzdevumiem un mērķtiecīgi gatavoties šai profesijai.

Pēc tam labākajiem jauniešiem varētu izveidot skaidru ceļu uz specializētu valsts kiberdrošības struktūrvienību. Tur viņi strādātu ar reāliem incidentiem, sensitīvām sistēmām, liela apjoma datiem un tehnoloģijām, kas privātajam sektoram ne vienmēr ir pieejamas.

Kā piemērs tiek minēts Izraēla, kur talantu meklēšana un sagatavošana tehnoloģiju un kiberdrošības jomā sākas jau skolas vecumā. Šādas programmas vēlāk kļūst par ceļu uz elitārām tehnoloģiju struktūrvienībām, bet to absolventi pāriet uz augstākā līmeņa tehnoloģiju uzņēmumiem un veido paši savus uzņēmumus.

Lietuvas mērķis būtu ļoti ambiciozs – kļūt par vienu no Eiropas kiberdrošības speciālistu kalvēm.

Mazai valstij tas varētu kļūt arī par ekonomisku priekšrocību. Augsta līmeņa kiberdrošības zināšanas ir viena no tām jomām, kur valsts izmērs nav tik svarīgs kā cilvēku kompetence. Nelielai valstij var būt ļoti spēcīga tehnoloģiskā bāze, ja tā spēj mērķtiecīgi izaudzināt cilvēkus.

Mākslīgais intelekts krāpniekiem jau ļauj paveikt vairāk un ātrāk

Kamēr Lietuva domā, kā izaudzināt vairāk speciālistu, otra puse nestāv uz vietas. Kibernoziedznieku arsenālā arvien svarīgāku lomu ieņem mākslīgais intelekts.

2025. gada kiberapdraudējumu analīzē, ko NKSC publicēja kopā ar starptautiskajiem partneriem, norādīts, ka MI jau ir kļuvis par ikdienas noziedznieku rīku. To izmanto, lai ātrāk savāktu informāciju par izvēlēto mērķi, veidotu pārliecinošākus krāpšanas scenārijus un meklētu sistēmu ievainojamības.

Tam ir vienas ļoti nopietnas sekas – ar tādu pašu cilvēku skaitu tagad var sarīkot vairāk un labāk pielāgotu uzbrukumu.

Ja iepriekš sarežģītam uzbrukumam bija nepieciešama liela profesionāļu komanda un daudz laika, tagad daļu darba var paveikt MI. Viens vai vairāki cilvēki var automatizēt izlūkošanu, tekstu veidošanu, krāpniecisku vēstuļu personalizēšanu un daļu tehnisko uzdevumu.

Tāpēc uzbrukumi var kļūt lētāki un masveidīgāki. Krāpnieciska vēstule vairs ne vienmēr būs uzrakstīta lauzītā valodā ar acīmredzamām kļūdām. Tā var būt pielāgota konkrētam uzņēmumam, darbiniekam vai pat viņa darba specifikai.

Tas nozīmē, ka vecais padoms „ja vēstulē ir daudz kļūdu, visticamāk, tie ir krāpnieki“ kļūst arvien mazāk uzticams.

Tehnoloģijas kļūst dārgākas, taču svarīgākais ierocis joprojām ir cilvēks

Ironiski, taču, jo vairāk darba pārņem mākslīgais intelekts, jo svarīgāki kļūst cilvēki, kuri saprot visu sistēmu. MI var paātrināt incidentu analīzi, automatizēt rutīnas uzdevumus un palīdzēt atklāt anomālijas, taču sarežģītās situācijās joprojām ir vajadzīgs cilvēks, kurš spēj saprast kontekstu, pieņemt lēmumu un izvērtēt sekas.

Tāpēc kiberdrošības speciālistu trūkums šodien vairs nav tikai IT uzņēmumu personāla problēma. Ģeopolitiskās spriedzes laikā tas kļūst par valsts drošības jautājumu.

Elektrotīkli, slimnīcas, bankas, valsts reģistri, sakaru sistēmas, transports un daudzi citi ikdienā gandrīz nemanāmi pakalpojumi ir atkarīgi no digitālās infrastruktūras. Ja tā nedarbojas, problēma ļoti ātri no datora ekrāna pārceļas uz reālo dzīvi.

Tieši tāpēc A. Žvirblis kiberdrošību salīdzina ar citām aizsardzības spējām. Valstij nepietiek iegādāties lidmašīnas vai tankus – ir vajadzīgi cilvēki, kuri spētu tos izmantot. Kibertelpā darbojas tieši tas pats noteikums: jaunākā iekārta bez augsta līmeņa speciālistiem var būt tikai ļoti dārgs metāla un programmatūras koda kopums.

Un tieši šeit Lietuvai nākas izdarīt nepatīkamāko izvēli – ieguldīt miljonus cilvēkos tagad vai riskēt samaksāt daudz lielāku cenu tad, kad nopietns kiberuzbrukums jau būs sācies.