Ieraudzījāt naudas žūksni pie bankomāta? Labāk neaiztieciet – šāds „atradums“ var beigties ar tukšu maku

Iedomājieties pavisam parastu situāciju. Jūs iznākat no veikala, rokā turat maisiņu ar pārtiku, varbūt tikko izņēmāt skaidru naudu no bankomāta. Apkārt cilvēki steidzas, kāds runā pa tālruni, kāds stāv rindā pie depozīta automāta, stāvvietā pīkst automašīna. Un pēkšņi uz zemes pamanāt naudu. Nevis vienu monētu vai piecu eiro banknoti, bet kārtīgu žūksnīti.

Pirmā doma parasti ir ļoti cilvēciska: „Kāds to pazaudēja.“ Otrā – vēl cilvēcīgāka: „Bet ja nu te tiešām ir daudz?“ Trešā doma jau ir atkarīga no cilvēka sirdsapziņas: viens vēlēsies aiznest atradumu uz veikala informācijas nodaļu vai policiju, cits vismaz uz mirkli padomās, ka varbūt viņam ir paveicies.

Tieši šis mirklis krāpniekiem ir vajadzīgs. Jo uz ielas nolikts naudas žūksnis ne vienmēr ir pazaudēts. Dažkārt tas ir slazds. Un tas, kurš to paceļ, dažu minūšu laikā var kļūt nevis par laimīgu atradēju, bet par cilvēku, no kura izvilina viņa paša naudu.

Kāpēc uz zemes guļoša nauda var būt slazds

Krāpniekiem patīk vietas, kur cilvēki mēdz būt ar skaidru naudu vai tikko kārtojuši naudas lietas. Tās ir bankomātu un banku filiāļu apkārtnes, tirdzniecības centru ieejas, tirgi, autoostas, automašīnu stāvvietas. Tur cilvēks bieži ir izklaidīgs: pārbauda maku, skaita pirkumus, meklē automašīnas atslēgas, runā pa tālruni vai domā par pavisam citām lietām.

Vecais triks darbojas pavisam vienkārši. Krāpnieki nomet uz zemes naudas žūksni, dažkārt to speciāli novietojot tā, lai cilvēks to pamanītu. Žūksnis var izskatīties pārliecinoši: virspusē īstas banknotes, iekšpusē papīrs, laikraksti vai sīkas banknotes. Cilvēks pieliecas, paceļ, vēl nepaspēj kārtīgi saprast, ko tur rokā, un tad sākas izrāde.

No malas pienāk nepazīstams cilvēks. Viņš uzvedas tā, it kā arī pats tikko būtu pamanījis atradumu. Dažkārt saka: „Oho, te ir nauda. Varbūt sadalām?“ Dažkārt tēlo godīgu cilvēku: „Jānes uz policiju, bet varbūt sarunājam citādi.“ Dažkārt uzreiz sāk izdarīt spiedienu: „Es redzēju, ka tu pacēli, tagad vairs neizspruksi.“

Krāpnieka mērķis ir viens – neļaut cilvēkam mierīgi padomāt. Viņi runā ātri, pienāk pārāk tuvu, rada spriedzi, biedē ar policiju, apsūdz negodīgumā vai piedāvā „ātri vienoties“. Kad cilvēks apjūk, viņu ir daudz vieglāk pamudināt pieņemt lēmumu, ko normālos apstākļos viņš nekad nepieņemtu.

Pēc dažām minūtēm parādās „naudas īpašnieks“

Parasti otrā darbība sākas tad, kad cilvēks jau ir iesaistīts spēlē. Viņš, iespējams, piekrita sadalīt „atradumu“, varbūt tur naudu rokā, varbūt vienkārši mēģina izkļūt no nepatīkamās situācijas. Tad parādās vēl viena persona – šķietamais naudas īpašnieks.

Viņš ierodas satraukts, dusmīgs vai ļoti pārliecinoši noraizējies. Jautā, vai neviens nav redzējis naudas žūksni. Pirmais krāpnieks pēkšņi kļūst par „liecinieku“ un saka: „Lūk, šis cilvēks to pacēla.“ Ja pirms tam vēl bija runas par dalīšanu, situācija kļūst vēl nepatīkamāka. Upuris jūtas iedzīts stūrī.

Šķietamais īpašnieks sāk pieprasīt atdot naudu. Tad paziņo, ka summa bijusi lielāka. Piemēram, žūksnī it kā bijuši nevis daži simti, bet tūkstotis vai pat vairāk. Sākas apsūdzības: „Tu daļu paturēji“, „Es izsaukšu policiju“, „Te viss ir nofilmēts“, „Tu nozagi“.

Daļa cilvēku šādā situācijā sāk panikot. Īpaši gados vecāki cilvēki vai tie, kuri nevēlas nekādus konfliktus. Viņiem šķiet, ka vieglāk ir atdot savu naudu un pēc iespējas ātrāk aiziet, nekā skaidroties ar diviem agresīviem nepazīstamiem cilvēkiem. Tā krāpnieki arī uzvar. Viņi ne vienmēr naudu atņem ar spēku. Bieži cilvēks pats to pasniedz, lai tikai beigtos spiediens.

Kāpēc nedrīkst aiztikt pat „no labas sirds“

Daudzi teiktu: „Bet es taču to neņemtu sev, es aiznestu uz policiju.“ Izklausās skaisti, taču problēma ir tā, ka krāpniekiem nav svarīgi, kādi bija jūsu nodomi. Viņiem pietiek ar to, ka jūs pieskārāties naudai un jau esat daļa no šī stāsta. No šī brīža jūs var apsūdzēt, izdarīt uz jums spiedienu, biedēt, rādīt uz jums ar pirkstu kā uz cilvēku, kurš „pacēla svešu naudu“.

Tāpēc drošākais risinājums ir pavisam vienkāršs: ja uz zemes pamanāt aizdomīgu naudas žūksni, neaiztieciet to. Īpaši, ja tas notiek pie bankomāta, tirdzniecības centrā, stāvvietā vai vietā, kur apkārt dīvaini rosās cilvēki. Varat atkāpties, apskatīties apkārt, paziņot apsardzei, veikala darbiniekam vai policijai. Ja vēlaties, varat no droša attāluma nofotografēt šo vietu, taču labāk neņemt atradumu rokās.

Ja kāds blakus sāk mudināt: „paceliet“, „paskatieties, cik tur ir“, „sadalām“, tā jau ir sarkanā karoga zīme. Godīgs cilvēks parasti nespiež nepazīstamu cilvēku dalīties naudā ielas vidū. Bet krāpnieks tieši cenšas panākt, lai jūs rīkotos ātri un nepārdomāti.

Ko darīt, ja naudu jau esat pacēlis

Ja tā ir noticis, pats svarīgākais – neiesaistīties nekādās sarunās par vienošanos. Neejiet malā kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, nesēdieties automašīnā, nedaliet naudu, neizrādiet savu maku, bankas kartes vai dokumentus. Nav svarīgi, ko viņi saka: „Mēs tikai parunāsim“, „Te ātri visu atrisināsim“, „Policija nav vajadzīga.“ Tieši policija vai apsardze šādās situācijās ir vajadzīga.

Vislabāk skaļi pateikt: „Izsauksim policiju“ vai „Es iešu pie apsardzes.“ Un doties tur, kur ir cilvēki, kameras un darbinieki. Krāpniekiem nepatīk publicitāte. Viņu plāns darbojas tad, kad upuris apjūk, paliek viens un sāk kaulēties.

Ja pie jums pienāk šķietamais īpašnieks un apsūdz, ka trūkst naudas, nestrīdieties ar viņu uz ielas. Sakiet, ka visu risināsiet tikai policijas klātbūtnē. Ja cilvēks patiešām ir īpašnieks, viņam nevajadzētu baidīties no oficiāla risinājuma. Ja tas ir krāpnieks, visticamāk, viņš ļoti ātri zaudēs vēlmi turpināt izrādi.

Īpaši brīdiniet vecākus un vecvecākus

Šāda krāpšana ir bīstama nevis tāpēc, ka tā būtu ļoti sarežģīta. Gluži pretēji – tā ir vienkārša, tāpēc arī iedarbojas. Cilvēks ierauga naudu, apjūk, izjūt vainas apziņu, nobīstas no konflikta, bet krāpnieki to izmanto.

Vecāki cilvēki bieži ir pieklājīgāki, vairāk baidās no policijas, nemīl troksni un vēlas visu atrisināt „cilvēcīgi“. Tieši tāpēc ir vērts ar vecākiem vai vecvecākiem par to aprunāties jau iepriekš. Nevis biedējot, bet pavisam vienkārši: ja atradīsi naudu uz zemes – neaiztiec. Ja kāds piedāvā dalīties – ej prom. Ja izdara spiedienu – izsauc policiju vai dodies pie apsardzes.

Tas pats attiecas arī uz bērniem un pusaudžiem. Viņi var nodomāt, ka ir atraduši „veiksmi“, īpaši, ja uz zemes guļ lielāka summa. Taču uz ielas nauda reti parādās gluži tāpat vien, un krāpnieki lieliski zina, kā izmantot ziņkārību.

Īsta bagātība nesākas ar atrastu naudu

Internetā dažkārt mēdz teikt, ka atrasta nauda pievelk veiksmi, ka tā jāpaņem, jāieliek makā vai jāveic kāds rituāls. Taču reālajā dzīvē daudz svarīgāks par mistiku ir skaidrs prāts. Ne katrs atradums ir dāvana. Daži atradumi ir āķis.

Ja vēlaties pasargāt savu naudu, vispirms sargājiet savu mieru. Krāpnieki visbiežāk uzvar nevis tāpēc, ka būtu ļoti gudri, bet tāpēc, ka piespiež cilvēku rīkoties baiļu, kauna vai steigas ietekmē. Tiklīdz jūtat, ka jūs spiež ātri pieņemt lēmumu, kaut ko slēpt, doties malā vai „vienoties bez policijas“, ir vērts apstāties.

Pamanījāt naudu uz zemes? Paietiet tai garām vai paziņojiet atbildīgajiem cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka esat vienaldzīgs. Tas nozīmē, ka neļaujat sevi iesaistīt svešā spēlē.

Dažkārt visdārgākais lēmums ir pieliekties. Bet drošākais – vienkārši doties tālāk.