Daži cilvēki uzkrauj savas bēdas citiem: kā pasargāt sevi, lai pēc sarunas nejustos izsmelts

Ir cilvēki, pēc sarunas ar kuriem gribas nevis kafiju, bet klusumu. Šķiet, saruna ilga vien desmit minūtes – pie veikala, darbā, autobusā vai pa tālruni, – bet pēc tās galvā paliek svešas slimības, sūdzības, dusmas, bailes un aizvainojumi. Jūs atgriežaties mājās un jūtaties tā, it kā kāds būtu uzmetis uz pleciem smagu maisu.

Agrāk cilvēki šādas situācijas sauca par „sliktās enerģijas nodošanu“, „ļaunās acs iedarbību“ vai pat „svešu bēdu uzkraušanu“. Šodien to var izskaidrot piezemētāk: daži cilvēki neprot tikt galā ar savu satraukumu un emocijām, tāpēc izgāž tās uz tuvākā klausītāja.

Un viņi ne vienmēr to dara ļaunprātīgi. Dažkārt cilvēkam patiešām ir grūti. Bet, ja pēc katras sarunas ar viņu jūtaties sliktāk, ir vērts aizdomāties – varbūt jūs vairs nepalīdzat, bet vienkārši kļūstat par svešu problēmu atkritumu tvertni.

Kāpēc pēc dažām sarunām kļūst grūti

Ir cilvēki, kuri, runājot par savām problēmām, neapzināti iesaista otru cilvēku tādā pašā stāvoklī. Viņi ļoti sīki stāsta, kur sāp, kādi izmeklējumi ir slikti, kas viņus ir aizvainojis, kā viss neizdodas, kā visi apkārtējie ir vainīgi. Ja esat jūtīgāks cilvēks, šādu sarunu ietekmi varat sajust diezgan ātri.

Jūs noklausāties par svešu slimību – un vakarā jau sākat pārbaudīt, vai jums nesāp tajā pašā vietā. Jūs noklausāties garu stāstu par konfliktu ģimenē – un pats kļūstat aizkaitināts. Cilvēks aizgāja, nolika klausuli vai devās savās gaitās, bet viņa satraukums palika pie jums.

Tas nenozīmē, ka kāds mistiski „nodeva slimību“. Visbiežāk tas ir emocionāls nogurums. Mūsu ķermenis un prāts dažkārt ļoti ātri reaģē uz svešu spriedzi, īpaši, ja tajā brīdī paši esam noguruši, neizgulējušies vai mums ir pašiem savas rūpes.

Robežas nav nepieklājība

Daudzi cilvēki neuzdrošinās pārtraukt šādu sarunu, jo baidās izskatīties nejūtīgi. Īpaši, ja runā vecāks radinieks, kaimiņiene, māte, kolēģe vai paziņa, kas „tikai grib izrunāties“. Taču šeit ir svarīgi saprast vienu lietu: uzklausīt cilvēku ir labi, bet tas nenozīmē, ka jums ir jāuzsūc viss viņa smagums.

Ja saruna sāk nogurdināt, varat pavisam vienkārši pateikt:

„Es saprotu, ka tev ir grūti, bet man tagad ir pārāk grūti klausīties par slimībām.“

Vai arī:

„Parunāsim par kaut ko mierīgāku, jo šādas tēmas mani ļoti satrauc.“

Tā nav rupjība. Tā ir normāla pašsaglabāšanās. Ja cilvēks jūs ciena, viņš sapratīs. Ja nesaprot un turpina liet to pašu, jums ir tiesības sarunu beigt. Dažkārt pietiek pateikt, ka jums jāiet, ka piezvanīsiet vēlāk, vai vienkārši mainīt tēmu.

Vissvarīgākais – neļauties vainas izjūtai. Jūs neesat slikts cilvēks tikai tāpēc, ka nevarat katru dienu klausīties svešās nelaimēs.

Kā nomest svešo smagumu

Pēc šādas sarunas palīdz vienkāršas lietas. Nomazgājiet seju ar aukstu ūdeni, izejiet uz īsu pastaigu, izvēdiniet telpu, ieslēdziet mierīgu mūziku, pārģērbieties. Tas var šķist sīkums, bet palīdz ķermenim saprast: saruna ir beigusies, svešās emocijas nepaliek ar jums.

Varat pie sevis nodomāt: „Tā nav mana nasta.“ Dažkārt šis teikums ir ļoti nepieciešams. Nevis tāpēc, lai kļūtu vienaldzīgi, bet lai nesāktu dzīvot citu cilvēku satraukumā.

Protams, ja pēc sarunām bieži izjūtat fiziskus simptomus, trauksmi vai spriedzi, ir vērts vairāk parūpēties par sevi. Dažkārt tā ir zīme, ka esat pārguris vai pārāk daudz ļaujat citiem izmantot jūsu pacietību.

Jums nav jānes katra bēda

Līdzjūtība ir svarīga, bet tā nedrīkst pārvērsties par sevis izsmelšanu. Jūs varat atbalstīt cilvēku, bet jums nav jābūt par pastāvīgu viņa sūdzību klausītāju. Varat būt labs, bet jums nav jāļauj katram izgāzt uz jums visas savas dusmas, slimības un bailes.

Daži cilvēki pēc sarunas atstāj siltumu. Citi atstāj smagumu. Un, ja šis smagums atkārtojas pastāvīgi, ir vērts nevis meklēt rituālus, bet ļoti skaidri novilkt robežas.

Dažkārt labākā aizsardzība pret svešām bēdām ir vienkāršs teikums: „Es tevi dzirdu, bet nevaru visu nest tavā vietā.“

Un tā nav aukstums. Tas ir veselīgs veids, kā saglabāt mieru pasaulē, kurā katram ir savas rūpes.