Pēc ēšanas sāk trīcēt rokas: ķermenis var prasīt nevis saldumu, bet citu ritmu

Pusdienas ir beigušās, šķīvis pastumts malā, bet patīkama sāta vietā pēkšņi parādās savāds nemiers. Pirksti it kā viegli trīc, galvā kļūst nedaudz miglaini, gribas pēc iespējas ātrāk kafiju, cepumu vai vismaz dažas konfektes no atvilktnes. Tajā brīdī šķiet skaidrs: organismam trūkst cukura.

Tomēr roku trīcēšana pēc ēšanas ne vienmēr nozīmē, ka vajadzīgs vēl viens salds kumoss. Dažkārt tieši ļoti salds vai steigā apēsts ēdiens kļūst par šo īso amerikāņu kalniņu braucienu: sākumā paceļ, bet drīz vien atstāj vēl izsalkušāku, nogurušāku un aizkaitinātāku.

Cilvēku mulsina tas, ka nepatīkamā sajūta rodas nevis tukšā dūšā, bet pēc pusdienām vai vakariņām. Galu galā tu tikko ēdi. Tomēr ķermenim svarīgi ir ne tikai tas, vai šķīvis bija pilns, bet arī tas, kādā ritmā mēs ēdām, no kā sastāvēja maltīte, cik daudz laika pagājis kopš iepriekšējās ēdienreizes un kā mēs tajā brīdī dzīvojam – steigā, neizgulējušies vai saspringti.

Kad pusdienas tiek apēstas ātrāk, nekā ķermenis paspēj to saprast

Bieža aina darbā: līdz sapulcei palikušas desmit minūtes, tāpēc pusdienas tiek apēstas pie ekrāna. Smalkmaizīte, baltie rīsi, salds dzēriens, varbūt vēl deserts „lai būtu enerģija“ – sāta sajūta iestājas ātri, bet neilgst. Organisms saņem daudz viegli uzsūcamu ogļhidrātu, glikozes līmenis asinīs var strauji paaugstināties, bet vēlāk pazemināties.

Šādas svārstības daži cilvēki izjūt ļoti fiziski: parādās vājums, svīšana, sirdsklauves, aizkaitināmība, kļūst grūtāk koncentrēties. Roku trīcēšana var būt viens no signāliem, taču tikai pēc tās vien cēloni noteikt nevar. Ķermenis nav telefons, kas visiem vienlaikus rāda vienu un to pašu paziņojumu.

Šajā lokā īpaši viegli iekļūt tad, ja rīts sācies tikai ar kafiju, brokastis bijušas simboliskas, bet pirmā nopietnā ēdienreize ir jau krietni vēlāk dienas gaitā. Tad pusdienas tiek ieturētas ļoti izsalkušiem un parasti pārāk ātri. Saldums uz brīdi uzlabo pašsajūtu, bet vēlāk var pastiprināt vēlmi atkal kaut ko uzkost – nevis tāpēc, ka cilvēkam trūktu gribasspēka, bet tāpēc, ka dienas ritms ķermeni atstājis bez mierīga atbalsta.

Vienāds ēšanas grafiks neder visiem, tomēr daudziem palīdz vienkārša lieta: nepieļaut, ka izsalkums pieaug līdz līmenim, kad lēmumus mūsu vietā pieņem trīcošās rokas. Regulārākas, ne pārāk lielas ēdienreizes un mazāk haosa starp tām bieži ir lietderīgākas nekā mēģinājums katru sliktas pašsajūtas brīdi nodzēst ar saldu uzkodu.

Pēc ēšanas sāk trīcēt rokas: ķermenis var prasīt nevis saldumu, bet citu ritmuAttēls: Unsplash / Vitaly Gariev

Problēma var būt nevis cukurs, bet tas, kā pietrūka uz šķīvja

Pēc ēšanas enerģija saglabājas stabilāka, ja maltītē ir ne tikai produkti, kas ātri sniedz enerģiju, bet arī olbaltumvielas, šķiedrvielas un tauki. Vienkārši sakot, viena smalkmaizīte vai bļodiņa ar saldām pārslām pabaro ķermeni citādi nekā pilnvērtīgāka maltīte ar olām, zivīm, pākšaugiem, biezpienu, dārzeņiem, pilngraudu produktiem vai sauju riekstu.

Te nevajag katras pusdienas pārvērst par matemātikas uzdevumu. Pietiek paskatīties uz šķīvi un pajautāt, vai tajā ir kaut kas tāds, kas sniegs sāta sajūtu ilgāk par divdesmit minūtēm. Ja pusdienas sastāv tikai no ātrajiem ogļhidrātiem un starp ēdienreizēm vēl parādās salda kafija, ķermenis var justies tā, it kā visu laiku brauktu pa pilsētu, spiežot un atlaižot akseleratoru.

Vecākiem tas ir pazīstams arī saistībā ar bērniem: pēc saldas uzkodas bērns uz brīdi šķiet enerģijas pilns, bet pēc kāda laika kļūst aizkaitināms, noguris vai atkal lūdz ēst. Līdzīgi notiek arī ar pieaugušajiem, tikai mēs to biežāk nosaucam par „smagu pēcpusdienu“ un mēģinām glābt ar vēl vienu kafijas tasi. Senioriem, cilvēkiem, kuri strādā fizisku darbu, kā arī tiem, kuru diena sākas agri, regularitāte var būt īpaši svarīga.

Tomēr nav vērts sevi rāt, ja pēc pusdienām gribas ko saldu. Dažkārt tas vienkārši ir ieradums, dažkārt – prieks, bet dažkārt zīme, ka iepriekš ēdām par maz vai pārāk steidzoties. Būtība nav aizliegt desertu, bet neļaut tam kļūt par vienīgo veidu, kā tikt galā ar pašsajūtas pasliktināšanos.

Pie galda līdzi paņemam arī miega trūkumu un spriedzi

Rokas var trīcēt ne tikai tāpēc, kas bijis uz šķīvja. Ja neesam izgulējušies, ilgstoši dzīvojam spriedzē, esam pārdozējuši kafiju vai enerģijas dzērienus, ķermenis kļūst jutīgāks. Tad pat parasts pēcpusdienas nogurums var būt jūtams stiprāk, bet steigā apēsts ēdiens tikai uzklāj vēl vienu slāni jau nogurušajai nervu sistēmai.

Darbiniekam, kurš pusdieno starp zvaniem, ir grūti sev pateikt „ēdīšu lēnāk“ – dažkārt tam vienkārši nav apstākļu. Arī otra puse ir skaidra: darba devējiem un ēdināšanas vietām, kas cilvēkiem atvēl tikai dažas minūtes, lai paēstu, nevajadzētu brīnīties, ka pēcpusdienā palielinās kafijas, saldo uzkodu un izsīkuma daudzums. Pārtraukums nav greznība, ja pēc tā cilvēkam vēl vairākas stundas ir normāli jādomā un jāstrādā.

Ja šāda sajūta atkārtojas, ir vērts dažas dienas mierīgi pavērot savu ritmu: kad tiek ēsts, kas tiek apēsts, cik daudz kafijas tiek izdzerts, vai brokastis vispār bija, kā gulēts. Dažkārt, tikai padarot pusdienas sātīgākas un apsēžoties pie tām vismaz uz piecpadsmit minūtēm bez ekrāna, pēcpusdiena kļūst pamanāmi mierīgāka. Bet, ja trīcēšanu pavada izteikts vājums, ģībšanas sajūta, apjukums, sāpes krūtīs, elpas trūkums, tā atkārtojas bieži vai cilvēkam ir cukura diabēts un viņš lieto glikozes līmeni ietekmējošus medikamentus, vilcināties nevajadzētu – noteikti jāvēršas pie mediķiem.

Šādos gadījumos nevajag pašam minēt, vai tas ir „tikai cukurs“. Līdzīgus simptomus var izraisīt dažādi cēloņi, tāpēc ārsta izvērtējums palīdz ne tikai rast atbildi, bet arī izvairīties no ieraduma katru satraucošo signālu remdēt ar konfekti.

Pēc ēšanas ķermenis dažkārt neprasa vēl vienu desertu – tas prasa mazāk steigas, sātīgākas brokastis, kārtīgākas pusdienas un pārtraukumu, kura laikā vismaz uz brīdi nav jāskrien. Konfekte var būt patīkama izvēle, taču tai nevajadzētu kļūt par atbildi uz katru trīcošu pēcpusdienu.