Komposts izdala skābu smaku: virtuves pārpalikumi parādīja, kā tajā ir par daudz

„Atvēru kompostētāju, bet smaka tāda, it kā es būtu atstājis pārtikas atkritumus rūgt spainī,” – tā dārzā visbiežāk sākas nepatīkams atklājums. Vēl vakar šķita, ka visu darāt pareizi: kartupeļu mizas, kafijas biezumi, ābola serdīte, nopļauta zāle – taču tas taču arī ir komposts. Tomēr zemes un meža zemsedzes smakas vietā sagaida skāba, smaga, dažkārt pat skābētus kāpostus atgādinoša smaka.

Šāda smaka nav tikai sīkums, kas vienkārši „jāpacieš”. Tā liecina, ka komposta kastē vai kaudzē ir mainījies līdzsvars: atkritumi vairs ne tik daudz sadalās labā kompostā, cik sāk rūgt bez gaisa. Visbiežāk vainīgi ir tie paši pavisam nevainīgie virtuves pārpalikumi, kurus dāsni saberam, domājot, ka dabai der viss.

Labā ziņa ir tā, ka skābu kompostu parasti var sakārtot bez dārgiem līdzekļiem un nesākot visu no jauna. Ir tikai jāsaprot, kā tajā ir sakrājies par daudz un kā, gluži pretēji, acīmredzami pietrūkst.

Nepatīkama smaka sākas ar pārāk mitru slāni

Virtuves atkritumi paši par sevi ir mitri. Dārzeņu mizas, augļu pārpalikumi, tējas maisiņi, kafijas biezumi un īpaši daudz ūdens saturoši pārtikas atkritumi ātri salīp blīvā slānī. Ja tiem vēl virsū nonāk jauna zaļās zāles vai lapu porcija, komposta iekšienē sāk trūkt gaisa.

Tad ierastās sadalīšanās vietā sākas anaerobs process – atkritumus sadala mikroorganismi, kuriem skābeklis nav vajadzīgs. Tieši viņi arī rada šo skābo, aso smaku. Cilvēks to sajūt, tiklīdz nedaudz atver vāku, bet komposta iekšpuse bieži ir tumša, lipīga un saspiesta kā slapjš paklājs.

Problēma reti rodas viena banāna mizas vai vienas tasītes kafijas biezumu dēļ. Tā uzkrājas pamazām, kad vairākas nedēļas kompostētājā nonāk gandrīz tikai „zaļā” masa – mitri virtuves atkritumi un svaigi augi. No augšas kaudze var izskatīties pavisam kārtīga, taču dziļāk tā vairs neelpo.

Kompostam trūkst nevis brīnumainu piedevu, bet sausa „pakaiša”

Skābi smaržojošs komposts visbiežāk prasa brūnu, sausu materiālu. Tie var būt sausas lapas, sasmalcināti zariņi, salmi, nemirdzošs, nepārklāts kartons, saplēsts papīrs vai nelielā daudzumā zāģu skaidas. Šāds materiāls uzsūc lieko mitrumu un starp atkritumiem atstāj nelielas gaisa spraugas.

Praktiskais noteikums ir vienkāršs: pēc katras lielākas virtuves atkritumu porcijas uzberiet sausā materiāla slāni. Nav nepieciešams to precīzi svērt vai mērīt. Svarīgākais ir, lai mizas un biezumi netiktu atstāti kā atsevišķa mitra putra, bet tiktu apsegti un viegli sajaukti ar sauso materiālu.

Vienkārša kartona uzmešana virsū ne vienmēr atrisinās problēmu, ja apakšā jau ir izveidojies mitrs, saspiests slānis. Šādā gadījumā kompostu ir vērts uzmanīgi apmaisīt ar dakšām vai aeratoru, paceļot materiālu no apakšas uz augšu. Iemaisot sausas lapas vai sasmalcinātu kartonu, smakai nevajadzētu pazust tajā pašā minūtē, taču dažu dienu laikā situācija parasti sāk mainīties.

Komposts izdala skābu smaku: virtuves pārpalikumi parādīja, kā tajā ir par daudzAttēls: Pexels / Robbi F

Kāpēc vieni kompostētāji smird, bet citi pieņem tās pašas mizas

Mazā, slēgtā kompostētājā līdzsvaru zaudēt ir vieglāk nekā lielā, labi koptā kaudzē. Tajā bieži ik dienu tiek iemests nedaudz, taču gandrīz vienmēr viena un tā paša veida atkritumi: vakariņu pārpalikumi, augļu mizas, kafijas biezumi. Sausu lapu maiss tikmēr paliek kaut kur dārza stūrī, jo šķiet, ka tās būs vajadzīgas tikai rudenī.

Ģimenēm ar bērniem virtuves atkritumi sakrājas ātri, tāpēc gribas tos pēc iespējas ātrāk iznest. Strādājošam cilvēkam bieži nav laika katru otro vakaru atvērt kompostētāju un visu sajaukt. Senioriem var būt grūti pacelt smagāku vāku vai apmaisīt piesūkušos kaudzi. Tāpēc problēma nav slinkums – kompostēšanai vienkārši nepieciešams neliels, bet pastāvīgs ieradums turēt sausu materiālu tuvumā.

Ietekme ir arī laikapstākļiem. Pēc lietainām nedēļām atklāts vai slikti nosegts komposts saņem papildu ūdeni, bet vasaras karstumā virtuves atkritumi sāk sadalīties īpaši strauji. Tāpēc pat labi funkcionējošam kompostētājam dažkārt nepieciešama lielāka uzmanība: jāpārbauda, vai tā saturs neatgādina slapju masu, un laikus jāiemaisa sausas piedevas.

No virtuves pārpalikumiem nav jābaidās, taču tos nedrīkst atstāt vienus

Kafijas biezumi, augļu un dārzeņu pārpalikumi ir vērtīga komposta daļa. Tie nodrošina vielas, kas vēlāk bagātina augsni, tāpēc būtu žēl tos izmest sadzīves atkritumu konteinerā tikai tāpēc, ka baidāties sabojāt kompostu. Problēma sākas tad, kad šie atkritumi kļūst par gandrīz vienīgo kompostētāja uzturu.

Ja smaka jau ir izteikta, vispirms vairs nelieciet jaunu mitrās masas porciju tajā pašā vietā. Izmaisiet vecāko slāni, pieberiet sausas lapas, sasmalcinātu kartonu vai salmus un ļaujiet kompostam atgūties. Ja saturs ir ļoti mitrs, uz kādu laiku var atstāt vāku pusvirus, bet tikai tad, kad nelīst, jo pilnībā neaizsargāts komposts pēc lietus var atkal pārmirkt.

Ir vērts padomāt arī par vienkāršu kārtību virtuvē: blakus pārtikas atkritumu spainītim novietot kasti saplēstam kartonam vai papīram. Tad, dodoties uz dārzu, abi materiāli nonāk tur kopā. Tā ir neliela darbība, taču tā pasargā no situācijas, kad pēc dažām nedēļām ar riebumu jāatver smirdīgs kompostētājs un jādomā, vai nebūtu labāk visu aizvest.

Skāba smaka kompostā nav zīme, ka virtuves pārpalikumi tam neder. Tā ir zīme, ka dzīvai, strādājošai kaudzei pietrūcis gaisa un sausuma. Kad mitrās mizas pavada sauja lapu vai kartona, kompostētājs atkal sāk darboties tā, kā vajadzētu – klusi, bez smakas un ar solījumu, ka pēc kāda laika no tā atgriezīsies nevis atkritumi, bet laba zeme.