Rupjš cilvēks gaida jūsu dusmas: 3 frāzes, kas viņu izsit no līdzsvara

Rupjība visbiežāk pārsteidz nevis tad, kad esam gatavi atbildēt. Tā parādās pie kases, darbā, ģimenes tikšanās laikā, komentārā pie galda vai sarunā, kas līdz tam šķita pavisam normāla. Cilvēks pasaka kaut ko dzēlīgu, noniecinošu vai vienkārši necieņpilnu, bet jūs uz dažām sekundēm sastingstat.

Un tieši ar šīm dažām sekundēm viņam bieži vien pietiek.

Viens cilvēks saka: „Tu taču neko nesaproti“, cits nomurmina: „Kāpēc tu atkal tik jūtīgi reaģē?“, trešais izsmej jūsu izskatu, darbu, vecumu, naudu vai izvēles. No pirmā acu uzmetiena tas var izskatīties pēc nevainīga komentāra. Taču iekšēji tas atstāj nepatīkamu sajūtu: it kā jūs tikko būtu nostādīti zemāk, bet jums vēl būtu jāizliekas, ka viss ir kārtībā.

Psihologi bieži uzsver: uz rupjību nav obligāti jāatbild ar rupjību. Taču tas nenozīmē, ka ir jāklusē. Klusēšana dažiem cilvēkiem kļūst par atļauju to pašu atkārtot vēlreiz.

Dažkārt labākā atbilde ir īsa, mierīga frāze, kas liek cilvēkam sadzirdēt savus vārdus.

„Atvainojiet, vai jūs varētu atkārtot?“

Šī ir viena no spēcīgākajām frāzēm, jo tā nepalielina konfliktu, bet aptur sarunu. Jūs neuzbrūkat, nekliedzat, neattaisnojaties. Jūs vienkārši lūdzat cilvēkam atkārtot to, ko viņš tikko pateica.

Un pēkšņi rupjam cilvēkam vairs nav tik ērti.

Daudzi aizvainojoši komentāri iedarbojas tikai tad, kad tie tiek ātri izteikti, it kā garāmejot. Cilvēks sagaida, ka jūs apjuksiet, apklusīsiet vai sāksiet aizstāvēties. Taču, kad jūs lūdzat atkārtot, viņam savi vārdi vēlreiz skaļi jāizrunā. Tagad tie vairs neskan kā „jociņš“, bet gan kā skaidra izvēle.

Ja cilvēks kaut ko pateicis nepārdomāti, šī frāze dod viņam iespēju atkāpties: „Nē, es negribēju to tā pateikt.“ Dažkārt ar to arī pietiek. Viņš pats saprot, ka ir pārkāpis robežu.

Bet, ja viņš atkārto to tikpat rupji, tad jūs jau zināt, ka tas nav nejaušs gadījums. Tā ir apzināta necieņpilna uzvedība.

Šī frāze ir īpaši piemērota darbā, ģimenē vai publiskā situācijā, kur nevēlaties sarīkot scēnu, bet arī nevēlaties tikt pazemots.

„Vai jūs gribējāt mani aizvainot?“

Šis jautājums iedarbojas vēl tiešāk. Tas izceļ virspusē to, ko rupjš cilvēks bieži cenšas paslēpt aiz vārdiem „es tikai jokoju“, „neuztver personīgi“ vai „tu pārāk jūtīgi reaģē“.

Kad jūs jautājat: „Vai jūs gribējāt mani aizvainot?“, cilvēkam ir jāizdara izvēle. Vai viņš atzīst, ka patiešām gribēja aizvainot? Vai arī mēģina izskaidrot savus vārdus? Abos gadījumos sarunas kontrole vairs nav viņa rokās.

Svarīgi ir šo frāzi pateikt mierīgi. Ne ar dusmām, ne ar izsmieklu, ne uzbrūkot. Jo mierīgāk tā skan, jo spēcīgāka tā kļūst.

Piemēram, ja kāds saka: „Nu, ar tavu prātu te būtu grūti“, var atbildēt: „Vai jūs gribējāt mani aizvainot?“ Un tad pagaidīt. Neaizpildīt klusumu. Nekā neskaidrot. Nejokot. Ļaut cilvēkam pašam saskarties ar saviem vārdiem.

Ļoti bieži pēc šāda jautājuma rupjība sāk atkāpties. Jo cilvēks gaidīja emocionālu reakciju, bet saņēma spoguli.

„Vai jums viss ir kārtībā?“

No pirmā acu uzmetiena šī frāze skan maigāk, taču tā var būt ļoti iedarbīga. Tā ne tikai aptur rupjību, bet arī pārvērš uzmanību no jums uz cilvēka uzvedību.

Kad kāds pasaka kaut ko nepatīkamu, tā vietā, lai aizstāvētos, jūs varat mierīgi pajautāt: „Vai jums viss ir kārtībā?“ vai „Tas kaut kā neizklausās pēc jums.“

Ar šādu atbildi jūs nepieņemat apvainojumu kā patiesību. Jūs parādāt, ka problēma nav jūsu vērtībā, bet gan otra cilvēka uzvedībā. It kā jūs teiktu: „Es redzu, ka jūs tagad runājat dīvaini. Kas notiek?“

Šī frāze ir īpaši piemērota situācijās, kad rupjais cilvēks jums ir pazīstams: kolēģis, tuvinieks, draugs, partneris. Dažkārt cilvēki patiešām ir noguruši, aizkaitināti, apjukuši un izgāž to uz citiem. Tas neattaisno rupjību, taču ļauj apturēt situāciju, neizraisot karu.

Tomēr nedrīkst aizmirst: šī frāze nav aicinājums kļūt par otra cilvēka emociju atkritumu tvertni. Ja viņš turpina izturēties necieņpilni, jums ir tiesības pārtraukt sarunu.

Ko nevajadzētu darīt, kad jums uzbrūk ar vārdiem

Lielākā kļūda ir uzreiz sākt attaisnoties. Rupjš cilvēks bieži vien tieši to arī vēlas. Viņš izsaka komentāru, bet jūs sākat skaidrot, pierādīt, aizstāvēties, stāstīt, kāpēc neesat tāds, kā viņš teica. Tādējādi viņš jūs ievelk spēlē.

Otra kļūda ir atbildēt vēl rupjāk. Tas uz brīdi var sniegt atvieglojumu, taču bieži vien situācija tikai pasliktinās. Tad saruna vairs nav par viņa necieņu, bet gan par abu konfliktu.

Trešā kļūda ir izlikties, ka nekas nav noticis, lai gan iekšēji vārās dusmas. Ja cilvēks pastāvīgi pārkāpj robežas, bet jūs visu laiku klusējat, viņš var nolemt, ka ar jums tā drīkst rīkoties.

Tāpēc labākā atbilde bieži vien nav gara runa, bet gan īsa, skaidra frāze. Tā parāda: es dzirdēju, sapratu, bet ar mani tā runāt nevajag.

Mierīga reakcija nav vājums

Cilvēki bieži jauc mieru ar vājumu. Šķiet, ja neesi pacēlis balsi, tātad esi zaudējis. Patiesībā bieži vien ir gluži pretēji. Tam, kurš spēj neļauties panikai, nesākt aizstāvēties un neatbildēt ar dubļiem, ir daudz lielāka kontrole.

Rupjš cilvēks gaida jūsu emocijas. Viņš vēlas, lai jūs aizkaitinātos, apjuktu, sajustos mazāks. Kad tā vietā jūs mierīgi pajautājat: „Vai jūs varētu atkārtot?“, „Vai jūs gribējāt mani aizvainot?“ vai „Vai jums viss ir kārtībā?“, jūs apturat viņa scenāriju.

Ne vienmēr cilvēks atvainosies. Ne vienmēr sapratīs. Ne vienmēr mainīsies. Taču jūs parādīsiet robežu.

Un dažkārt tieši mierīga, īsa frāze iedarbojas spēcīgāk nekā desmit dusmīgi teikumi.

Jo pašcieņa sākas nevis tad, kad visi pret jums izturas jauki.

Tā sākas tad, kad jūs vairs neļaujat rupjībai paiet garām kā „jociņam“.