Pēc pupiņām vēders uzpūšas ne visiem: pagatavošanas veids maina pašsajūtu

Vakariņām pietiek ar bļodiņu pupiņu sautējuma, bet pēc stundas bikšu poga sāk spiest tā, it kā būtu apēsta dubulta porcija. Vieni šādu pašsajūtu ignorē un saka, ka pupiņas viņiem „vienkārši neder“, citi no tām atsakās pavisam – lai gan tās ir sātīgs un vērtīgs ēdiens. Tomēr bieži atšķirību rada nevis pašas pupiņas, bet gan tas, kā tās ir pagatavotas.

Interesantākais ir tas, ka pie viena cilvēka galda pupiņas var izraisīt diezgan lielu burkšķēšanu, bet citam gandrīz neatstāt nekādas pēdas. To ietekmē porcija, ieradums ēst pākšaugus, zarnu jutīgums un pat tas, vai pupiņas vairākas stundas ir mērcētas ūdenī. Izprotot dažus vienkāršus principus, tās nav jāizsvītro no ēdienkartes tikai tāpēc, ka vakarā bail justies neērti.

Diskomforts sākas nevis ar pirmo karoti

Pupiņas bieži ēd tad, kad gribas ātru, sātīgu ēdienu: salātiem pievieno konservētas pupiņas, pēc darba uzsilda sautējumu, pie gaļas pasniedz piedevu. Sākumā viss šķiet lieliski, taču vēlāk parādās saspringuma sajūta, vēdera uzpūšanās, gāzes. Īpaši nepatīkami tas ir tad, ja vakars ieplānots ārpus mājām, jābrauc ar automašīnu, jādodas uz tikšanos vai vienkārši jācenšas mierīgi aizmigt.

Šāda iedarbība ir saistīta ar to, ka pupiņās esošie ogļhidrāti un šķiedrvielas ne vienmēr tiek pilnībā sagremoti tievajās zarnās. Daļa no tiem nonāk tālāk, kur tos noārda zarnu baktērijas. Šā procesa laikā veidojas gāzes – tā ir normāla gremošanas daļa, tomēr jutīgākam cilvēkam tā var būt jūtama daudz spēcīgāk.

Bieži cilvēku kaitina ne tikai pati vēdera uzpūšanās. Visnepatīkamākā ir sajūta, ka nevar paredzēt sava ķermeņa reakciju: vakar pupiņas derēja, šodien – vairs ne. Tam ir pavisam ikdienišķi iemesli: varbūt šoreiz porcija bija lielāka, pupiņas palika cietākas, jūs ēdāt steigā vai arī kopā ar tām bija daudz citu grūtāk sagremojamu produktu.

Ūdens, laiks un vārīšana dara vairāk, nekā šķiet

Sausas pupiņas pirms vārīšanas ieteicams mērcēt pietiekami ilgi, visbiežāk visu nakti. Mērcēšanas ūdeni pēc tam nolej, pupiņas noskalo un vāra svaigā ūdenī. Tādējādi daļa vielu, kas dažiem cilvēkiem apgrūtina gremošanu, paliek nevis katlā, bet nolejamajā ūdenī.

Ne mazāk svarīgi ir pupiņas izvārīt līdz īstam mīkstumam. Ja tās vēl ir diezgan cietas, „al dente“ stilā, šāds ēdiens var šķist garšīgāks vai labāk saglabāt formu, taču jutīgai gremošanas sistēmai tas ne vienmēr būs draudzīgs. Labi izvārītas pupiņas ir vieglāk sasmalcināt, to tekstūra ir maigāka, un organismam ar tām ir vieglāk tikt galā.

Konservētas pupiņas daudziem ir ērts risinājums, tomēr tās ieteicams bagātīgi noskalot zem tekoša ūdens. Tādējādi tiek noskalots šķidrums no bundžas, un vienlaikus samazinās arī sāļums. Ja pupiņas pievieno salātiem, labāk nesākt ar lielu bļodu: neliela porcija ļauj noskaidrot, kā jūtaties tieši jūs, nevis pēc vienām sātīgām vakariņām nosodīt visu produktu.

Pēc pupiņām vēders uzpūšas ne visiem: pagatavošanas veids maina pašsajūtuAttēls: Pexels / Engin Akyurt

Vienam der pilna bļoda, citam pie tā jāpierod pamazām

Cilvēks, kurš pupiņas ēd reti, pēc lielas porcijas var justies sliktāk nekā tas, kuram pākšaugi ir ierasta nedēļas ēdienkartes daļa. Zarnas un to baktērijas pielāgojas šķiedrvielu daudzumam, tāpēc pēkšņas pārmaiņas nereti izraisa vairāk nepatīkamu sajūtu. Tādēļ prātīgāk ir sākt ar dažām karotēm un palielināt porciju vairāku nedēļu laikā, nevis vienā dienā nolemt „ēst veselīgāk“ un apēst pusi katla.

Vecākiem tas ir aktuāli arī tad, kad tiek gatavots ēdiens bērniem: pupiņas var būt lieliska ēdiena sastāvdaļa, taču bērna šķīvī tās nedrīkst kļūt par pārbaudījumu. Senioriem vai cilvēkiem ar jutīgāku gremošanu bieži ir vieglāk sākt ar labi izvārītām, zupā vai smēriņā sasmalcinātām pupiņām. Sasmalcināta tekstūra pati par sevi neatrisina visas problēmas, taču ēdiens tiek ēsts lēnāk un bieži ir maigāks.

Ietekme ir arī visam šķīvim kopumā. Pupiņas, kas apēstas kopā ar lielu daudzumu trekna ēdiena, asām garšvielām, saldiem gāzētiem dzērieniem vai steigā, var šķist vainīgas pie visa, lai gan organismam ir grūti vairāku iemeslu dēļ vienlaikus. Mierīga ēšana, pietiekams ūdens daudzums un ne pārāk vēlas vakariņas dažkārt maina pašsajūtu vairāk nekā jauna „brīnumrecepte“.

Kad vairs nevajag ciest un eksperimentēt vienatnē

Vēdera uzpūšanās pēc pākšaugiem visbiežāk ir nepatīkama, bet ierasta parādība. Tomēr nevajag sevi pārliecināt, ka stipras vai pastāvīgi atkārtotas sāpes ir cena par veselīgu ēdienu. Ja vienlaikus rodas izteiktas sāpes vēderā, caureja vai aizcietējums, slikta dūša, neskaidrs svara zudums vai simptomi traucē ierastajai dzīvei, vērts konsultēties ar ārstu.

Dažkārt cilvēks sāk ierobežot gandrīz visus produktus, jo baidās no vēl viena nepatīkama vakara. Taču šāds ceļš var tikai sašaurināt uzturu un palielināt spriedzi pie galda. Daudz lietderīgāk ir vairākas nedēļas pierakstīt, kādas pupiņas ēdāt, kā tās bija pagatavotas, kāda bija porcija un kā jutāties – tad bieži atklājas pavisam konkrēta likumsakarība.

Arī pārtikas ražotājiem, kafejnīcu virtuvēm un cilvēkiem, kuri gatavo mājās, te ir vienkārša pamācība: pākšaugi nav tikai sastāvdaļa, kas ātri jāizvāra. Mērcēšana, rūpīga vārīšana un mērena porcija liecina par rūpēm par to, kas notiks pēc ēšanas, ne tikai par to, kā ēdiens izskatīsies uz šķīvja. Cilvēks taču vēlas ne tikai garšīgi paēst – viņš vēlas pēc vakariņām justies brīvi.

Pupiņas nav ne jāslavē kā ideāls produkts, ne jānoraksta pēc vienas uzpūsta vēdera dienas. Bieži ķermenis protestē nevis pret pupiņām, bet pret steigu: pārāk lielu porciju, pārāk īsu vārīšanu un pēkšņu ieradumu, kuram tas vēl nebija gatavs. Kad ēdienam tiek dots nedaudz vairāk laika, bieži vairāk laika atliek arī mierīgai pašsajūtai.