Atradāt skapītī vecu tēju? Viena pazīme nozīmē, ka to vairs nedrīkst dzert

Gandrīz katrā mājā ir tā viena tējas kastīte, kas kādreiz šķita ļoti vajadzīga. Varbūt jūs to iegādājāties skaistā iepakojuma dēļ, varbūt kāds uzdāvināja, varbūt vēlējāties „kaut ko veselīgāku vakaros“. Un tad tā nonāca skapīša aizmugurē, aiz kafijas, cukura, garšvielām un veciem cepumiem.

Kādu dienu jūs kārtojat virtuvi, izņemat kastīti, paskatāties uz datumu un sastingstat: derīguma termiņš beidzies pirms gada. Vai pat pirms diviem. Pirmā vēlme – izmest. Taču ar tēju ne viss ir tik vienkārši.

Beidzies datums uz tējas iepakojuma parasti nenozīmē, ka nākamajā dienā tā pēkšņi kļūst bīstama. Visbiežāk tas nozīmē, ka ražotājs līdz šim datumam garantē vislabāko garšu, aromātu un kvalitāti. Pēc tam tēja pamazām zaudē smaržu, kļūst blāvāka, vājāka un mazāk patīkama. Bet, ja tā tika uzglabāta sausumā un kārtīgi, to vēl var būt droši dzert.

Tomēr ir viens liels „bet“: ja tēja ir samirkusi, parādījusies pelējuma smaka vai redzamas izmaiņas, to vairs nedrīkst dzert.

Datums uz kastītes nav spriedums

Tēja nav piens, gaļa vai zivs. Tā nesabojājas vienas nakts laikā tikai tāpēc, ka beidzies uz iepakojuma norādītais termiņš. Sausa tēja, īpaši tējas maisiņos vai hermētiski uzglabāta beramā tēja, var uzglabāties diezgan ilgi.

Taču laika gaitā tā zaudē to, kādēļ mēs to dzeram, – aromātu. Melnā tēja var kļūt vājāka, zāļu tējas var zaudēt smaržu, augļu tējas – patīkamo saldskābo intensitāti. Jūs uzlējāt tasi, bet garša ir tāda, it kā dzertu karstu ūdeni ar atmiņu par tēju.

Šādā gadījumā tā ne vienmēr ir bīstama, vienkārši vairs nav pelnījusi vietu skapītī.

Pavisam cita lieta ir tad, ja iepakojums tika glabāts mitrā vietā: pie izlietnes, virs plīts, atvērtā skapītī, kur uzkrājas tvaiks, vai traukā, kurā kāds ielika mitru karotīti. Tad tēja var ne tikai zaudēt garšu, bet arī sapelēt.

Kad veca tēja bez žēlastības jāizmet

Pirms vārāt vecu tēju, nevajag akli uzticēties datumam. Jāuzticas acīm un degunam.

Vispirms pasmaržojiet. Ja tēja smaržo normāli – sausi, pēc zālēm, augļiem, melnās tējas vai pēc tā aromāta, kādam tai vajadzētu būt, viss vēl var būt kārtībā. Bet, ja jūtat pelējumu, pagrabu, mitru kartonu, sastāvējušos skapīti vai savādu rūgtumu, neriskējiet.

Pēc tam paskatieties uz pašu tēju. Ja maisiņi ir salipuši, iepakojums ir mitrs, redzami plankumi, mainījusies krāsa, parādījušies savādi punktiņi vai nogulsnes, šāda tēja ir jāizmet. Nevis „varbūt vēl derēs“, nevis „uzvārīšu stiprāku“, bet vienkārši jāizmet.

Pelējums nav tā vieta, kur būtu vērts ietaupīt dažus eiro.

Īpaši uzmanīgi jāizturas pret zāļu un augļu tējām. Tās var saturēt žāvētus augļus, ogas, ziedus un zāļu maisījumus, kas ātrāk zaudē aromātu un jutīgāk reaģē uz mitrumu.

Ja tēja ir blāva, tā nav bīstama, tikai vairs nav garšīga

Dažreiz veca tēja izskatās pilnīgi normāli. Nav pelējuma, nav mitruma, smarža nav slikta. Bet jūs to uzlējāt – un nekā. Krāsa ir vāja, aromāta gandrīz nav, garša ūdeņaina.

Šādā gadījumā problēma nav drošībā, bet gan kvalitātē. Tēju var izdzert, taču prieka būs maz. Ja mājās ir svaigāka tēja, visticamāk, roka pie vecās vairs nesniegsies.

Šādus atlikumus var izmantot citādi: kompostam, smaku uzsūkšanai, dažkārt pat sadzīves viltībām, ja tējā nav pelējuma un mitruma. Taču dzert to tikai tāpēc, ka „žēl izmest“, nav nepieciešams.

Ēdienam un dzērieniem nav jākļūst par pienākumu.

Lielākais tējas ienaidnieks – mitrums

Ja vēlaties, lai tēja saglabātos pēc iespējas ilgāk, vissvarīgākais ir glabāt to sausumā. Ne pie plīts, ne virs tvaikojošas tējkannas, ne uz saulainas palodzes un ne atvērtā kastītē blakus garšvielām.

Vislabākā vieta ir sauss, tumšs skapītis. Atvērtu tēju ieteicams pārlikt hermētiskā traukā. Vēl labāk, ja tas nav caurspīdīgs, jo arī gaisma vājina aromātu.

Beramai tējai ir ļoti svarīgi neizmantot mitru karotīti. Šķiet, tas ir sīkums, bet tieši tā traukā var nokļūt mitrums. Un mitrums tējai ir daudz bīstamāks nekā sen beidzies derīguma termiņš.

Tēja arī viegli uzsūc smakas. Ja glabāsiet to blakus stipri smaržojošām garšvielām, kafijai vai tīrīšanas līdzekļiem, pēc kāda laika tā var smaržot pavisam ne tā, kā vajadzētu.

Ko darīt, atrodot vecu kastīti

Ja skapītī atradāt vecu tēju, vispirms nekrītiet panikā. Atveriet, pasmaržojiet, apskatiet. Ja tā ir sausa, bez pelējuma, bez savādas smakas un iepakojums nav bojāts, varat uzliet pārbaudes tasi.

Ja garša vēl ir normāla – dzeriet. Ja garša ir blāva – paši izlemiet, vai ir vērts to glabāt. Ja smarža ir nepatīkama, ir mitruma vai pelējuma pazīmes – izmetiet bez jebkādām šaubām.

Svarīgi saprast: beidzies tējas derīguma termiņš parasti nozīmē nevis briesmas, bet sliktāku kvalitāti. Briesmas rodas tad, kad tējā nokļūst mitrums un sākas bojāšanās.

Tāpēc veca tēja skapītī vēl ne vienmēr ir atkritums.

Bet, ja tā smaržo pēc pagraba, izskatās mitra vai tai ir pelējuma pazīmes, nekādas „vēl vienas tases“ nedrīkst būt.