Vīrietis ticēja, ka ar brāli uzņēmumu dala uz pusēm – viens paraksts dokumentos parādīja ko citu

Sākumā viss šķiet vienkārši: divi brāļi, viena ideja, kopīgs darbs un solījums, ka uzņēmums piederēs abiem. Viens runā ar klientiem, otrs rūpējas par piegādātājiem, abi vakaros rēķina, vai nākamajam mēnesim pietiks algām un rēķiniem. Ģimenē šādas vienošanās bieži pat neizklausās pēc līguma – tās šķiet pašsaprotamas.

Taču kādu dienu uz galda nonāk dokumenti. Varbūt jāpieņem svarīgs lēmums, varbūt jāmaina statūti, varbūt jāvēršas bankā vai jāpārdod daļa īpašuma. Vīrietis ierauga savu parakstu zem teksta, kuru toreiz, steidzoties un uzticoties brālim, līdz galam neizvērtēja. Un izrādās, ka dokumentos viņš nav līdzvērtīgs partneris – varbūt viņa daļa ir mazāka, varbūt lēmumu pieņemšanas tiesības pieder nevis viņam, bet citam, vai arī viņš vispār ir ierakstīts pavisam citādi, nekā pats bija iedomājies.

Šādos stāstos visbiežāk sāpīgākais nav nauda. Sāp apziņa, ka daudzus gadus esi strādājis, balstoties uz vārdu „mūsu”, lai gan dokumentos bija rakstīts „viena”. Ģimenes uzņēmumā šī atšķirība ir īpaši asa, jo tajā savijas divas lietas, kuras cilvēki vēlas uzskatīt par drošām: darbs un tuvas attiecības.

Vārdi „uz pusēm” uzņēmējdarbībā var nozīmēt pavisam ko citu

Ikdienas valodā frāze „dalām uz pusēm” var nozīmēt daudz ko. Vienam tā nozīmē vienādu peļņas sadali, citam – vienādu darba slodzi, trešajam – tiesības kopīgi pieņemt visus lēmumus. Taču uzņēmējdarbības dokumentos šīs lietas ne vienmēr sakrīt. Cilvēks var ik dienu strādāt tikpat daudz, cik brālis vai māsa, bet viņam var piederēt mazāka īpašuma daļa vai būt mazāk balsu lēmumu pieņemšanā.

Vēl biežāk neskaidrības sākas uzņēmuma pirmsākumos, kad visi dzīvo no entuziasma. Viens iegulda vairāk sākuma naudas, otrs apsola savu darbu, trešajam ir sakari vai telpas. Tad šķiet neērti lūgt visu precīzi noformēt – galu galā tā ir ģimene, nevis sveši cilvēki. Taču vēlāk, uzņēmumam izaugot, vecā neapspriestā atšķirība var pārvērsties lielā konfliktā.

Problēma nav tā, ka viena cilvēka daļai vienmēr jābūt tādai pašai kā otra cilvēka daļai. Atšķirīgas vienošanās var būt taisnīgas, ja abas puses tās skaidri saprot un apzināti pieņem. Problēmas sākas tad, kad viens dzīvo saskaņā ar mutisku solījumu, bet otrs – saskaņā ar to, kas oficiāli fiksēts.

Viens paraksts dažkārt aizver vairāk durvju, nekā šķiet

Parakstot dokumentus, cilvēki bieži meklē tikai svarīgāko teikumu: cik tas maksās, kad būs jāiesniedz, vai var sākt strādāt. Sīkākas formulācijas, pielikumi, statūti vai akcionāru vienošanās tiek atliktas „uz vēlāku laiku”, īpaši tad, ja dokumentu iesniedz tuvs cilvēks. Tieši tad uzticēšanās var kļūt par bīstamu saīsinājumu.

Paraksts pats par sevi ne vienmēr nozīmē krāpšanu. Dažkārt cilvēks patiešām zināja, ko paraksta, bet pēc gada vai diviem vairs neatceras detaļas. Dažkārt dokumenti tika mainīti vairākas reizes, taču ikdienā par to neviens nerunāja. Tomēr, kad rodas strīds, svarīgu jautājumu risināšanā parasti būtiski ir nevis tas, ko ģimene atceras pie virtuves galda, bet gan tas, kas konkrēti ierakstīts oficiālajos dokumentos.

Tāpēc šoks ir tik liels. Vīrietis var patiesi ticēt, ka veidoja kopīgu uzņēmumu, bet izrādās, ka dokumentos viņa loma ir tuvāka algotam vadītājam, mazākuma dalībniekam vai vienkārši cilvēkam, kuram tika uzticēti noteikti pienākumi. Šāds atklājums liek no jauna pārskatīt ne tikai dokumentus, bet arī visu kopīgo pagātni.

Vīrietis ticēja, ka ar brāli uzņēmumu dala uz pusēm – viens paraksts dokumentos parādīja ko cituAttēls: Unsplash / Sebastian Herrmann

Ģimene šādas sarunas atliek visilgāk

Ar nepazīstamu biznesa partneri daudzi nešauboties apspriestu līgumus, atbildību un naudu. Ar brāli par to runāt ir grūtāk, jo jebkurš jautājums var izskanēt kā neuzticēšanās. „Vai tu man šaubies?” – dažkārt pietiek ar vienu šādu frāzi, lai svarīgā saruna tiktu atlikta vēl uz gadu.

Arī apkārtējie šo situāciju pārdzīvo atšķirīgi. Ģimenei, kas redz abus vīriešus ik dienu strādājam no rīta līdz vakaram, ir grūti saprast, kāpēc viens pēkšņi jūtas apdalīts. Darbiniekos konflikts rada satraukumu, jo viņi baidās, ka nesaskaņas ietekmēs algas, darbavietas vai uzņēmuma lēmumus. Savukārt paši brāļi var dusmoties ne tikai par daļām – bieži vienam šķiet, ka viņu neuzklausa, bet otrs tiek apsūdzēts par to, ko, viņaprāt, nekad nav slēpis.

Arī otra puse ne vienmēr ir auksts rēķinātājs. Iespējams, viens brālis uzņēmās finansiālo risku, galvoja ar savu īpašumu, nesa lielāku atbildību un tāpēc jau no sākuma uzskatīja savu pozīciju par citādu. Bet, ja par to netika skaidri runāts, ar viņa iekšējo pārliecību vien nepietiek. Uzņēmējdarbībā noklusēta vienošanās ar laiku kļūst nevis par vienošanos, bet gan par atšķirīgām vienas un tās pašas vēstures versijām.

Pārbaudīt dokumentus nenozīmē neuzticēties

Cilvēkam, kurš sāk apšaubīt savu stāvokli, pirmajam solim nevajadzētu būt emocionālai apsūdzībai. Lietderīgāk ir mierīgi apkopot visu, kas saistīts ar viņa daļu uzņēmumā: dibināšanas dokumentus, vēlākos grozījumus, parakstītās vienošanās, lēmumus par peļņu vai pārvaldību. Svarīgi izlasīt ne tikai pirmo lapu, bet arī to, kas rakstīts pielikumos un sīkākos nosacījumos.

Ja formulējumi nav skaidri, tos vērts apspriest ar neatkarīgu speciālistu, nevis tikai ar cilvēku, kurš dokumentus sagatavoja vai iesniedza parakstīšanai. Tā nav vēršanās pret ģimenes locekli. Tā ir vienkārša vēlme saprast, par ko cilvēks ir atbildīgs, kādas tiesības viņam ir un ko viņš nevar izlemt viens pats. Jo agrāk šādi jautājumi tiek izvirzīti, jo mazāka iespēja, ka saruna sāksies tad, kad jau jādalās ar naudu vai jālemj par šķiršanos.

Arī uzņēmumam ir izdevīgi svarīgas lietas neatstāt miglā. Skaidri pateikts, kam pieder kāda daļa, kā tiek pieņemti lēmumi, kas notiek apstākļiem mainoties un kā tiek atlīdzināts atšķirīgs darbs, pasargā ne tikai naudu. Tas pasargā attiecības no minējumiem, kas gadiem ilgi klusi krājas.

Ģimenes saikne var būt lielisks pamats uzņēmuma sākšanai, jo tajā ir vairāk pacietības un vēlmes palīdzēt. Taču tā neaizstāj skaidrību. Runājot par kopīgu darbu un kopīgu naudu, patiesa uzticēšanās sākas nevis ar solījumu „gan jau vienosimies”, bet gan ar iespēju abiem atvērt vienu un to pašu dokumentu un vienādi saprast, kas tajā rakstīts.