Es pajautāju savai draudzenei, kura ir bez darba, kā viņa dzīvotu, ja izšķirtos no vīra

Šis jautājums izskanēja pavisam vienkārši – starp kafijas tasītēm, runājot par sadārdzinātajiem rēķiniem un tuvojošos mācību gadu. „Kā tu dzīvotu, ja izšķirtos no vīra?“ – es pajautāju draudzenei, kura šobrīd nestrādā. Viņa uz brīdi apklusa, paskatījās uz galda nolikto tālruni un atbildēja ne dusmīgi, ne dramatiski: „Laikam jau vispirms man būtu jāizdomā, kur dzīvot.“

Šādas sarunas bieži sākas it kā teorētiski. Galu galā cilvēki nešķiras tikai tāpēc, ka vienam no viņiem uz laiku nav darba, un ģimene nav grāmatvedības tabula. Tomēr viens teikums dažkārt izceļ virspusē jautājumu, par kuru pāri nelabprāt runā pat pēc daudziem kopdzīves gadiem: cik brīvs tu jūties, kad tava ikdiena, mājoklis un drošības sajūta ir atkarīgi no otra cilvēka ienākumiem.

Mans jautājums nebija aicinājums šķirties vai šaubas par viņas attiecībām. Drīzāk tas bija neērts mēģinājums saprast, cik daudz ko dzīvē uzskatām par pašsaprotamu. Kamēr mājās ir mierīgi, viens apmaksā īri vai kredītu, bet otrs rūpējas par bērniem, mājsaimniecību un darba meklējumiem, šķiet, ka visam ir sava vieta. Tomēr pietiek iztēloties vienas durvju slēdzenes aizciršanos, un viss plāns kļūst daudz trauslāks.

Ne tikai nauda: visgrūtāk ir tad, kad nav, uz ko paļauties

Bezdarbs bieži izklausās pēc īslaicīga stāvokļa: šodien darba nav, rīt būs darba intervija, pēc nedēļas – piedāvājums. Taču cilvēkam, kuram nav savu regulāru ienākumu, katrs lēmums kļūst grūtāks. Pat strīds par attiecībām var izskatīties citādi, kad galvā riņķo ne tikai jautājums „vai es esmu laimīga?“, bet arī „vai pietiks naudas pārtikai, bērnudārzam, zālēm, braucienam uz darba interviju?“

Īpaši to izjūt cilvēki, kuri ilgāku laiku ir bijuši ārpus darba tirgus. Vieni audzināja mazus bērnus, citi aprūpēja tuvinieku, pārcēlās uz citu pilsētu partnera darba dēļ vai vienkārši zaudēja iepriekšējo darbu un neatrada jaunu. No malas dažkārt ir viegli nomest: „Tu taču atradīsi darbu.“ Tomēr starp šo padomu un reālo pirmo algu var paiet vairāki mēneši, būt negatīvas atbildes, ceļa izdevumi, satraukums un ļoti maza pašpārliecinātība.

Vēl grūtāk ir tad, ja cilvēkam nav, kur uz laiku palikt. Vecāku mājas var būt citā pilsētā, draugu dzīvoklis – pārāk šaurs, bet īres tirgus prasa ne tikai ikmēneša maksu, bet arī drošības naudu. Tāpēc teikums „vienkārši aizej“ ne vienmēr ir vienkāršs, lai gan attiecībās var būt daudz aizvainojuma. Dažkārt cilvēks paliek nevis tāpēc, ka neredz problēmu, bet tāpēc, ka šobrīd neredz drošu pirmo soli.

Jautājums par šķiršanos var sāpināt pat laimīgu pāri

Šāda tēma viegli izskan kā pārmetums: it kā nestrādājošais partneris būtu nasta, bet pelnošais – ieslodzīts pienākumos. Tomēr ģimenē lomas reti ir tik vienkāršas. Viens var atnest vairāk naudas, bet otrs ik dienu aizvest bērnus, gatavot ēst, uzkopt māju, plānot ārstu apmeklējumus, rūpēties par vecākiem radiniekiem un turēt visu mājas ritmu uz saviem pleciem.

Tomēr finansiālā atkarība var mainīt cilvēka balsi pat tad, ja partneris to nekad apzināti neizmanto. Kad tev nav savu ienākumu, tu vari ilgāk klusēt, lūgt mazāk, atteikties no tikšanās ar draugiem vai baidīties pateikt, ka vēlies kaut ko citu. Cilvēks dusmojas ne tikai par eiro daudzumu makā. Viņš dusmojas par sajūtu, ka nopietna konflikta gadījumā viņam nav pietiekami daudz izvēles iespēju.

Arī pelnošajam partnerim šī situācija ne vienmēr ir viegla. Uz viņa pleciem var gulties kredīts, komunālie maksājumi, pārtika, bērnu vajadzības un bailes saslimt vai zaudēt darbu. Dažkārt viņš sāk runāt par naudu pārāk asi nevis vēlmes kontrolēt dēļ, bet noguruma un spiediena ietekmē. Problēmas sākas tad, kad ģimenes budžets kļūst par varas instrumentu, nevis kopīgu vienošanos par to, kā pārdzīvot grūtāku laiku.

Es pajautāju savai draudzenei, kura ir bez darba, kā viņa dzīvotu, ja izšķirtos no vīraAttēls: Pexels / Mikhail Nilov

Dažādiem cilvēkiem viena un tā pati atbilde nozīmē pavisam ko citu

Jauns pāris bez bērniem varbūt var ātrāk pārkārtoties: padzīvot pie tuviniekiem, izīrēt istabu, pieņemt pieticīgāku darbu un sākt no jauna. Ģimenei ar bērniem situācija ir sarežģītāka, jo lēmumi skar ne tikai divus pieaugušos. Jādomā par rutīnu, skolu, pulciņiem, bērna emocionālo drošību un to, kā izvairīties no ikdienas haosa.

Vecākā vecumā tam pievienojas vēl viens slānis – bailes, ka jaunu darbu atrast būs grūtāk un sākt patstāvīgu dzīvi jau būs par vēlu. Mazākās pilsētās iespēju var būt mazāk, bet brauciens uz darbu citur var dārgi maksāt un aizņemt daudz laika. No otras puses, tieši tuvais kopienas loks dažkārt kļūst par palīdzību, ko cilvēks sākumā neuzdrošinās lūgt.

Ir arī tādi, kuriem ir darbs, bet kuri tik un tā nejūtas spējīgi aiziet. Ienākumi var būt mazi, darba līgums – pagaidu, bet uzkrājumi – izkusuši. Tāpēc šī saruna nav tikai par „draudzeni bez darba“ vai vienu ģimenes modeli. Tā ir par ikvienu, kurš kādā dienā saprot, ka kopīgs konts vēl nenozīmē kopīgu drošību.

Par rezerves plānu ir vērts runāt tad, kad mājās vēl ir mierīgi

Runāt par naudu pārī ir neērti, jo tas ātri skar uzticēšanos. Tomēr mierīga saruna var būt daudz veselīgāka par klusu minēšanu. Cik daudz uzkrājumu ir ģimenei? Vai abi zina, cik maksā mājoklis un galvenie izdevumi? Vai viens partneris varētu vismaz uz laiku patstāvīgi kārtot finanšu jautājumus, ja ar otru kaut kas notiktu?

Cilvēkam, kurš šobrīd nestrādā, nav jāgaida ideāls brīdis, lai sāktu stiprināt savu patstāvību. Dažkārt sākums ir pavisam mazs: atjaunots dzīves apraksts, saruna ar paziņu par darba iespēju, atsevišķs neliels uzkrājumu konts, skaidri zināmi ģimenes dokumenti un reāla izpratne par to, kam varētu piezvanīt visgrūtākajā dienā. Tā nav neuzticēšanās laulātajam – tā ir rūpe par sevi un ģimeni.

Bet pelnošajam partnerim būtu vērts neaizmirst, ka frāze „es taču par visu maksāju“ var sāpināt ilgāk, nekā šķiet. Ja viens ģimenē šobrīd pelna mazāk vai vispār nepelna, viņam tik un tā nevajadzētu justies kā viesim savās mājās. Cieņu mēra nevis pēc tā, kurš pārskaita vairāk, bet pēc tā, vai abi var runāt par savām bailēm, nebaidoties tikt pazemoti.

Pēc šīs sarunas par šķiršanos palika nevis sensacionāla atbilde, bet vienkārša doma: tuvība nenozīmē, ka mums jāatsakās no sava balsta. Mīlestībā ir labi zināt, ka esi izvēlēts, nevis spiests palikt tāpēc, ka tev nav, kur iet.