Dzimšanas datums un raksturs: kāpēc dažiem cilvēkiem ir grūtāk atlaist pagātni

Daži cilvēki diezgan viegli pāršķir veco dzīves lappusi: attiecības ir beigušās, darbs mainījies, plāni izjukuši – sāp, bet viņi pamazām dodas tālāk. Citiem viss ir daudz grūtāk. Viņi gadiem glabā vecās lietas, aizvien atgriežas domās pie bijušajām attiecībām, analizē vecās kļūdas un nespēj atlaist to, kas jau sen ir beidzies.

Numeroloģijā uzskata, ka noteikti dzimšanas datumi var parādīt, kāpēc cilvēkam ir grūtāk atvadīties no pagātnes. Tā nav zinātne, tāpēc uz šādiem skaidrojumiem vērts raudzīties kā uz izklaidējošu pašizziņas veidu. Tomēr daži apraksti cilvēkiem šķiet ļoti atpazīstami.

Pamatdoma ir vienkārša: vieni vairāk pieķeras cilvēkiem, citi – stabilitātei, bet vēl citi – saviem uzskatiem vai zaudētajām iespējām.

Cilvēki, kas dzimuši 2., 11., 20. un 29. datumā

Šajās dienās dzimušie cilvēki bieži ļoti stipri pieķeras attiecībām. Viņiem svarīga ir emocionālā saikne, tuvība, kopīgās atmiņas un sajūta, ka viņi kādam ir vajadzīgi. Kad saikne pārtrūkst, viņi var justies tā, it kā būtu zaudējuši ne tikai cilvēku, bet arī daļu sevis.

Tieši tāpēc viņiem ir grūti atlaist bijušos partnerus, senas draudzības vai pat attiecības, kas jau sen vairs nesagādā prieku. Viņi var ilgi cerēt, ka viss vēl mainīsies, ka cilvēks atgriezīsies, atvainosies, sapratīs vai beidzot novērtēs.

Viņu mācība – saprast, ka mīlestība pret sevi nav savtīgums. Dažkārt cilvēka atlaišana nenozīmē jūtu nodevību, bet gan beidzot pārstāt sevi sāpināt.

Cilvēki, kas dzimuši 4., 13., 22. un 31. datumā

Šiem cilvēkiem ļoti svarīga ir stabilitāte. Viņiem patīk kārtība, paredzamība un skaidri noteikumi. Pat ja situācija vairs nav laba, viņi var pie tās turēties tikai tāpēc, ka neziņa šķiet vēl biedējošāka.

Tāpēc šādi cilvēki var gadiem strādāt nemīlamā darbā, palikt neērtās attiecībās vai turēties pie vecas rutīnas, kas jau sen vairs nav piemērota. Pagātne viņiem šķiet drošāka par nākotni, jo tā vismaz ir pazīstama.

Viņu uzdevums – mācīties veikt nelielas pārmaiņas. Nevis visu sagraut uzreiz, bet pamazām veidot jaunu pamatu. Kad parādās skaidrs plāns, bailes atlaist veco dzīves posmu kļūst mazākas.

Cilvēki, kas dzimuši 6., 15. un 24. datumā

Šajās dienās dzimušajiem cilvēkiem bieži ir ļoti spēcīga pienākuma izjūta. Viņi rūpējas par ģimeni, tuviniekiem, partneriem, draugiem un dažkārt pat par tiem, kuri viņu palīdzību vairs nenovērtē.

Viņiem ir grūti atlaist pagātni, jo iekšēji bieži dzīvo vainas apziņa. „Varbūt es vēl varēju izdarīt vairāk?“ „Varbūt cilvēkam es joprojām esmu vajadzīgs?“ „Varbūt, ja aiziešu, būšu slikts cilvēks?“ Šādas domas var noturēt ilgāk nekā pašas attiecības.

Viņu mācība – nošķirt mīlestību no pastāvīgas glābšanas. Palīdzēt drīkst, bet nav jādzīvo sveša dzīve sava mūža vietā.

Cilvēki, kas dzimuši 7., 16. un 25. datumā

Šie cilvēki bieži stingri turas pie saviem uzskatiem, idejām un iekšējās pasaules. Viņi daudz analizē, meklē jēgu, cenšas saprast, kāpēc viss notika tieši tā. Tomēr dažkārt šī analizēšana kļūst par slazdiem.

Viņiem ir grūti atzīt, ka kaut kam ticējuši pārāk ilgi. Varbūt viņi idealizēja cilvēku, situāciju, darbu vai pašu radīto nākotnes ainu. Kad realitāte nesakrīt ar gaidīto, vilšanās ir ļoti dziļa.

Viņu uzdevums – ļaut sev mainīt viedokli. Atzīt kļūdu nav vājums. Dažkārt tas ir vienīgais veids, kā izkļūt no vecā scenārija.

Cilvēki, kas dzimuši 8., 17. un 26. datumā

Šiem cilvēkiem pagātne bieži saistās ar statusu, sasniegumiem un palaistām garām iespējām. Viņi var ilgi domāt par to, kur kļūdījās, ko zaudēja, kāpēc neizmantoja iespēju vai kāpēc kaut kas neizdevās tā, kā bija plānots.

Viņiem ir grūti atlaist neveiksmes, jo tās šķiet kā trieciens pašvērtējumam. Tā vietā, lai vienkārši pieņemtu pieredzi, viņi var nemitīgi domās atgriezties pie vienas un tās pašas situācijas un vainot sevi.

Viņu mācība – saprast, ka viena kļūda neatņem vērtību. Pagātne var būt mācība, bet tai nav jākļūst par pastāvīgu spriedumu.

Cilvēki, kas dzimuši 9., 18. un 27. datumā

Šiem cilvēkiem visgrūtāk ir noslēgt dzīves ciklus. Viņi var ilgi sērot ne tikai par cilvēkiem, bet arī par dzīves posmiem, bijušajām draudzībām, vecajām mājām, jaunību, pagātnes sapņiem vai to dzīves versiju, kas tā arī nepiepildījās.

Viņu jūtas ir dziļas, tāpēc atvadīšanās viņiem reti ir viegla. Ārēji viņi var izskatīties mierīgi, bet iekšēji vēl ilgi nest sevī to, kas ir beidzies.

Viņu spēks ir spēja dziļi just. Tomēr ir svarīgi iemācīties, ka atmiņām nav jākļūst par vietu, kurā cilvēks dzīvo pastāvīgi. Pagātni var godāt, bet tās dēļ nav jāupurē tagadne.

Kā vieglāk atlaist pagātni?

Atlaist nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē pārstāt ļaut vecajai situācijai pārvaldīt tagadni. Dažkārt palīdz pavisam vienkāršas lietas: izmest priekšmetu, kas pastāvīgi rada sāpes, uzrakstīt vēstuli un to neizsūtīt, skaļi nosaukt to, kas ir beidzies, vai beidzot atzīt sev, ka vairs nevēlaties dzīvot tajās pašās sajūtās.

Vissvarīgākais – saprast, kas tieši jūs notur. Cilvēks? Vainas apziņa? Bailes? Ieradums? Nepiepildīta cerība? Kad iemesls ir skaidrs, atlaist kļūst vieglāk.

Pagātne var daudz ko iemācīt, bet tai nav jābūt vietai, kurā jūs katru dienu atgriežaties dzīvot. Dažkārt īstais atvieglojums nāk tad, kad cilvēks beidzot sev pasaka: „Tā bija daļa no manas dzīves, bet ne visa mana dzīve.“