Kāpēc suņiem dota tik īsa dzīve uz zemes?

Ikviens, kuram mājās ir suns, agrāk vai vēlāk pieķer sevi domājam par vienu un to pašu: kāpēc viņi dzīvo tik īsi? Kāpēc radībai, kas tik patiesi priecājas par tavu atgriešanos, tik pacietīgi gaida pie durvīm, tik uzticīgi guļ blakus visgrūtākajā dienā, ir jādodas prom krietni agrāk par mums?

Suns ienāk mājās kā prieks. Sākumā viņš grauž čības, pinas pa kājām, rej uz putekļsūcēju, lūdzas gultā un šķiet, ka tā būs vienmēr. Tad kādā dienā tu pamani, ka viņš vairs nelec tik augstu. Ka guļ ilgāk. Ka pa kāpnēm kāpj lēnāk. Ka skatiens ir tas pats, bet ķermenis vairs nav tāds kā agrāk.

Un tad tu saproti: suņa dzīve rit ātrāk, nekā cilvēka sirds spēj tam sagatavoties.

Kāpēc vieni suņi dzīvo ilgāk, bet citi īsāk?

Visbiežāk suņi dzīvo aptuveni 10–13 gadus, taču tas ir tikai vidējais rādītājs. Daži nodzīvo 15 vai pat vairāk gadu, citi mūs pamet krietni agrāk. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no izmēra, šķirnes, iedzimtības, uztura, fiziskajām aktivitātēm, aprūpes un pat no tā, cik daudz miera un mīlestības suns saņem ikdienā.

Mazāki suņi parasti dzīvo ilgāk nekā lieli. Čivavas, takši, jorkšīri, mazāki jauktenīši nereti sasniedz ļoti cienījamu vecumu. Savukārt lieli un milzīgi suņi – dogi, mastifi, sanbernāri, daži aitu suņi – bieži noveco ātrāk. Viņu ķermenis ir lielāks, locītavām jāiztur lielāka slodze, sirds un viss organisms darbojas citādi.

Tomēr izmērs nav vienīgais faktors. Dažkārt mazs suns, kas tiek turēts sliktos apstākļos, dzīvo īsāku mūžu nekā liels suns, par kuru rūpējas kā par ģimenes locekli. Un otrādi – dažkārt pagalma jauktenis, kas visu mūžu skraidījis pa lauku mājas teritoriju, nodzīvo līdz tādam vecumam, ka visi tikai groza galvas.

Šķirne var daudz ko pastāstīt, bet ne visu

Izvēloties suni, cilvēki bieži skatās uz izskatu: skaists kažoks, mīļas acis, patīkams raksturs, redzēta filma vai skaista fotogrāfija internetā. Taču šķirne nav tikai skaistums. Tā bieži nozīmē arī noteiktus veselības riskus.

Īspurnaini suņi, piemēram, mopši vai franču buldogi, var saskarties ar elpošanas problēmām. Lieliem suņiem biežāk rodas locītavu problēmas. Dažām šķirnēm raksturīgas sirds, ādas, acu vai mugurkaula slimības. Tāpēc pirms suņa iegādes ir svarīgi jautāt ne tikai: “Cik viņš ir mīlīgs?”, bet arī: “Kādas veselības problēmas ir raksturīgas šai šķirnei?”

Jaukteņi nereti ir izturīgāki, taču arī šeit nav garantiju. Ja suns paņemts no patversmes vai atrasts uz ielas, par tā izcelsmi bieži vien neko nezinām. Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu mazāk pelnījis mājas. Dažkārt tieši šādi suņi kļūst par uzticamākajiem dzīves pavadoņiem.

Barība, kustības un veterinārārsts – tās nav mazsvarīgas lietas

Suņa dzīves ilgumu ļoti lielā mērā nosaka tas, kā viņš dzīvo ikdienā. Nevis reizi gadā, nevis tad, kad viņš jau saslimst, bet katru dienu.

Ja suns pastāvīgi saņem ēdienu no galda, treknu gaļu, saldumus, desas pārpalikumus, ceptus ēdienus, viņa organismam tas maksā dārgi. Mīlestībā iedots kumosiņš dažkārt kļūst nevis par mīlestību, bet par lēnu veselības graušanu. Sunim nepieciešama viņam piemērota barība, nevis viss, kas palicis pāri pēc vakariņām.

Arī kustības ir svarīgas. Vienam sunim pietiek ar mierīgākām pastaigām, citam vajag skriet, ostīt, nodarbināt prātu, spēlēties, mācīties komandas. Suns, kurš visu dienu guļ mājās un iziet tikai “ātri nokārtoties”, noveco citādi nekā tas, kuram ir normāls dzīves ritms.

Regulāras veterinārārsta pārbaudes daudziem šķiet nevajadzīgas, kamēr suns “it kā ir vesels”. Taču tieši laikus pamanītas zobu, sirds, locītavu vai iekšējo orgānu problēmas dažkārt uzdāvina papildu gadus. Suns nevar pateikt: “Man sāp.” Viņš vienkārši kļūst klusāks, lēnāks, ēd mazāk vai mazāk vēlas spēlēties. Bet mēs bieži to uzskatām par vecuma pazīmi.

Suņi noveco klusāk, nekā cilvēki to pamana

Viena no sāpīgākajām kļūdām ir domāt, ka suns “vienkārši ir novecojis”, lai gan patiesībā viņam sāp. Viņš vairs negrib kāpt uz dīvāna? Varbūt nevis tāpēc, ka vairs nevēlas būt tev blakus, bet gan tāpēc, ka sāp locītavas. Viņš vairs tik ļoti nepriecājas par pastaigu? Varbūt nevis tāpēc, ka ir slinks, bet gan tāpēc, ka nogurst sirds. Viņš kļuvis aizkaitināmāks? Varbūt nevis tāpēc, ka “raksturs ir sabojājies”, bet gan tāpēc, ka slikti dzird, redz vai izjūt diskomfortu.

Vecs suns nav mazāk mīlošs. Viņš vienkārši lūdz citādu mīlestību.

Ne tādu, kas velk garos pārgājienos, ja viņam ir grūti. Ne tādu, kas liek spēlēties, kad viņš vēlas mieru. Bet tādu, kas pamana, kad nepieciešama mīkstāka guļvieta, īsāka pastaiga, siltāks stūrītis, biežākas vizītes pie veterinārārsta un vairāk pacietības.

Suņi mājāsAttēls: Ilustratīvs attēls

Kāpēc viņu ceļš ir tik īss?

Ir kāds stāsts, ko suņu saimnieki bieži atceras.

Veterinārārsts ieradās ģimenē, lai apskatītu vecu suni. Visi jau saprata, ka atvadīšanās ir tuvu. Suns bija noguris, bet mierīgs. Blakus sēdēja mazs zēns, glāstīja viņam galvu un klusēja. Pieaugušie raudāja. Māte klusi jautāja:

– Kāpēc suņi dzīvo tik īsi?

Un zēns atbildēja tik vienkārši, ka pieaugušie vairs neatrada vārdus:

– Cilvēki piedzimst, lai iemācītos mīlēt, būt labiem un uzticīgiem. Bet suņi jau piedzimst, to protot. Tāpēc viņiem šeit nav jābūt tik ilgi.

Varbūt tas ir tikai skaists stāsts. Varbūt tas ir pārāk salds tiem, kam nepatīk sentimentalitāte. Bet ikviens, kuram kādreiz ir bijis suns, sapratīs, kāpēc tas tik dziļi aizskar.

Suņi patiešām nāk pasaulē jau prastu to, ko cilvēki mācās visu mūžu.

Viņi nemāk ilgi dusmoties. Viņi neapdomā, vai tu šodien esi pietiekami veiksmīgs. Viņiem nav svarīgi, cik tu pelni, kādu mašīnu vadi vai vai mājās viss ir ideāli. Viņiem ir svarīgi, ka tu atgriezies. Ka tu esi. Ka tu pasauc viņu vārdā. Ka tu paglaudi.

Suns māca cilvēkam dzīvot vienkāršāk

Suns ik dienu atgādina lietas, ko cilvēki aizmirst.

Priecāties par mazām lietām.
Iziet ārā pat tad, kad ir slinkums.
Ātrāk piedot.
Būt blakus bez gariem vārdiem.
Mīlēt nevis par nopelniem, bet vienkārši tāpēc, ka savējais.

Dažkārt suns kļūst par vienīgo radību mājās, kas redz cilvēku bez maskas. Kad atgriezies noguris, aizkaitināts, dienu zaudējis, suns nejautā, kāpēc tev nav veicies. Viņš vienkārši atnāk. Uzliek galvu uz ceļiem. Un tajā brīdī kaut kas iekšēji atslābst.

Varbūt tāpēc viņu aiziešana tik ļoti sāp. Jo tu zaudē ne tikai dzīvnieku. Tu zaudē ikdienas atgādinājumu, ka kādam biji visa pasaule.

Ko mēs varam darīt, kamēr viņi vēl ir blakus?

Mēs nevaram apturēt laiku. Mēs nevaram panākt, lai suns dzīvotu tik ilgi, cik mēs vēlētos. Bet mēs varam izdarīt vienu lietu – neļaut viņa īsajai dzīvei paiet mums garām.

Biežāk doties pastaigā nevis pienākuma, bet patiesas kopābūšanas dēļ.
Nedusmoties par katru netīro ķepu.
Neatlikt vizīti pie veterinārārsta, ja pamanām pārmaiņas.
Nebarot ar jebko tikai tāpēc, ka viņš lūdzas ar acīm.
Neatstāt viņu vienu ilgāk, nekā nepieciešams.
Paglaudīt ne tikai tad, kad viņš pats to lūdz.
Nofotografēt ne tikai kucēnu, bet arī veco, sirmpalvaino draugu.

Jo kādu dienu ļoti pietrūks pat to lietu, kas šodien kaitina: spalvu uz paklāja, ķepu nospiedumu uz grīdas, riešanas pie durvīm, purna pie šķīvja, smagas nopūtas blakus gultai.

Viņi dzīvo īsi, bet paliek uz ļoti ilgu laiku

Varbūt suņiem patiešām dota īsāka dzīve tāpēc, ka viņi nāk pasaulē jau prastu vissvarīgāko mācību. Viņi nepaskaidro mīlestību. Viņi to parāda. Katru dienu. Bez teorijām, bez aprēķina, bez nosacījumiem.

Un varbūt mūsu uzdevums nav saprast, kāpēc viņi dzīvo pārāk īsi.

Varbūt mūsu uzdevums ir padarīt viņu īso dzīvi pēc iespējas laimīgāku.

Ja jūsu suns tagad guļ netālu, aizejiet un paglaudiet viņu. Ne skaistas domas dēļ. Ne šī raksta dēļ. Vienkārši tāpēc, ka viņš ir.

Jo viņam jūs neesat tikai saimnieks.

Viņam jūs esat visa dzīve.