Eiropā slēdz slavenu slēpošanas kūrortu: sniega vairs nepietiek pat tur, kur ziema šķita mūžīga

Kalnos iestāsies klusums. Tur, kur vēl pavisam nesen ziemā skanēja bērnu balsis, čīkstēja slēpes, kursēja pacēlāji un viesnīcas gaidīja atpūtniekus, gaidāmajā ziemā aina būs pavisam citāda. Šveices kūrorts Braunvalde, kas ilgus gadus dzīvoja no slēpošanas, aizver vienu no svarīgākajām savas vēstures lappusēm – klasiskā slēpošana šeit vairs netiks turpināta no 2026.–2027. gada ziemas sezonas.

Tas nav vienkārši saīsināts sezonas ilgums vai pagaidu lēmums „pagaidīt labākus laikus“. Tās ir beigas. Tādas beigas, no kurām baidījās vietējie uzņēmēji, iedzīvotāji, slēpošanas cienītāji un tie, kuri ziemas šajā kalnu ciematā plānoja vēl pirms sala iestāšanās.

Braunvalde nebija tikai punkts kartē. Daudziem tā bija ģimenes brīvdienu vieta, bērnu pirmās slēpošanas nodarbības, karsts dzēriens pēc nobrauciena, viesnīcas logs uz sniegotām nogāzēm un tā īpašā sajūta, kad ziema vēl šķiet īsta.

Tagad tas viss beidzas.

Pacēlāji apstāsies, trases vairs netiks sagatavotas

Lēmums ir sāpīgs un ļoti skaidrs: četri slēpošanas pacēlāji vairs neatmaksājas. Kā vēsta Šveices raidorganizācija SRF, uzņēmuma vadība skaidro, ka viens no svarīgākajiem iemesliem ir sniega trūkums, kura dēļ arvien vairāk viesu vienkārši vairs neierodas Braunvaldē.

Tas nozīmē, ka ziemā cilvēki vairs neatradīs to, kādēļ daudzus gadus šeit brauca. Vairs nebūs ierastā slēpošanas ritma, nebūs sagatavotu trašu, nebūs ģimeņu, kuras no rīta līdz vakaram vienu nobraucienu nomaina ar citu.

Kūrortam tas ir kas vairāk nekā tehnisks lēmums. Tas ir trieciens pašai vietējai identitātei. Kad kalnu ciemats gadu desmitiem dzīvo no slēpošanas, pacēlāju apturēšana nav tikai biznesa pārmaiņa. Tas ir gluži kā paziņojums: vecais dzīvesveids šeit vairs nedarbojas.

Milzīgie zaudējumi kļuva par pēdējo signālu

Sniega trūkums ir tikai viena šī stāsta daļa. Otra, ne mazāk sāpīga, ir nauda. SRF ziņo, ka pagājušajā sezonā „Sportbahnen Braunwald“ deficīts sasniedza 1,6 miljonus Šveices franku, bet no bankrota izdevās izvairīties tikai pateicoties papildu kredītam.

Aiz šiem skaitļiem slēpjas ļoti vienkārša realitāte: kad trases netiek atvērtas laikus, kad sniega ir mazāk, kad tūristu plūsma samazinās, bet izdevumi tikai aug, pat visskaistākais kalnu skats vairs neglābj biznesu.

Akcionāri, vietējie iedzīvotāji un kūrorta atbalstītāji līdz pēdējam brīdim centās ticēt, ka slēpošanu vēl var izglābt. Notika emocionālas diskusijas, tika lūgts nepieņemt lēmumu pārāk ātri, tika aicināts iesaistīt iedzīvotājus, uzņēmējus un atpūtniekus. Tomēr galīgais spriedums palika tāds pats: turpināt „kā iepriekš“ vairs nav iespējams.

Un tieši šeit šis stāsts kļūst vissāpīgākais. Jo tas nav par vienu sliktu ziemu. Tas ir par to, ka iepriekšējās ziemas vairs neatgriežas.

Trieciens ne tikai slēpotājiem, bet arī visam ciematam

No pirmā acu uzmetiena varētu šķist: pacēlāji tiek slēgti, slēpotāji izvēlēsies citu vietu. Taču vietējiem iedzīvotājiem tas nozīmē daudz vairāk. Slēpošanas sezona uzturēja viesnīcas, restorānus, īrējamos apartamentus, slēpošanas skolas, inventāra nomas punktus un daudzus mazos uzņēmumus.

Kad ziemā pazūd tūristi, pazūd arī nauda. Bet, kad pazūd nauda, mazā kalnu ciematā sāk ļodzīties viss: darbavietas, ģimenes uzņēmumi, nākotnes plāni, pat cilvēku vēlme palikt dzīvot tur, kur agrāk bija skaidrs, no kā var iztikt.

SRF rakstīja, ka kritiķi bažījas par daudzu vietējo uzņēmumu pastāvēšanu. Daži vietējie iedzīvotāji lēmumu uztvēra ne tikai ar vilšanos, bet arī ar dusmām – viņiem šķiet, ka viņu balss netika sadzirdēta.

Tas ir saprotami. Kad tiek slēgta vieta, ar kuru saistīta visa reģiona dzīve, cilvēki zaudē ne tikai izklaidi. Viņi zaudē ierasto sezonu, ienākumus un drošības sajūtu.

Slēpošana atkāpjas tur, kur ziema vēl spēj pastāvēt

Braunvaldes stāsts izklausās kā brīdinājums arī citiem Eiropas kūrortiem. Mazākas slēpošanas zonas, kas atrodas zemāk, arvien biežāk saskaras ar jautājumu, ko agrāk neviens negribēja skaļi uzdot: bet kas notiks, ja ziemas tūrisms tāds, kādu to pazinām, dažviet vienkārši vairs neizdzīvos?

„Swissinfo“ vēstīja, ka Braunvaldei ir jāpārveido sava darbība, jo iepriekšējais uzņēmējdarbības modelis mainīgo klimatisko un ekonomisko apstākļu dēļ ir kļuvis neilgtspējīgs. Tika veikta pārskatīšana, pēc kuras tika izdarīts skaidrs secinājums: turpināt darbību iepriekšējā veidā vairs nav iespējams.

Tas ir ļoti nepatīkams teikums. Jo to var attiecināt ne tikai uz vienu Šveices ciematu. Tas var kļūt par visas ziemas tūrisma ēras raksturojumu.

Vēl pirms pārdesmit gadiem ziemas brīvdienas kalnos daudziem šķita pašsaprotama lieta. Rezervē viesnīcu, aizbrauc, atrod sniegu, iekāp pacēlājā. Tagad arvien biežāk pirmais jautājums ir citāds: vai tur vispār būs pietiekami daudz sniega?

Kūrorts mēģinās turpināt dzīvot, bet jau citādi

Tomēr Braunvalde nepazudīs no kartes. Ziemas tūrisms šeit netiks pilnībā pārtraukts. Plānots, ka gondola uz Grotzenbüel turpinās darboties, bet vieta vairāk orientēsies uz kamaniņu trasēm, pārgājieniem ar sniega kurpēm, slēpju pārgājieniem un mierīgāku atpūtu kalnos.

Tomēr tā jau būs cita Braunvalde. Ne tā, uz kuru ģimenes brauca klasiskās slēpošanas dēļ. Ne tā, kurā visa ziema griezās ap trasēm, pacēlājiem un nobraucieniem.

Daži ceļotāji varbūt atklās jaunu, klusāku šīs vietas seju. Būs cilvēki, kuriem patiks pastaigas, kamaniņas, panorāmas un miers. Taču slēpotājiem šī ziņa tik un tā izklausās pēc zaudējuma.

Jo dažkārt tiek slēgts ne tikai kūrorts. Tiek slēgtas atmiņas, ieradumi un veselas ģimeņu tradīcijas.

Tās ir beigas, kuras grūti ignorēt

Braunvaldes slēgšana slēpotājiem ir viena no tām ziņām, kas sākumā šķiet tāla. Šveice, kalni, pacēlāji, tūristi – it kā tā nebūtu mūsu ikdiena. Taču patiesībā šis stāsts ļoti skaidri parāda, cik ātri mainās lietas, kuras uzskatījām par pastāvīgām.

Kalni paliek. Ciemats paliek. Viesnīcas un takas paliek. Bet vecā ziema, uz kuras tika balstīts viss bizness, atkāpjas.

Un tā ir šī stāsta sāpīgākā daļa: Braunvalde netiek slēgta tāpēc, ka cilvēki pēkšņi vairs negribētu slēpot. Tā tiek slēgta tāpēc, ka iepriekšējie apstākļi vienkārši izzūd. Sniega kļūst mazāk, izdevumi aug, bet romantika diemžēl nesamaksā rēķinus par pacēlājiem.

Tur, kur agrāk ziemā dzīve kūsāja, tagad būs klusāk. Un šis klusums kalnos skanēs kā ļoti skaidrs brīdinājums: dažas vietas, kuras mēs mīlējām, ne vienmēr atgriežas nākamajā sezonā.