„Tā taču ir tikai kaķe,” saka citi. Taču Ignam viņa jau 14 gadus ir īsts ģimenes loceklis

Kad kāds pajautā, cik gadu ir viņa kaķei, Igns uz īsu brīdi pasmaida un atbild: četrpadsmit. Visbiežāk pēc tam seko izbrīns, bet reizēm arī frāze, kas viņam joprojām šķiet dīvaina: „Nu, bet tā taču ir tikai kaķe.”

Igns par šādiem vārdiem vairs nestrīdas. Viņš zina, ka cilvēkam, kuram pašam nekad nav bijusi šāda saikne ar dzīvnieku, var būt grūti saprast, cik stipri iespējams pieķerties būtnei, kura vienkārši ik dienu dzīvo līdzās. Taču viņam šī kaķe jau sen nav „vienkārši mājdzīvnieks”. Viņa ir daļa no mājām, ikdienas un lielas viņa dzīves daļas.

Četrpadsmit gadu laikā mainījās darbi, cilvēki, mājas un pats Igns. Kaķe visu šo laiku palika viņam līdzās.

Viņa parādījās laikā, kad Igns dzīvoja pavisam citādu dzīvi

Kad kaķe pirmo reizi parādījās viņa mājās, viņai bija tikai daži mēneši. Maza, ziņkārīga un pilnīgi nebaidoties no jaunās apkārtējās vides, viņa jau pirmajā vakarā izpētīja gandrīz visu dzīvokli un nolēma, ka labākā vieta gulēšanai ir līdzās cilvēkam.

Tajā laikā Igns bija krietni jaunāks. Viņam bija cits darbs, citi plāni, un viņš pat nevarēja iedomāties, kāda būs viņa dzīve pēc desmit vai četrpadsmit gadiem. Kaķe šķita vienkārši jauna, mīļa mājas iemītniece.

Tikai gadu gaitā viņš saprata, ka viņa ir kļuvusi par kaut ko daudz vairāk. Ar viņu saistījās pirmais mājoklis, vairākas pārcelšanās, grūtāki dzīves periodi, labi gadi un daudzi pavisam parasti vakari, kurus atsevišķi varbūt pat neatcerētos.

Kad daži cilvēki aizgāja, viņa palika

Tik daudzu gadu laikā no Igna dzīves pazuda ne viens vien cilvēks. Dažas draudzības vienkārši izplēnēja, citas saites pārtrūka sāpīgāk, mainījās tuvinieku dzīves. Bija periodi, kad viņa mājās pastāvīgi kāds viesojās, un bija tādi, kad pēc darba, pārnākot mājās, viņu sagaidīja gandrīz pilnīgs klusums.

Kaķe palika nemainīgākā viņa dzīves daļa. Viņa sagaidīja pie durvīm, zināja, kad ir pienācis vakariņu laiks, un viņai bija savdabīga spēja parādīties līdzās tieši tad, kad Igns vēlējās vienkārši mierīgi pasēdēt. Viņa nevarēja pajautāt, kas noticis, vai dot padomu. Taču dažreiz tas arī nebija vajadzīgs. Pietika ar to, ka viņa saritinājās līdzās.

„Dzīvnieks taču nesaprot”

Igns ne reizi vien dzirdēja arī citu argumentu: kaķe taču nesaprot cilvēku tā, kā viņu saprot cits cilvēks. Viņa nevar zināt, ko nozīmē darbs, attiecību problēmas vai satraukums par nākotni.

Igns tam neiebilst. Viņam arī nav jāpierāda, ka saikne ar dzīvnieku ir tāda pati kā saikne ar cilvēku. Tā vienkārši ir citāda.

Kaķe atpazīst viņa balsi, soļus, pārnākšanas laiku un ikdienas paradumus. Savukārt Igns zina viņas noskaņojumu, iecienītākās vietas un pat pēc skatiena saprot, kad viņa vēlas ēst, kad nevēlas, lai viņai pieskaras, bet kad pati nāk meklēt tuvību. Pēc četrpadsmit gadiem šāda savstarpēja pazīšanās kļūst ļoti īsta.

Viņai ir savs raksturs

Igns smejas, ka viņa kaķe nekad nav bijusi īpaši paklausīga. Ja viņai kaut kas nepatīk, viņa to parāda nekavējoties. Kad mājās ierodas nepazīstams cilvēks, viņa vispirms vēro to no droša attāluma un tikai pēc tam izlemj, vai ir vērts pienākt tuvāk.

Viņai ir sava iecienītākā vieta uz dīvāna, iecienītākā palodze un pat laiks, kad viņa gaida ēdienu. Ja Igns nedēļas nogalē mēģina gulēt ilgāk, kaķesprāt tas pilnīgi nemaina brokastu grafiku.

Kad viņš dodas prom uz dažām dienām, atgriežoties viņu bieži sagaida demonstratīva vienaldzība. Taču tā neilgst. Pēc kāda laika kaķe tik un tā nonāk viņam līdzās, it kā pati negribētu atzīt, ka ir cilvēku noilgojusies.

Tieši no šādiem sīkumiem arī veidojās četrpadsmit kopdzīves gadi.

Visgrūtākā doma – ka kādu dienu viņas vairs nebūsAttēls: Sukurta DI

Tagad Igns arvien biežāk pamana viņas vecumu

Ilgu laiku šķita, ka kaķe gandrīz nemainās. Viņa vienmēr bija tāda pati – ātra, ziņkārīga un gatava vienā lēcienā nokļūt uz palodzes vai skapīša.

Pēdējos gados Igns sāka pamanīt sīkas pārmaiņas. Viņa vairāk guļ, retāk lec augstās vietās un dažkārt ilgāk apdomājas, pirms kāpj tur, kur agrāk nonāca acumirklī.

Tāpēc viņš daudz rūpīgāk vēro viņas veselību un uzvedību. Ja mainās apetīte vai viņa kļūst neparasti klusa, Igns to pamana uzreiz. Viņam tā nav pārmērīga rūpēšanās. Kad kāds dzīvo kopā ar tevi četrpadsmit gadus, rūpēties par viņu šķiet pilnīgi dabiski.

Tuvāka par dažiem radiniekiem

Šo domu Igns ilgu laiku izvairījās teikt skaļi, jo zināja, kā daži cilvēki uz to reaģētu. Tomēr šodien viņš atzīst, ka kaķe viņam ir tuvāka par dažiem cilvēkiem, ar kuriem viņu saista asinsradniecība. Ne tāpēc, ka viņš nenovērtētu ģimeni. Vienkārši radniecība pati par sevi vēl negarantē tuvību.

Ir radinieki, kurus cilvēks redz reizi gadā un ar kuriem viņam gandrīz nav kopīgas dzīves. Bet ir dzīvnieks, kurš četrpadsmit gadus katru rītu un vakaru bija līdzās.

Ignam šķiet dīvaini uzskatīt, ka šādai saiknei vajadzētu būt mazāk svarīgai tikai tāpēc, ka viena tās puse nav cilvēks.

Visgrūtākā doma – ka kādu dienu viņas vairs nebūs

Par to Igns runā nelabprāt. Viņš lieliski saprot, ka četrpadsmit gadus veca kaķe jau ir cienījamā vecumā un ka kopīgais laiks nav bezgalīgs. Agrāk šī doma šķita ļoti tāla, taču tagad tā dažkārt atnāk pavisam negaidīti.

Kad viņa guļ savā iecienītākajā vietā vai vakarā saritinājusies līdzās murrā, Igns dažkārt iedomājas, cik dīvainas būs mājas, kad kādu dienu vairs nebūs šo ierasto skaņu un rituālu. Šādos brīžos viņš cenšas sevi nedzīt nākotnē. Kamēr viņa ir šeit, vissvarīgākais ir laiks, kas viņiem vēl ir kopā.

Dzīvnieka zaudējums nav „tikai dzīvnieka” zaudējums

Cilvēki atšķirīgi reaģē uz pieķeršanos mājdzīvniekiem. Vieniem dzīvnieks paliek vienkārši patīkama mājas daļa, citiem kļūst par ļoti tuvu ikdienas pavadoni. Tāpēc arī doma par viņa zaudējumu katram nozīmē kaut ko citu.

Ignam būtu sāpīgi nevis tāpēc, ka viņš jauc kaķi ar cilvēku. Viņam būtu sāpīgi tāpēc, ka beigtos četrpadsmit gadus ilgusī ikdiena ar būtni, kuras klātbūtni viņš bija pieņēmis kā pašsaprotamu.

Vairs nebūtu sagaidīšanas pie durvīm, rīta prasības paēst brokastis, murrāšanas uz dīvāna un mazā silueta uz palodzes… Kad pazūd tik liela ikdienas daļa, paliek tukša vieta.

„Tā taču ir tikai kaķe”

Tagad, izdzirdot šos vārdus, Igns parasti tikai pasmaida. Viņam vairs nekas nav jāpierāda. Cilvēks vai nu saprot šādu saikni, vai nesaprot.

Kaķe viņam nav cilvēks un nekad tāda nav bijusi. Taču viņa ir dzīva būtne ar savu raksturu, paradumiem un attiecībām ar cilvēku, kuram līdzās viņa pavadījusi gandrīz visu savu dzīvi.

Četrpadsmit gadu laikā viņa kļuva par daļu no atmiņām, mājām un ikdienas. Tāpēc viņa atbilde ir ļoti vienkārša: Nē, tā nav „tikai kaķe”. Viņa ir viņa ģimenes locekle.