Reģistrēšanās poliklīnikās atkal kļūst par pacietības pārbaudījumu: cilvēki sūdzas, ka sazvanīt gandrīz nav iespējams

Tālrunis zvana, ekrānā rit minūtes, bet cilvēks joprojām klausās to pašu automātisko melodiju. Pirms darba neizdevās, pusdienu pārtraukumā – arī ne. Vakarā atliek nolikt tālruni un nodomāt, ka rīt būs jāmēģina vēlreiz, lai gan pie ārsta varētu būt nepieciešams doties nevis nākamajā mēnesī, bet tagad.

Poliklīnikas reģistratūra daudziem kļūst par pirmo šķērsli vēl pirms nokļūšanas pie mediķa. Vieni vairākas reizes dzird aizņemtības signālu, citi gaida rindā, un beigās savienojums pārtrūkst, bet trešie nezina, vai ir vērts zvanīt vēlreiz vai jau meklēt iespēju reģistrēties internetā. Visvairāk kaitina ne tikai izniekotais laiks – cilvēkam paliek sajūta, ka vienkāršs jautājums par vizīti ir pārvērties par gandrīz nepārvaramu uzdevumu.

Īpaši nepatīkami ir tad, kad zvans nav par sīkumu. Jāpagarina recepte, jāprecizē informācija par izmeklējumu, jāreģistrē bērns pie ārsta vai jāatrod laiks, kamēr simptomi vēl nav kļuvuši hroniski. Tad katrs neveiksmīgais zvans skan nevis kā tehniska neērtība, bet kā atgādinājums, ka palīdzība sākas ar rindu, kuru tu pat neredzi.

Rīta zvans bieži nosaka visu dienu

Daudzi cilvēki zvana vienā un tajā pašā laikā: agri no rīta, tiklīdz sākas reģistratūras darbs, vai pusdienlaikā, kad uz īsu brīdi parādās brīva minūte. Tajā laikā līnijas ir noslogotas, bet reģistratūras darbiniekam vienlaikus ir ne tikai jāatbild, bet arī jāievada dati, jāmeklē ārstu pieņemšanas laiki un jāatbild uz papildu jautājumiem. No malas tas šķiet vienkārši – pacelt klausuli, taču viena saruna reti ilgst pusminūti.

Cilvēkus visvairāk sadusmo neziņa. Ja viņi skaidri dzirdētu, ka rindā gaida daudzi zvanītāji vai ka noteiktā laikā labāk izmantot citu reģistrēšanās veidu, viņi vismaz varētu pieņemt lēmumu. Taču, kad zvans vienkārši netiek savienots, tiek pārtraukts vai ilgi paliek bez atbildes, rodas iespaids, ka nevienam ārpus šīs sistēmas nav nozīmes.

Šādā situācijā cieš arī tie, kuriem vizīte nav steidzama. Viņi zvana atkal un atkal, noslogo līniju, jo baidās zaudēt iespēju nokļūt pie ārsta. Tā veidojas noslēgts loks: jo grūtāk sazvanīt, jo vairāk cilvēku neatlaidīgi zvana uz to pašu numuru, bet, jo vairāk zvanu, jo mazāk iespēju ātri saņemt atbildi.

Īss stāsts: viena recepte, puse dienas satraukuma

Bieža situācija sākas pavisam mierīgi. Cilvēks pamana, ka beidzas regulāri lietojamās zāles, un nolemj piezvanīt uz poliklīniku. Šķiet, ka pietiks ar dažām minūtēm: varbūt būs gana nodot lūgumu ārstam vai vienoties par konsultāciju.

Taču pirmais mēģinājums ir neveiksmīgs, otrais – tāpat. Starp zvaniem jāstrādā, jāaizved bērns uz bērnudārzu, jākārto mājas lietas, tāpēc tālrunis nemitīgi tiek atlikts uz „vēlāku laiku“. Līdz vakaram vienkāršs jautājums par recepti jau rada satraukumu, un cilvēks sāk dusmoties ne tikai uz reģistratūru, bet arī uz sevi, ka agrāk nav ticis ar to galā.

Te arī slēpjas īstā problēma: cilvēki nedusmojas par vienu papildu minūti pie tālruņa. Viņi dusmojas, jo nevar plānot. Kad nav skaidrs, vai izdosies sazināties, nevar mierīgi organizēt ne darba dienu, ne vizīti, ne bērna aprūpi, bet veselības jautājums visu laiku paliek karājamies gaisā.

Reģistrēšanās poliklīnikās atkal kļūst par pacietības pārbaudījumu: cilvēki sūdzas, ka sazvanīt gandrīz nav iespējamsAttēls: Pexels / Tetrakis Sphericon

Ne visi var pāriet uz internetu

Reģistrēšanās internetā daudziem atvieglo dzīvi, taču tā nav vienāda atbilde visiem. Vecāki cilvēki ne vienmēr droši izmanto elektroniskās sistēmas, ne katram ir ērta ierīce vai uzticams internets. Dažkārt cilvēkam vienkārši vajadzīga dzīva atbilde: viņš nezina, pie kura speciālista reģistrēties, vēlas izskaidrot problēmu vai precizēt, ko darīt ar nosūtījumu.

Arī vecākiem ar maziem bērniem tālrunis nav sīkums. Kad bērnam ir drudzis, ģimene nevēlas pārlūkot logus un minēt, kurš vizītes veids ir piemērots. Strādājošie saskaras ar citu šķērsli – reģistratūras darba laiks bieži sakrīt ar laiku, kad nav iespējams brīvi zvanīt vai ilgi gaidīt pie tālruņa.

Mazāku pilsētu un ciemu iedzīvotājiem izvēles iespēju dažkārt ir mazāk. Ja konkrētajā iestādē ir grūti sazināties, ne vienmēr var vienkārši pierakstīties citur vai ātri aizbraukt uz citu rajonu. Tāpēc frāze „mēģiniet internetā“ var būt noderīga, taču tai nevajadzētu nozīmēt, ka reģistrēšanās pa tālruni kļūst tikai par formālu pakalpojumu, kuru reāli izmantot ir grūti.

Arī reģistratūras darbinieks nevar atrasties vairākās vietās vienlaikus

No otras puses, reģistratūras darbinieki bieži kļūst par pirmo cilvēku neapmierinātības mērķi, lai gan viņi paši parasti nepieņem lēmumus par darbinieku skaitu, tālruņa līnijām vai reģistrēšanās kārtību. Viņiem jārunā ar steidzīgiem, satrauktiem, dažkārt jau krietni sadusmotiem pacientiem. Vienlaikus jāpaliek precīziem, jo sajaukts laiks, ārsts vai pacienta dati rada vēl vairāk problēmu.

Arī pašas ārstniecības iestādes darbojas ar ierobežotu ārstu pieņemšanas laiku. Kad brīvo vietu ir maz, reģistratūra nevar tās radīt tikai ar labvēlību. Taču cilvēku, kurš vairākas stundas mēģina sazvanīt iestādi, šādi skaidrojumi maz mierina – viņš vispirms vēlas zināt, ko tieši var izdarīt šodien.

Te palīdzētu ne tikai aicinājums būt pacietīgiem. Skaidra informācija par dažādiem reģistrēšanās veidiem, saprotami paziņojumi zvanot, iespēja atstāt lūgumu atzvanīt vai vienkārši iesniegt īsu pieprasījumu samazinātu nevajadzīgo atkārtoto zvanu skaitu. Cilvēks var sagatavoties iepriekš: paņemt līdzi personas datus, ārsta uzvārdu, vēlamo laiku un, ja iespējams, pārbaudīt elektronisko reģistrēšanos, taču sistēmai nevajadzētu sodīt tos, kuri izvēlas tālruni.

Reģistrēšanās poliklīnikā nav greznība, un tai nevajadzētu atgādināt sacensības, kurās uzvar tas, kuram ir visvairāk laika un pacietības. Kad cilvēkam vizītes dēļ jāzvana desmit reizes, problēma vairs nav viņa neatlaidībā – problēma ir tā, ka ceļš līdz veselības aprūpei sākas pārāk grūti.