Dārzā parādījies daudz skudru: to taka atklāj, kur meklēt patieso cēloni

„Paskaties, tās atkal lien ābelē,” – šādu piezīmi dārzā daudzi dzird tikai tad, kad skudru jau ir nevis viena vai divas. Sākumā tās parādās pie terases flīzēm, pēc tam pāri dobei, stumbram vai siltumnīcas celiņam izstiepjas šaura, tumša līnija. Šķiet, ka problēma ir pats kukaiņu bars, tāpēc roka sniedzas pēc jebkādiem līdzekļiem to iznīcināšanai.

Tomēr skudru taka dārzā bieži vien nav nejaušs maršruts, bet gan ļoti skaidra zīme. Tās netērē spēkus, bezmērķīgi staigājot: viena atrod barību vai piemērotu vietu, bet pārējās drīz seko pa to pašu ceļu. Tāpēc ir vērts ne tikai vērot, cik to ir, bet arī mierīgi paskatīties, kur šī taka beidzas.

Bieži vien tieši tās galā slēpjas īstā problēma – ar laputīm apsēsts jauns dzinums, pārāk mitra zeme pie saknēm, nesavāktas augu atliekas vai ērta vieta ligzdai zem akmens. Skudras var kaitināt, īpaši tad, kad to ir daudz pie mājas vai tās sāk līst siltumnīcā, taču tikai to aizbaidīšana bieži vien problēmu neatrisina.

Taka pie auga bieži aizved pie laputīm

Ja skudras kāpj pa ābeles, jāņogas, rozes, pupiņu vai cita auga stublāju, vispirms apskatiet jaunās lapas un dzinumu galotnes. Lapu apakšpusē var slēpties laputu kolonijas – sīki zaļi, melni, pelēcīgi vai brūngani kukaiņi, kas sapulcējušies blīvos bariņos. Tās sūc auga sulu, bet to izdalītais saldais šķidrums skudrām ir viegli pieejama barība.

Tāpēc skudras nereti sargā laputis no citiem kukaiņiem un pārnēsā tās uz jauniem, sulīgiem dzinumiem. Cilvēkam šķiet, ka kukaiņi augam uzbrukuši vienlaikus, lai gan patiesībā skudras šeit ieradušās pēc laputīm – vai arī palīdzējušas tām izplatīties. Uz lapām var parādīties lipīgums, tās sāk čokuroties, dzinumi aug vājāk, bet dekoratīvais augs ātri zaudē savu skaisto izskatu.

Šādā gadījumā svarīgākais ir cīnīties ne tikai ar taku uz stumbra, bet samazināt laputu skaitu. Nelielu koloniju dažkārt pietiek nomazgāt ar spēcīgāku ūdens strūklu, bet bojāto dzinumu galotnes var nogriezt. Jāpārbauda ne tikai tas zars, pa kuru rāpo skudras: laputis bieži slēpjas blakus augos, zem savērpušām lapām vai siltumnīcā uz pašiem jaunākajiem stublājiem.

Vecākiem ar bērniem šāda „izsekošanas spēle” var kļūt par vienkāršu veidu, kā saprast, kas notiek dārzā, nevis visu pēc kārtas apsmidzināt. Arī senioram vai cilvēkam, kurš kopj nelielu dārzu, tas ietaupa spēkus: nav jāizmēģina desmit līdzekļi, ja pirmais solis ir paskatīties takas galā. Jo agrāk tiek pamanītas laputis, jo mazāka iespēja, ka viena taka pārvērtīsies par nepārtrauktu kustību pa visu dārzu.

Dārzā parādījies daudz skudru: to taka atklāj, kur meklēt patieso cēloniAttēls: Pexels / Philipp Kappler

Ja taka ved zemē, skudrām iepatikusies pati vieta

Ne katrs skudru bars nozīmē laputis. Ja tās pazūd zem bruģakmeņiem, dēļiem, paceltas dobes malas, akmeņiem vai sausā zāliena vietā, visticamāk, tur ir iekārtota ligzda. Skudrām patīk mierīgas, siltas un no lietus pasargātas vietas, kur tās neviens pastāvīgi netraucē.

Īpaši bieži to var redzēt siltumnīcā. Tur zeme ātri sasilst, to reti pamatīgi samērcē lietus, bet starp dēļiem, podiem un celiņiem netrūkst aizvēja vietu. Viens cilvēks var atmest ar roku, nodomājot, ka tie ir tikai daži kukaiņi, taču ģimenei, kas ravē dobes vai novāc ražu, pastāvīga rāpošana pa rokām un kājām ātri kļūst par nepatīkamu dārza rituālu.

Skudru rosīšanās var parādīt arī citu dārza kopšanas nepilnību – ilgi neaiztiktu stūri, kur krājas sausas lapas, trūdoša koksne, neizmantoti podi vai dēļi. Tas nenozīmē, ka dārzam jābūt sterili noslaucītam. Tomēr vietas pie mājas, terases, siltumnīcas durvīm vai celiņiem, kur kukaiņi pastāvīgi sastopas ar cilvēkiem, būtu regulāri jāapskata un jāsakopj.

Ja ligzda atrodas tālāk no dārzeņu dobes, augu saknēm un atpūtas zonas, ne vienmēr ir nepieciešams steigties to izjaukt. Skudras dārzā ir dabiska dzīvās dabas daļa, tās savāc dažādas atliekas un pārvietojas augsnē. Problēma sākas tad, kad to darbība vājina augus, veicina laputu izplatīšanos, izjauc celiņu pamatu vai pārvietojas uz vietu, kur cilvēki staigā basām kājām un pavada laiku.

Tikai iznīcināt nepietiek – jānovērš cēlonis

Lielākā kļūda ir, ieraugot skudras, uzreiz ķerties pie to skudru iznīcināšanas, kuras iet pa taku. Kādu laiku to var kļūt mazāk, bet pēc dažām dienām kustība sākas pa citu maršrutu, jo barības avots vai ligzdai piemērota vieta nekur nav pazudusi. Cilvēks dusmojas ne tikai dažu kukaiņu dēļ: visvairāk nogurdina sajūta, ka katru rītu šī pati cīņa jāsāk no jauna.

Saprātīga kārtība ir vienkārša: dažas minūtes pasekot takai, apskatīt augu vai zemes vietu un pēc tam rīkoties atbilstoši atrastajam cēlonim. Ja tiek atrastas laputis, vispirms jāsakopj inficētais augs un tikai pēc tam jālemj, kā ierobežot skudru piekļūšanu tam. Ja ligzda iekārtojusies zem terases malas vai zem siltumnīcas celiņa, svarīgi novērst apstākļus, kuru dēļ šī vieta tām kļuvusi ērta, – sakārtot aizvēja vietas, neatstāt ilgi stāvošas augu atliekas, kopt spraugas un malas.

Te ir arī otra puse. Skudras neizvēlas cilvēka dārzu tāpēc, lai sabojātu tā ražu vai sabojātu nedēļas nogali – tās izvēlas siltumu, mieru un viegli atrodamu barību. Savukārt cilvēkam ir svarīgi nepārvērst dārzu par nedzīvu telpu, bet nepieļaut, ka viena problēma iesakņojas tik ļoti, ka vēlāk cieš rozes, augļu koki, dārzeņi un pacietība.

Skudru taka ir kā tieva bulta dārzā. Tā var aizvest pie laputīm, ligzdas vai vienkārši ilgi aizmirsta stūra, kam nepieciešama uzmanība. Kad apstājas, lai paskatītos ne tikai uz rāpojošajiem kukaiņiem, bet arī uz to, kur tie dodas, risinājums parasti kļūst daudz vienkāršāks – un darbojas daudz ilgāk.