6G var mainīt ne tikai interneta ātrumu: jaunie tīkli spēs pamanīt cilvēku pat aiz sienas – privātuma eksperti jau zvana trauksmes zvanus

Līdz šim mobilā sakaru antena daudziem nozīmēja pavisam vienkāršu lietu – signālu telefonā. Zvani, internets, video, navigācija. Taču topošā 6G paaudze var mainīt pašu izpratni par to, kas ir mobilais sakaru tīkls. Nākotnes antenām vajadzētu ne tikai pārraidīt informāciju, bet arī „sajust“ apkārtējo vidi, analizējot no cilvēkiem, automašīnām, sienām un citiem objektiem atstarotos radiosignālus. Tieši šeit sākas daļa, kas jau tagad rada nopietnus jautājumus datu aizsardzības speciālistiem.

Plašāka 6G tīklu ieviešana tiek gaidīta aptuveni ap 2030. gadu, tāpēc šodien mēs nerunājam par tehnoloģiju, kas jau rīt sāks skenēt jūsu dzīvokli. Tomēr tās galvenie principi jau tiek izstrādāti un pārbaudīti laboratorijās. Viens no svarīgākajiem tiek dēvēts par ISAC – integrētu uztveršanu un sakarus. Vienkāršoti sakot, tā pati infrastruktūra, kas nodrošinās savienojumu telefonam, nākotnē varēs darboties līdzīgi kā radars. Un, ja šāds risinājums tiks plaši izmantots, mobilais sakaru tīkls varēs zināt krietni vairāk nekā tikai to, kurai bāzes stacijai ir pievienots jūsu tālrunis.

Antena spēs saprast, ka aiz sienas kaut kas kustas

Radioviļņi izturas citādi nekā cilvēka acs. Daļa no tiem var izkļūt cauri sienām un citiem šķēršļiem, bet no objektiem atstarotie viļņi atgriežas izmainīti. Analizējot šādas izmaiņas, var noteikt, vai telpā atrodas cilvēks, kādā virzienā viņš pārvietojas un kā mainās apkārtējā vide. Radaru tehnoloģijā šāds princips nav jauns, taču jaunums būtu tā milzīgais mērogs – uztveršanas funkcija varētu būt pašai sakaru infrastruktūrai.

Tas nenozīmē, ka 6G antena „redzēs“ cilvēku tā, kā kamera redz seju vai apģērbu. Tā neiegūs attēlu caur sienu. Tomēr no radiosignāla atstarojumiem var atjaunot noteiktu informāciju par kustību un objektu klātbūtni. Signālu apstrādei un mākslīgajam intelektam attīstoties, no tiem pašiem datiem teorētiski var iegūt arvien vairāk detaļu.

Vācijas datu aizsardzības speciālisti tieši tāpēc pievērsa uzmanību nākotnē gaidāmai problēmai: cilvēku var novērot pat tad, kad viņš pats neizmanto nekādu kameru vai citu skaidri redzamu sensoru. Ja signāls izplatās cauri sienai, tikai aizvērtas durvis ne vienmēr nozīmē, ka aiz tām esošā telpa tehnoloģiskā ziņā kļūst neredzama.

Bažas rada nevis kustība – tehnoloģija var pamanīt pat elpošanu

Vēl iespaidīgāka, bet no privātuma viedokļa arī jutīgāka, ir iespēja analizēt ļoti nelielas cilvēka ķermeņa kustības. Elpojot kustas krūškurvis, ejot katram cilvēkam ir savdabīga gaita, bet dažas radaru sistēmas jau šodien laboratorijas apstākļos var fiksēt pat nelielas periodiskas kustības, kas saistītas ar elpošanu vai sirdsdarbību.

Ja šādas metodes tiktu integrētas nākotnes sakaru infrastruktūrā un papildinātas ar jaudīgiem mašīnmācīšanās algoritmiem, tīkls varētu ne tikai pateikt: „istabā kaut kas atrodas“. Teorētiski būtu iespējams atšķirt dažādus kustību modeļus, novērtēt elpošanas biežumu vai citus fizioloģiskus signālus.

Un tieši šeit tehnoloģiskais brīnums pēkšņi pārvēršas par ļoti nopietnu privātuma jautājumu. Informācija par cilvēka atrašanos mājās jau pati par sevi ir sensitīva. Informācija par viņa kustībām, miega režīmu vai pat fizioloģiskajām pazīmēm būtu vēl sensitīvāka.

Pieņemsim, ka sakaru infrastruktūra spētu noteikt, ka dzīvoklī šobrīd atrodas divi cilvēki, viens no viņiem kustas, bet otrs ilgu laiku guļ. Veselības aprūpes jomā šāds risinājums varētu palīdzēt konstatēt kritienu vai nelaimi. Taču tā pati tehnoloģija, ja tiktu izmantota neatbilstoši, varētu kļūt par īpaši jaudīgu izsekošanas līdzekli. Atšķirība nebūtu pašā radioviļņā, bet gan tajā, kas saņem datus, cik ilgi tos glabā un kam ir atļauts tos analizēt.

Ieguvums var būt milzīgs – no avārijām līdz cilvēka meklēšanai mājās

Būtu kļūda 6G uztveršanu pasniegt tikai kā biedējošu izsekošanas tehnoloģiju. Tās iespējas var būt ļoti praktiskas. Piemēram, sistēma varētu pamanīt mājās nokritušu vecāka gadagājuma cilvēku pat tad, ja viņam uz rokas nav pulksteņa vai cita sensora. Vieda ēka varētu saprast, kurās telpās atrodas cilvēki, un atbilstoši tam regulēt apkuri, apgaismojumu vai ventilāciju.

Automašīnu pasaulē līdzīga tehnoloģija varētu sniegt papildu informāciju par apkārt esošajiem objektiem, bet rūpnīcās – palīdzēt robotiem un cilvēkiem drošāk strādāt vienā telpā. Glābšanas dienestiem iespēja noteikt cilvēka kustības aiz šķēršļiem noteiktās situācijās varētu kļūt nevis par privātuma problēmu, bet gan par dzīvību glābjošu rīku.

6G tiek izstrādāts ne tikai lielāka ātruma dēļ testos. Tiek sagaidīta mazāka aizture, ievērojami blīvāks ierīču tīkls un ciešāka saikne starp automašīnām, robotiem, infrastruktūru un viedajām mājām. Integrētā uztveršana ir daļa no tās pašas vīzijas – tīkls ne tikai pārraida informāciju, bet arī pats saņem informāciju par fizisko apkārtējo vidi.

Taču, jo noderīgāka kļūst tehnoloģija, jo lielākas var būt sekas, ja tā tiek izmantota bez skaidrām robežām.

Tāpēc aizsardzību mēģina izveidot vēl pirms 6G parādīšanās

Vācijā strādājošie pētnieki jau eksperimentē ar tā dēvēto „privacy by design“ principu – privātumam jābūt iestrādātam pašā tehnoloģijā, nevis pievienotam tad, kad jau darbojas miljardi ierīču. Tā ir ļoti būtiska atšķirība, jo vēlāk mainīt globālu sakaru standartu būtu nesalīdzināmi grūtāk.

Starp apspriežamajiem risinājumiem ir iespēja skaidri kontrolēt uztveršanas funkciju un brīdināt cilvēku, kad viņa apkārtnē tiek veikta šāda skenēšana. Tiek izmēģināti prototipi, kuros lietotājs varētu izslēgt uztveršanas funkcijas vai telefonā redzēt, ka apkārtējā infrastruktūra pašlaik izmanto vides noteikšanas režīmu.

Tomēr paliek sarežģīts jautājums: ko darīt, ja cilvēks nevēlas, lai viņu skenē, bet signāls nenāk no viņa telefona, bet gan no apkārtējās infrastruktūras? Tieši šā iemesla dēļ ar lietotni vai iestatījumu telefonā var nepietikt. Būs vajadzīgi tehniskie standarti, juridiskie ierobežojumi un ļoti skaidri noteikumi par to, kas vispār drīkst vākt šādus datus.

Un tas viss ir jāatrisina, pirms tehnoloģija kļūst par ikdienu.

Jo 5G gadījumā lielās debates grozījās ap ātrumu un pārklājumu. Ar 6G jautājums var būt pavisam cits.

Nevis „cik ātri darbojas mans internets?“, bet gan „ko par mani tagad spēj saprast pats tīkls?“

Ja integrētā uztveršana kļūs par tik nozīmīgu 6G daļu, kā šodien prognozē pētnieki, pirmo reizi mobilo sakaru vēsturē antenas mums apkārt varēs būt ne tikai neredzams tilts informācijas pārraidīšanai. Tās kļūs arī par sensoriem.

Un tad robeža starp tehnoloģisko ērtību un privāto dzīvi var kļūt daudz plānāka nekā mūsu māju sienas.