Vārds „piedauzīgs“ bieži izskan kā apvainojums: ko tas patiesībā nozīmē

Pie ģimenes galda kāds pastāsta anekdoti, istabā vairāki cilvēki iesmejas, bet viens tikai sarauc pieri: „Nu, šis gan bija piedauzīgi.“ Šis vārds tiek pateikts it kā starp citu, tomēr ar to pietiek, lai stāstītājs justos neveikli. Galu galā tas nav gluži tas pats, kas pateikt „nav smieklīgi“ vai „man nepatika“.

„Piedauzīgs“ bieži tiek attiecināts uz jokiem, apģērbu, televīzijas raidījumiem, komentāriem internetā vai pat cilvēka uzvedību. Dažreiz tā tiek nosaukts atklāti seksuāls saturs, dažreiz – lēts mēģinājums piesaistīt uzmanību, bet dažreiz šis vārds tiek izteikts tikai tāpēc, ka kaut kas kādam šķiet „par daudz“. Tieši tāpēc šis vārds ir tik ass: tas raksturo ne tikai lietu vai rīcību, bet arī it kā novelk robežu starp to, kas ir pieņemams, un to, kas runātājam izraisa kaunu vai riebumu.

Ne tikai nepiedienīgs, bet arī sekls

Ikdienas valodā „piedauzīgs“ visbiežāk nozīmē vulgāru, bezgaumīgu, nepiedienīgu vai pārāk tiešu lietu. Tas var būt divdomīgs jociņš, kas izteikts vietā, kur tas acīmredzami nav piemērots, vai demonstratīva uzvedība, ar kuru tiek mēģināts šokēt apkārtējos. Tomēr atklāta tēma pati par sevi vēl nepadara cilvēku vai darbu par piedauzīgu. Bieži izšķirošais ir tonis – vai tiek runāts ar cieņu, vai arī viss tiek pārvērsts par lētu provokāciju.

Šim vārdam ir arī cita, ne mazāk svarīga nozīme: par piedauzīgu tiek saukts tas, kas šķiet banāls, sekls, bezgaumīgs, pārāk salds vai mākslīgi jūtelīgs. Piemēram, cilvēks par piedauzīgu var nosaukt nevis seksuālu joku, bet gan sentimentālu frāzi, kas izklausās tā, it kā būtu nokopēta no apsveikuma kartītes. Šādā gadījumā viņš nesaka „tas ir nepiedienīgi“, bet drīzāk – „tas ir lēti un nepārliecinoši“.

Tāpēc, izdzirdot šo vārdu, ir vērts paraudzīties uz situāciju. Ja tas izskan pēc divdomīga komentāra, visticamāk, runa ir par nepiedienīgumu. Ja tā tiek raksturota dziesma, dekorācija vai publiska mīlestības atzīšanās, pārmetums var būt pavisam citāds – pārmērīgs spožums, mākslotība vai gaumes trūkums.

Kāpēc vienam ir smieklīgi, bet otram – nepatīkami

Iedomājieties darba kolektīva pusdienas: viens kolēģis nepārtraukti izsaka mājienus, kas viņam pašam šķiet jautri. Pārējie pieklājīgi pasmaida, jo nevēlas sabojāt noskaņojumu, bet saruna sāk buksēt. Pēc dažiem šādiem jokiem kāds pasaka, ka tie ir piedauzīgi, un pēkšņi konflikts vairs nav par humoru, bet gan par cieņu pret citiem.

Cilvēki parasti dusmojas nevis viena vārda vai vienas papildu robežas pārkāpšanas dēļ. Nepatīkamas sajūtas rodas tad, kad šķiet, ka otra cilvēka uzmanība vai smiekli tiek panākti par katru cenu. Piedauzīgums bieži tiek saistīts ar situāciju, kurā intīma, jutīga vai personiska tēma tiek izmantota nevis sarunai, bet gan efekta radīšanai.

Tomēr gaume un robežas nav visiem vienādas. Tas, kas draugu ballītē šķiet drosmīgs un jautrs, ģimenes sanākšanā vai skolas pasākumā var būt pilnīgi neiederīgs. Vecākam cilvēkam dažas mūsdienu reklāmas vai sociālo tīklu attēli var šķist piedauzīgi, kamēr jaunāks cilvēks tajos nesaskatīs neko īpašu. Atšķirīgs vērtējums ne vienmēr nozīmē, ka kāda no pusēm nesaprot dzīvi – bieži tās vienkārši runā par atšķirīgu vidi un atšķirīgām robežām.

Vārds „piedauzīgs“ bieži izskan kā apvainojums: ko tas patiesībā nozīmēAttēls: Pexels / Ethem Günhan

Kad šis vārds aizskar nevis saturu, bet cilvēku

Par piedauzīgu var nosaukt joku, raidījumu, apģērbu, reklāmu vai uzvedību, taču pavisam kas cits ir šādi tieši nosaukt cilvēku. Tad tas jau izklausās pēc noniecinoša vērtējuma: it kā cilvēkam nebūtu gaumes, mēra sajūtas vai pašcieņas. Īpaši sāpīgi tas ir tad, ja šāds raksturojums tiek izteikts izskata, apģērba vai atklātākas uzvedības dēļ, pat nemēģinot izprast situāciju.

Šeit ir viegli sajaukt personisku diskomfortu ar tiesībām tiesāt otru. Ja kāda cilvēka apģērbs vai runas veids jums nav pieņemams, varat to arī tā pateikt: „Man tas šķiet pārāk atklāts“, „Man ir neērti klausīties šādos jokos.“ Šāda frāze runā par jūsu robežu. Savukārt vārds „piedauzīgs“ bieži kļūst par birku, no kuras otram ir grūti atbrīvoties.

No otras puses, nevajag izlikties, ka jebkura kritika ir neiecietība. Dažkārt publiskajā telpā patiešām tiek izvēlēts lētākais veids, kā piesaistīt uzmanību – pazemojot citus, seksualizējot visu pēc kārtas vai apzināti radot neveiklību. Tad piezīme par piedauzīgumu var nebūt moralizēšana, bet gan diezgan precīzs mēģinājuma raksturojums. Svarīgākais ir tas, vai tiek kritizēta konkrēta uzvedība vai arī tiek uzbrukts pašam cilvēkam.

Kā pateikt, ka robeža ir pārkāpta

Ja joks, komentārs vai attēls šķiet piedauzīgs, nav obligāti uzreiz jālieto pats asākais vārds. Daudz skaidrāk iedarbojas konkrētība: „Man šis joks šķiet nevietā“, „Es nevēlos, lai bērnu klātbūtnē tā runātu“, „Man tas vairāk izklausās pēc mēģinājuma šokēt, nevis pēc humora.“ Tādējādi otram tiek dota iespēja saprast, kas tieši izraisīja nepatiku.

Vecākiem šādas sarunas ir īpaši pazīstamas, kad bērni atgriežas ar dzirdētiem vārdiem, dziesmu rindiņām vai sociālo tīklu tendencēm. Vien aizliegums un teikums „tas ir piedauzīgi“ reti ko izskaidro. Daudz lietderīgāk ir pārrunāt, kāpēc viens saturs ir piemērots tuvu draugu lokā, bet nav piemērots publiskā vietā, kāpēc daži joki aizskar un ar ko atklātība atšķiras no vēlmes pazemot.

Arī satura veidotājiem, tirgotājiem vai izklaides pasākumu rīkotājiem der atcerēties vienkāršu lietu: uzmanību var piesaistīt ne tikai ar troksni. Cilvēki ātri sajūt, kad ar viņiem runā dzīvi un drosmīgi, bet kad tos vienkārši mēģina aizķert ar pēc iespējas skaļāku provokāciju. Pēdējais paņēmiens var īslaicīgi iedarboties, taču bieži atstāj tieši to nepatīkamo pēcgaršu, ko lietuviski sauc par „pašlumu“.

Tātad „piedauzīgs“ nav tikai vecmodīgs vārds par nepiedienīgumu. Tas pasaka, ka kaut kas runātājam šķiet ne tikai pārāk atklāts, bet arī lēts, mākslots vai necienīgs pret apkārtējiem. Tomēr visiedarbīgākais tas ir tad, ja tiek lietots piesardzīgi: kritizējot to, kas patiešām ir pārkāpis robežu, nevis mēģinot ar vienu vārdu noniecināt otru cilvēku.