Vecmāmiņas padoms, kā piesaistīt mājām veiksmi: tas joprojām darbojas – es to izmēģinu katru rudeni

Katru rudeni atceros vienu vecmāmiņas teikumu: „Veiksmei nepatīk aizkrauti stūri.“ Bērnībā man tas šķita kārtējais vecs māņticības ticējums, līdzīgs pakavam virs durvīm vai monētai makā. Tagad uz to raugos pavisam citādi. Ne tāpēc, ka ticētu – ja izmetīšu vecu krūzi, nākamajā rītā negaidīti laimēšu loterijā –, bet tāpēc, ka sakārtota māja patiešām maina pašsajūtu, lēmumus un pat to, kā rīkojamies ar naudu.

Tāpēc septembrī vai oktobra sākumā mājās veicu vienu lielu „pārstartēšanu“. Pārbaudu stūrus, kurus visu vasaru ignorēju, atbrīvojos no salūzušām lietām, pārbaudu skapīšus un atstāju vismaz nedaudz brīvas vietas. Dīvainākais ir tas, ka pēc šādas dienas māja patiešām šķiet vieglāka. Un, lai gan te nav nekādas maģijas, vecmāmiņas senais padoms darbojas pārsteidzoši praktiski.

Visu sāku ar vietu, pa kuru katru dienu atgriežamies mājās

Vispirms sakārtoju priekšnamu. Tieši šeit nemanāmi sakrājas puse mājas haosa: apavi, kurus vairs nevalkājam, maisiņi, kastes, lietussargi, vasaras cepures, kabatās atstātie čeki un dažādi sīkumi, kurus kādreiz „vajadzēs aiznest“.

Vecmāmiņa mēdza teikt, ka, ja pie durvīm ir pilns ar šķēršļiem, „veiksmei nav, pa kurieni ienākt“. Izklausās mistiski, bet praktiski viss ir ļoti skaidrs. Ieejot kārtīgā priekšnamā, uzreiz jūtam, ka mājās ir mierīgi. Bet, ja katru vakaru jāpārkāpj pāri apaviem un jāpastumj kaste, nogurums sākas, tiklīdz atver durvis.

Tāpēc notīru vasaras apavus un nolieku tos vietā, izmazgāju paklājiņu, sakārtoju jaku kabatas, nomainu izdegušās spuldzītes un beidzot piestiprinu to āķīti, kas ļodzās kopš pavasara. Darba – varbūt stunda, bet atšķirība ir jūtama uzreiz.

Ar salūzušām lietām man ir ļoti vienkāršs noteikums

Nākamais posms vienmēr ir sāpīgāks. Izstaigāju māju un savācu visu, kas jau sen „gaida savu dienu“: ieplīsušu krūzi, nestrādājošu pulksteni, vientuļu cimdu, vecu lādētāju, izžuvušas pildspalvas, salūzušu virtuves piederumu.

Agrāk šādas lietas saliku kastē ar domu „kādreiz salabošu“. Pēc gada kaste joprojām stāvēja tajā pašā vietā.

Tagad visu sadalu vienkārši: salabot, atdot vai izmest pareizā veidā. Ja lieta vēl ir laba, bet man tā vairs nav vajadzīga, nododu to cilvēkam, kuram tā noderēs. Ja nepieciešams remonts, nosaku termiņu. Ja pusgada laikā neesmu spējis pat atcerēties, ka tā pastāv, visticamāk, lieliski iztikšu arī turpmāk bez tās.

Tieši šeit senais „veiksmes“ padoms man šķiet visjēgpilnākais. Salūzušu un neizmantotu lietu kalni neaizbloķē kaut kādu mistisku enerģiju – tie vienkārši nemitīgi atgādina par nepabeigtiem darbiem.

Virtuves skapīšos bieži atrodu naudu, ko jau biju gatavs iztērēt

Rudenī noteikti pārbaudu arī virtuves krājumus. Izņemu putraimus, makaronus, konservus, garšvielas un citus produktus, kas mēnešiem ilgi slēpjas skapīša aizmugurē.

Katru gadu atrodu vienu un to pašu: vairākus vienādus iepakojumus ar to, ko jau gatavojos pirkt vēlreiz.

Kādā gadā mājās atradu vairākus iesāktus rīsu iepakojumus, trīs sāls pakas un konservus, par kuriem biju pilnībā aizmirsis. Šādos brīžos saproti, ka dažkārt labākais taupīšanas veids ir nevis meklēt akciju, bet vienkārši paskatīties, kas tev jau ir.

Produktus ar īsāku derīguma termiņu nolieku priekšā, lai tos izlietotu vispirms. To pašu daru ar sadzīves ķīmiju un citiem mājas krājumiem.

Lūk, šeit „veiksmes piesaistīšana“ pēkšņi kļūst ļoti taustāma – nenopērc trešo iepakojumu tam, kas skapītī jau ir divos, un nauda paliek kontā.

Vienu plauktu apzināti atstāju gandrīz tukšu

Šo vecmāmiņas ieradumu agrāk nemaz nesapratu. Viņa mēdza teikt, ka mājās jāpaliek vietai tam, kas vēl atnāks. Tāpēc viņa nekad nepieblīvēja skapi vai plauktu līdz pēdējam centimetram.

Tagad daru to pašu.

Pēc lielākas kārtošanas nesteidzos brīvās vietas atkal aizpildīt. Vismaz viens plaukts vai atvilktne paliek gandrīz tukša. Dīvaini, bet tieši tas rada vislielāko kārtības sajūtu. Kad katrs stūris ir piebāzts līdz galam, šķiet, ka māja pastāvīgi ir pārpildīta, pat ja viss ir nolikts kārtīgi.

Brīva vieta ļauj vieglāk atrast lietas, ātrāk sakārtot telpas un vairs neveicina papildu kastu pirkšanu tikai tāpēc, lai ietilpinātu to, kas mums varbūt vispār nav vajadzīgs.

Visbeidzot izdaru vienu lietu, kas neko nemaksā

Kad viss ir pabeigts, plaši atveru logus un uz īsu brīdi izvēdinu telpas. Nomainu gultasveļu, noslauku putekļus no vietām, kurām parasti netieku klāt, un uz galda nolieku dažus rudens zariņus vai vienkāršu vāzi.

Māja vienas dienas laikā nekļūst greznāka. Mēbeles ir tās pašas, sienas tās pašas, arī bankas konts brīnumainā kārtā nepalielinās.

Tomēr vakarā, apsēžoties istabā, sajūta ir pavisam citāda. Vairs nav kastes, kurām jāiet apkārt, ieplīsušu lietu, kuras visu laiku solies salabot, un pārpildītu skapīšu, kuros neko nav iespējams atrast.

Varbūt mūsu vecmāmiņas to arī sauca par veiksmes piesaistīšanu. Šodien mēs to varētu nosaukt vienkāršāk – mazāk haosa, mazāk nevajadzīgu pirkumu un lielāka sajūta, ka pats kontrolē savas mājas un dzīvi.

Tāpēc katru rudeni šo seno padomu atkārtoju vēlreiz. Ne jau buramvārdu dēļ. Es vienkārši jau zinu, ka tad, kad no mājas iznesu to, kas sen vairs nav vajadzīgs, nez kāpēc rodas daudz vairāk vietas tam, ko patiesībā vēlos.