Traģēdija veikalos: pīķa stundās strādā tikai dažas kases, bet, ja negribi gaidīt, dodies uz pašapkalpošanos

Vakarā pēc darba ieej veikalā tikai pēc maizes, piena, dažiem dārzeņiem un domā, ka pēc desmit minūtēm jau būsi mājās. Taču, tiklīdz pieej pie kasēm, noskaņojums mainās. Vienā rindā stāv cilvēki ar pilniem ratiņiem, pie otras kases darbiniece tik tikko paspēj skenēt preces, bet trešā kase ir slēgta, lai gan veikalā ir pats pīķis. Tad skatiens pats no sevis pievēršas pašapkalpošanās kasēm, kur darbinieks ar rokas mājienu norāda tā, it kā risinājums būtu acīmredzams: ja negribi gaidīt, ej turp.

Bet ne visi to vēlas. Un ne visiem tas ir jāvēlas. Pašapkalpošanās kases vieniem ir ērtība, citiem – nervu bendēšana, papildu darbs un sajūta, ka veikals tev klusām uzgrūž daļu apkalpošanas uz pleciem. Īpaši tad, kad cilvēks ir atnācis pēc garas dienas, noguris, ar bērnu, ar pilnu grozu vai vienkārši nevēlas vēlreiz cīnīties ar aparātu, kas katrai otrajai precei lūdz „uzgaidīt darbinieku“.

Pīķa stundās cilvēki vēlas nevis tehnoloģijas, bet normālu rindu

Pašapkalpošanās kases pašas par sevi nav nekas slikts. Ja tev ir dažas preces, nekas netraucē tās ātri noskenēt, samaksāt un doties prom. Problēma sākas tad, kad tās kļūst nevis par izvēli, bet par spiedienu. Kad parasto kasešu paliek tikai viena vai divas, bet viss pircēju pūlis tiek virzīts uz pašapkalpošanos, cilvēks vairs nejūtas apkalpots, bet gan pamests pats ar savām problēmām.

Pīķa stundās veikals lieliski zina, ka cilvēku būs vairāk. Pēc darba, pirms nedēļas nogales, pirms svētkiem vai lietainā vakarā plūsmas ir viegli paredzamas. Tāpēc pircējiem ir grūti saprast, kāpēc tieši tad pie parastajām kasēm sēž tikai daži darbinieki. Tā taču nav negaidīta vētra vai pēkšņs pieplūdums no nekurienes. Tas ir ikdienas ritms, ko mazumtirdzniecības tīkli redz gadiem ilgi.

Pašapkalpošanās nav ērta visiem

Ir cilvēki, kuriem pašapkalpošanās šķiet ātrāka un ērtāka. Taču ir arī otra pircēju daļa. Vecākiem cilvēkiem ekrāni, svēršana, preču kodi un maksāšanas soļi var radīt spriedzi. Vecākiem ar maziem bērniem pašapkalpošanās bieži kļūst par cirku: ar vienu roku turi bērnu, ar otru meklē banānu kodu, bet ar trešo, kuras tev nav, mēģini apturēt preces no nokrišanas.

Arī jaunākiem pircējiem pašapkalpošanās ne vienmēr ir patīkama. Prece netiek noskenēta. Svari nesaprot, ka esi nolicis maisiņu. Alkoholam vai enerģijas dzērienam nepieciešams darbinieka apstiprinājums. Atlaide netiek piemērota. Sistēma uzkaras. Beigās nākas gaidīt to pašu darbinieku, kurš skraida starp sešiem aparātiem un mēģina vienlaikus atrisināt visu problēmas.

Pircējam nav jājūtas vainīgam par to, ka viņš vēlas cilvēku pie kases

Visdīvainākais ir tas, ka cilvēks, kurš izvēlas parasto kasi, dažkārt jūtas gandrīz vainīgs. It kā viņš traucētu progresam. It kā stāvēšana pie kases, kur apkalpo darbinieks, būtu vecmodīga iegriba. Taču pircējs ierodas veikalā nevis strādāt par kasieri. Viņš ierodas nopirkt preces un samaksāt par pakalpojumu, kura daļa ir normāla apkalpošana.

Īpaši svarīgi tas ir tad, kad grozs ir lielāks. Pilnu nedēļas pirkumu skenēt pašapkalpošanās kasē nav ne ērti, ne ātri. Nepieciešama vieta, pacietība, precizitāte un pastāvīga uzmanība. Ja vēl kaut kas nedarbojas, visa rinda aiz muguras sāk elpot pakausī. Tad no ērtības paliek tikai stress.

Veikali taupa, bet pircēji to jūt

Mazumtirdzniecības tīkliem pašapkalpošanās kases ļauj optimizēt darbu. Tas ir saprotams. Darbinieku trūkst, algas pieaug, tehnoloģijas attīstās. Tomēr pircējam no tā nekļūst vieglāk, ja realitātē viņš redz slēgtas kases un garas rindas. Tad visas runas par ērtībām izklausās tukšas, jo ērtībām ir jābūt jūtamām, nevis uzrakstītām uz plakāta.

Labākais risinājums būtu vienkāršs: pašapkalpošanās jābūt izvēlei, nevis piespiedu ceļam. Kas vēlas ātri noskenēt dažas preces, – lieliski. Kas vēlas cilvēku pie kases, – arī tam ir jābūt normālai iespējai, īpaši pīķa laikā. Veikalam, kas ciena pircēju, nevajadzētu likt viņam izvēlēties starp ilgu gaidīšanu un nīsto pašapkalpošanos.

Pagaidām daudzviet izskatās citādi. Pircējs stāv rindā, skatās uz tukšajām kasēm, dzird pašapkalpošanās aparātu pīkstēšanu un saprot: izvēle it kā ir, bet tikai uz papīra. Un tieši tāpēc vienkārša iepirkšanās pēc darba arvien biežāk kļūst nevis par ikdienišķu darīšanu, bet par vēl vienu nervu pārbaudījumu.