Ko īsti nozīmē „rude“: vienkāršs skaidrojums, kas palīdzēs nekļūdīties sarunā

Pietiek ar vienu īsu angļu vārdu, lai saruna pēkšņi kļūtu neveikla. Cilvēks pasaka „That was rude“, bet tas, kurš vēl tikai mācās valodu, var to saprast kā vienkāršu piezīmi par nekārtīgu uzvedību. Tomēr bieži aiz šīs frāzes slēpjas daudz skaidrāks signāls: „Tu mani aizvainoji“ vai „pārkāpi robežu“.

Vārds „rude“ latviešiem dažkārt šķiet viegls un pazīstams, jo to dzirdam filmās, videoklipos, ceļojumos vai darbā ar ārzemniekiem. Tomēr tam ne vienmēr ir vienāds spēks. Vienā situācijā tā būs piezīme bērnam, kurš pārtrauca pieaugušo, citā – diezgan tiešs pārmetums kolēģim, klientam vai pat nepazīstamam cilvēkam.

Lielākā kļūda ir tulkot „rude“ ar vienu vārdu un domāt, ka tā būs visos gadījumos. Angļu valodā pieklājības robežas bieži tiek paustas atklātāk, nekā esam pieraduši ikdienas latviskajā vidē. Tāpēc ir vērts saprast ne tikai vārda nozīmi vārdnīcā, bet arī toni, situāciju un to, kam šī piezīme ir teikta.

Tas nav tikai „nepieklājīgs“

Vienkāršākais „rude“ tulkojums ir „nepieklājīgs“, „rupjš“ vai „nekulturāls“. Tā raksturo cilvēku, kurš uzvedas, neņemot vērā otru: nesaka „lūdzu“, runā pārāk skaļi, iejaucas sarunā, ignorē jautājumu, izsmej vai pasaka ko aizvainojošu. Piemēram, frāze „He was rude to the waiter“ parasti nozīmēs, ka cilvēks nepatīkami un rupji izturējās pret viesmīli.

Tomēr „rude“ ne vienmēr nozīmē atklātas dusmas. Cilvēks var runāt pilnīgi mierīgā balsī, bet viņa jautājums tik un tā var tikt uzskatīts par netaktisku. Jautājums par algu, vecumu, svaru, attiecībām vai veselību dažiem cilvēkiem var šķist pārāk personisks. Tad dzirdētais „That’s a rude question“ nenozīmē, ka jautājums ir gramatiski nepareizi formulēts, bet gan to, ka tas skāris robežu, kuru sarunas biedrs nevēlējās pārkāpt.

Dažkārt šis vārds apzīmē arī darbību, nevis personu. „It’s rude to stare“ – blenzt ir nepieklājīgi. „It’s rude to interrupt“ – pārtraukt citus ir nepieklājīgi. Šāds izteikums skan nedaudz maigāk nekā tiešs pārmetums „You are rude“, jo uzmanība tiek pievērsta konkrētai uzvedībai, kuru vēl var mainīt.

Viens teikums var būt gan pārmetums, gan joks

Daudz ko nosaka intonācija. Ja draugs, smaidot, saka „Rude!“, jo jūs paņēmāt pēdējo picas gabaliņu, tas, visticamāk, ir rotaļīgs pārmetums. Šādā gadījumā latviski tas drīzāk skanētu kā „nu gan, tā neklājas“ vai „hei, tas nav godīgi“, nevis kā nopietna apsūdzība sliktās manierēs.

Pavisam citādi skanēs vēsi izteiktais „That was rude“. Tas jau ir signāls apstāties un padomāt, kas tikko notika. Varbūt tika izteikta replika, kas jums šķita tikai smieklīga, bet otram cilvēkam likās pazemojoša. Varbūt steigā atbildējāt pārāk asi. Dažkārt šāds teikums ir iespēja nevis aizstāvēties, bet pajautāt: „I’m sorry, what did I say that upset you?“ – „Atvaino, kas manos vārdos tevi aizvainoja?“

Vēl viena bieži sastopama forma ir „Don’t be rude“. To var teikt bērnam, kurš neklausa, groza acis vai atcērt vecākiem. Taču darba vidē vai pieaugušo starpā šī frāze jau ir diezgan asa, jo skan it kā audzinoši. Ja vēlas izvairīties no konflikta, angliski runājošie bieži izvēlas maigākus formulējumus, piemēram, „I don’t think that came across very well“ vai „That sounded a bit harsh“.

Ko īsti nozīmē „rude“: vienkāršs skaidrojums, kas palīdzēs nekļūdīties sarunāAttēls: Pexels / cottonbro studio

Kāpēc latvietim un angliski runājošam cilvēkam robeža dažkārt šķiet atšķirīga

Pieklājība nav tikai noteikumu kopums. Tā ir atkarīga no ģimenes, darbavietas, vecuma, valsts un pat konkrētā cilvēku loka. Latvijā tieša atbilde dažkārt tiek uzskatīta par sirsnību: cilvēks pasaka savu viedokli bez gariem ievadiem un nejūtas izdarījis ko sliktu. Tikmēr britam, amerikānim vai citam angliski runājošam cilvēkam tas pats tiešums var šķist pārāk skarbs.

Īpaši jutīgas situācijas rodas, kad cilvēks vēlas palīdzēt, bet viņa vārdi izklausās pēc vērtējuma. Komentārs par to, cik kurš ir apēdis, kāpēc viņam nav bērnu vai kāpēc viņš joprojām dzīvo kopā ar vecākiem, var tikt izteikts ziņkārības dēļ. Tomēr sarunas biedram tas var šķist „rude“, jo atgādina par personīgu izvēli, grūtībām vai lietu, ko viņš nevēlas skaidrot.

Atšķirīgi to uztver arī dažādi cilvēki. Senioram nepieklājīga var šķist nepasveicināšana vai pārtraukšana, vecākiem ar bērniem – piezīme par audzināšanu, bet klientu apkalpošanas darbiniekam – pavēlošs tonis, kad cilvēks pat nenovērš acis no tālruņa. No otras puses, arī klients dažkārt reaģē asi nevis viena teikuma dēļ, bet noguruma, ilgas gaidīšanas un sajūtas dēļ, ka neviens viņam nepievērš uzmanību.

Kā reaģēt, lai saruna nenojuktu

Ja jums pateica, ka bijāt „rude“, nav uzreiz jācenšas pierādīt, ka jūs to negribējāt. Nodoms ir svarīgs, taču tas neatceļ to, kā jūsu vārdi izskanēja otram cilvēkam. Mierīgs „I didn’t mean to be rude“ ir labs pirmais solis, tomēr vēl labāk ir pievienot atvainošanos un ļaut sarunas biedram paskaidrot, kas viņu aizvainoja.

Ja paši vēlaties pateikt, ka otra cilvēka uzvedība bija nepatīkama, var izvēlēties ne tikai skarbo „You’re rude“. Daudz mazāk aizsardzības reakcijas izraisīs teikums par konkrētu rīcību: „That comment felt rude to me“ vai „I didn’t appreciate being interrupted.“ Tādējādi jūs neuzliekat cilvēkam birku, bet skaidri nospraužat robežu.

Ceļojumos, darbā vai sarakstoties ir vērts atcerēties arī to, ka īsas atbildes angļu valodā var šķist vēsākas, nekā bija iecerēts. Vienkāršs „No“, „What?“ vai „Send it“ bez pieklājīgākas uzrunas dažkārt izklausās pavēloši. Vārdi „please“, „could you“, „thank you“ un īss paskaidrojums bieži neko nemaksā, bet pasargā no iespaida, ka cilvēks ir vienaldzīgs vai rupjš.

„Rude“ ir mazs vārds, taču tas bieži parādās tur, kur saduras divas atšķirīgas gaidas. Dažkārt pietiek atvainoties, dažkārt – skaidrāk aizstāvēt savu robežu, bet dažkārt vienkārši atzīt, ka ne katrs tiešs teikums otram skan kā sirsnība. Pieklājība sākas nevis ar perfektu vārdu krājumu, bet ar vienkāršu vēlmi neatstāt cilvēku sliktākā stāvoklī, nekā viņu sastapām.