Vēl viens trieciens tiem, kas iepērkas „Temu“. Ar 3 eiro maksu nepietiek, tiek runāts par vēl 10 eiro par sūtījumu

Lēti pirkumi no „Temu“, „Shein“, „AliExpress“ un līdzīgām platformām Eiropā var vairs nebūt tik lēti. Un te vairs nav runa par vienu vai otru centu par piegādi. Eiropas tekstilrūpniecība spiež Briseli ieviest papildu aptuveni 10 eiro apstrādes maksu par mazām pakām, kas tieši no valstīm ārpus ES nonāk pie pircējiem mājās, pakomātos vai saņemšanas punktos.

Citiem vārdiem sakot, tas pats pasūtījums, kas šodien izskatās pēc nevainīga vakara „ak, paņemšu par 4,99 eiro“, nākotnē var pēkšņi izskatīties pavisam citādi. Preces cenai, PVN, muitas nodoklim un iespējamām piegādes maksām var vēl pievienoties papildu apstrādes maksa. Un tad lēts plastmasas maciņš, blūze vai virtuves sīkums vairs neizskatās pēc tik ģeniāla guvuma.

Eiropas Savienībā jau tiek runāts par 3 eiro muitas nodokli zemas vērtības e-komercijas sūtījumiem no trešajām valstīm. Tomēr daļai Eiropas rūpniecības pārstāvju ar to nepietiek. Viņi apgalvo, ka šādu sūtījumu faktiskā pārbaude, riska novērtēšana, administrēšana un uzraudzība maksā vairāk, tāpēc būtu nepieciešama papildu apstrādes maksa, kas varētu sasniegt aptuveni 10 eiro par sūtījumu.

Kāpēc pēkšņi uzmanības centrā nonākuši tieši lētie sūtījumi?

Problēma ir ļoti vienkārša: Eiropa ir noslīkusi mazās pakās. Miljoniem paku katru dienu ceļo caur muitu, un to vērtība bieži vien ir smieklīgi maza. Vienā sūtījumā var būt krekls, kas maksā dažus eiro, telefona maciņš, plastmasas virtuves piederums vai bērnu rotaļlieta. Pircējam tas šķiet sīkums. Muitas iestādei tā ir vēl viena deklarācija, vēl viena pārbaude, vēl viens riska novērtējums.

Un te sākas īstais haoss. Katrs sūtījums ir jāapstrādā, vismaz teorētiski jānovērtē saskaņā ar noteikumiem, jāpārbauda drošības, izcelsmes, sastāva, nodokļu un iespējamu pārkāpumu dēļ. Kad šādu sūtījumu ir nevis tūkstošiem, bet miljardiem, sistēma sāk lūzt.

Tekstilrūpnieki ir sašutuši, ka Eiropas uzņēmumi strādā saskaņā ar stingriem noteikumiem: maksā nodokļus, ievēro darba, vides aizsardzības, drošības un patērētāju aizsardzības prasības. Tikmēr lētas preces no trešajām valstīm bieži nonāk pie pircēja tieši, nelielās porcijās, apejot daļu tradicionālās tirdzniecības kontroles. Oficiāli tas nav viens liels imports, bet gan miljoniem mazu paku, kuras kontrolēt ir daudz grūtāk.

Ko tas nozīmētu lietuviešiem?

Lietuvā tas skartu ļoti konkrētus cilvēkus: tos, kuri regulāri pasūta lētus sīkumus no „Temu“, „Shein“, „AliExpress“ vai citām platformām ārpus ES. Nevis uzņēmējdarbības kravas, ne lielus konteinerus, bet parastu ikdienas pircēju, kurš vakarā telefonā savāc preces 12 eiro vērtībā un pēc dažām nedēļām gaida īsziņu no pakomāta.

Ja mazai pakai tiktu piemērota aptuveni 10 eiro papildu maksa, visvairāk ciestu nevis dārgie pirkumi, bet tieši lētākie. Piemēram, ja cilvēks pērk preci par 5 eiro, 10 eiro maksa būtu divreiz lielāka par pašas preces cenu. Ja pasūtījuma vērtība ir 20 eiro, papildu 10 eiro nozīmē 50 procentu sadārdzinājumu. Savukārt, ja pirkums ir 50 eiro vērtībā, maksa joprojām ir sāpīga, taču psiholoģiski jau šķiet mazāka.

Tas var mainīt visu iepirkšanās paradumu. Tagad daudzi pasūta atsevišķus sīkumus, par to nedomājot: vienā dienā maciņu, nākamajā dienā zeķes, trešajā dienā virtuves āķīšus. Ja par katru šādu sūtījumu būs jāmaksā papildu maksa, cilvēki sāks rēķināt citādi. Lēts pirkums vairs automātiski nebūs lēts.

Kāpēc 3 eiro var būt tikai sākums?

Nozares arguments ir šāds: 3 eiro ir signāls, bet ne risinājums. Viņi saka, ka faktiskās izmaksas slēpjas ne tikai muitas iekasēšanā. Ir nepieciešami cilvēki, sistēmas, dati, pārbaudes, uzglabāšana, riska analīze un preču drošības kontrole. Ja Eiropā ieplūst milzīgs daudzums ārkārtīgi lētu preču, kādam ir jāmaksā par to uzraudzību.

Tagad, pēc nozares pārstāvju teiktā, daļu šī sloga faktiski nes Eiropas sistēma: muitas iestādes, tirgus uzraudzības iestādes, nodokļu maksātāji un tie paši Eiropas uzņēmumi, kuriem jāievēro dārgi noteikumi. Tāpēc piedāvātā loģika ir diezgan stingra: ja uzņēmējdarbības modelis balstās uz miljoniem mazu sūtījumu uz Eiropu, tad arī šim modelim būtu jāsedz daļa kontroles izmaksu.

Vēl viena svarīga lieta: nozare nevēlas, lai platformas vienkārši mainītu taktiku. Ja maksa tiktu piemērota tikai maziem tiešajiem sūtījumiem, pārdevēji varētu nogādāt preces lielākos daudzumos uz noliktavām Eiropā un turpināt pārdot tikpat agresīvi. Tāpēc runa ir ne tikai par maksu, bet arī par lielāku platformu atbildību: tām būtu skaidrāk jāuzņemas atbildība par to, ko tās pārdod Eiropas patērētājiem.

Lēto pirkumu romantika var beigties

Šis stāsts nav tikai par „Temu“. Tas ir plašāks Eiropas konflikts ar ārkārtīgi ātrās modes un ārkārtīgi lētas e-komercijas modeli. Vienā pusē ir patērētājs, kurš vēlas lēti, ātri un bez galvassāpēm. Otrā pusē ir ražotāji, muitas iestādes, vietējie pārdevēji un valsts iestādes, kas saka: šāda sistēma nav bezmaksas, vienkārši līdz šim tās izmaksas bieži maksāja nevis tas, kurš nospieda „pirkt“.

Lietuvietim tas var būt nepatīkams pamodinājums. Jo mēs jau esam pieraduši pie pakomātiem, atlaidēm, bezmaksas piegādes un precēm, kas maksā mazāk nekā kafija degvielas uzpildes stacijā. Bet, ja Eiropa patiešām izvēlēsies stingrākas aplikšanas ar nodokļiem ceļu, lētākie nejaušie pirkumi būs pirmie, no kuriem cilvēki atteiksies.

Pagaidām 10 eiro maksa nav galīgais spriedums par katru pirkumu, bet gan spēcīgs nozares spiediens un reāls virziens diskusijās par mazu sūtījumu apstrādi. Tomēr signāls ir skaidrs: Eiropas pacietība attiecībā uz miljardiem lētu sūtījumu izsīkst. Tas nozīmē, ka nākotnē, pirms nospiest „pasūtīt“, var nākties vairs nepriecāties par cenu, bet vispirms aprēķināt, cik patiesībā izmaksās viss šis lētums.